Muzeju nakts ļauj ieskatīties Leļļu teātra aizkulisēs

Tā kā pēdējā laikā esam aktīvi apmeklējuši Leļļu teātri, gluži loģiski- pirmais, ko noteikti vēlējos aplūkot, bija tieši šis objekts. Mājas lapā uzzināju muzeju nakts programmu, kas sākās pl.19:00, un- uz priekšu! „Tur būs garlaicīgi”, centās atrunāties mūsu 7- gadīgais dēls. Taču man apņēmības pietika visiem pieciem mūsu ģimenes locekļiem, un jau pēc brīža mēs visi saposušies devāmies pretī jauniem un aizraujošiem piedzīvojumiem.

Jau dažas minūtes pēc septiņiem mēs bijām pie Leļļu teātra, kur teātra telpas skatīties vēlējās liela cilvēku rinda, kas turpinājās līdz pat Barona un Elizabetes ielu krustojuma luksoforam. Stājāmies rindas galā un lēnām, bet pacietīgi sākām virzīties uz priekšu. Jau, stāvot rindā, bija jūtama īpašā teātra aura- no Vērmanes dārza puses tuvojās divas meitenes greznos papīra tērpos, no Leļļu teātra iznāca tā direktors ar fotoaparātu rokās, lai iemūžinātu garo rindu, arī man palaimējās iekļūt viņa foto kadrā. Ik pa laikam mums garām nostaigāja melni tērpti silueti ar aizsegtām sejām. Tos redzot, bērni sauca: " Redz, kur zagļi!" Kad jau gandrīz bijām pietuvojušies ieejai, pa sānu durvīm iznāca "garais" cilvēks (ar kājās uzvilktām koturnām), rokās vicinot vingrotāju kustīgās lentes. Viņš aicināja bērnus pie sevis. Teātra direktors joprojām centās visu apkārt notiekošo iemūžināt fotogrāfijās.

Beidzot bijām tikuši telpās. Arī tur apmeklētāju plūsma tika kontrolēta. Jāsaka, ka teātra darbinieki bija nopietni gatavojušies šim pasākumam- jau pirmajā stāvā mūs sagaidīja ļoti daudz skaistas un interesantas, lielas lelles. Pat garderobi bija apdzīvojuši lugu personāži. Blakus trepēm uz otro stāvu bija novietojusies Simpsonu ģimenīte.

Es vedināju savējos uz lielo zāli, jo tur uz ekrāna rādīja dokumentālo filmu par Leļļu teātra vēsturi. Iekārtojušies sēdvietās, gaidījām paredzēto fragmentu no izrādes "Skroderdienas Silmačos". Zāle strauji piepildījās; cilvēki pat stāvēja kājās. Skatuves tuvumā iekārtojās arī teātra direktors ar savu fotokameru, lai fotografētu gan uz skatuves notiekošo, gan sanākušos skatītājus.

Kad zāle bija pilna un durvis aizvērtas, uz skatuves uznāca ievērojamais režisors Valdis Pavlovskis, kurš īsumā pastāstīja, ka šovakar mums būs iespēja redzēt lugas fragmentu bez širmja jeb aizsega. Tas nozīmē- redzēt, ko ikdienā dara leļļu teātra aktieri un saprast, cik cilvēku vada vienu lellīti.

Mums rādīja ainiņu ar trīs lellēm- varoņiem, kaut gan aktieru bija vairāk par trīs. Katrai lellei viens galvenais aktieris un vēl papildus palīgi. Es gan laikam vairāk skatījos nevis uz lellītem, bet uz aktieriem, tas ir, uz parasti neredzamo izrādes daļu. Izcili un veikli viņi kustējās- neviens no viņiem otram neuzkāpa uz kājas, nepagrūda, ne arī kā citādi traucēja. Aktieri kustējās brīvi un saskaņoti- vienā brīdī palīgs dziesmas laikā lellei kustina kājiņas, otrā brīdī jau steidzas pasniegt citai lellei lakatiņu, tad pietur vienu rokas stiepli, tad piesteidzas klāt ar alus krūzi. Lelle dzer alutiņu, bet to visu nospēlēt palīdz divi palīgi.

Visinteresantāk bija skatīties kopīgo deju. Sižetā dziesmas laikā dejo trīs lelles, bet zem tām vismaz seši aktieri. Grūti pat izsekot, ko kurš dara un kurš kuram palīdz. Leļļu puisis atzīstas leļļu meitenei mīlestībā, bet aktieris, izrunājot tekstu, ir atliecis galvu un skatās tikai uz savu vadāmo lelli. Taču vārdi skan pārliecinoši un mīļi.

"Ir vērts muzeju naktī apskatīties to, ko ikdienā nav iespējams redzēt”, nopietni secina mans vīrs. Arī bērni ir sajūsmā par redzēto. Nelielā izrāde ilga tikai mazu brītiņu, taču aplausus aktieri saņem kā pēc veselas izrādes. Rodas sajūta, ka teātris ir kļuvis par tuvu draugu, kurš ir pastāstījis tieši man mazu noslēpumu. Skatītāji lēnām dodas uz zāles izeju, bet ar to vēl nebeidzas pasākumi leļļu teātrī muzeju naktī. Dažii dodas uz teātra izeju, taču citi uz otro stāvu, kur viss turpinās. Arī mēs piederam pie otrajiem.

Trepju galā ir izliktas dažas lelles no muzeja, kas norobežotas ar auklu. Tas ir saprotams, jo lelles nav jaunas un tāpēc cilvēku pieskārieni tām varētu būt postoši. Mēs dodamies uz leļļu muzeju, kur sastopam visu mīlēto pazīstamo aktieri Ļevu Birmani un Kasparu Pūci. Mākslinieki mūs sagaida kā senus draugus un laipni pastāsta par katru lellīti aiz stikla. Kurā gadā un kādā izrādē tā tēlojusi.

Iemūžinām fotoaparātā šīs dienas iespaidus un jau gribam doties uz izeju, taču pamanām, ka cilvēki pulcējas mazajā zālē. Tātad nekas vēl nav beidzies. „Tur vēl vietas pietiek”, dzirdu sev blakus darbinieces balsi. Un mēs dodamies iekšā. Šodien taču ir muzeju nakts un nevienam nav jāmaksā par ieeju kādā no teātra izrāžu zālēm. Bērnus palaižam atrast sev vietu pirmajās rindās, bet paši apsēžamies tuvāk pie izejas. Teātra aktieri novada mazu lekciju par dažādiem leļļu veidiem.

Kā pirmās mums tiek stādītas priekšā marionetes. Šīs lelles ir auklās iekārtas, tātad arī kustināmas ar tām- kā pakustina attiecīgo aukliņu, tā lellei pakustas kāda ķermeņa daļa. Vienkāršākas lelles kustināmas ar divdesmit, bet sarežģītākas ar 30 aukliņām. Katrai virvītei ir savs darbiņš- viena kustina kājas, cita plecus utt., gluži tāpat kā lellei Karmenai- maza, ņipra, ar kupliem sarkaniem svārkiem šī lellīte staigā pa priekšu un novērtē savus skatītājus. Kad liekas, ka Karmena apmierināta ar saviem skatītājiem, tā laižas ugunīgā dejā- viņas pirksti kustas tik veikli, ka rodas sajūta,- tiešām mazā Karmenas lelle ir neatkarīga dejotāja, bet aktrise mazliet maisās tai pa kājām. Aplausi skan vētraini un izskatās, ka mazā zvaigzne ir apmierināta ar paveikto.

Kā nākošais uzstājās Karmenas dejas pavadošās mūzikas spēlmanis. Viņš savas mazās rociņas kustināja vēl veiklāk un „ģitārspēle” skanēja tik pārliecinoši, ka aplausu nekļuva mazāk. Zālē tiešām bija jūtama pacilāta gaisotne. Varēja manīt, ka visiem patika redzētais.

Pēc marionetēm mēs tikām iepazīstināti ar spieķu lelli, kuru parasti aktieris tur augšā uz rokas visu izrādes laiku un ar spieķiem vada tikai lelles rokas. Tas ir smags fizisks darbs, kas ne katram pa spēkam. Kāds pirmajā rindā sēdošs skatītājs tika uzaicināts izmēģināt iejusties aktiera ikdienā, noturot spieķu lellīti vajadzīgajā (lai lelles cepure atdurtos pret griestiem) augstumā vismaz desmit minūtes. Un nu šī lelle uz laiku kļuva par galveno skatītāju skatuves malā.

Ieskanējās nopietna mūzika un uz skatuves uznāca liela lelle cilvēka augumā. To vadīja divi aktieri. Viens iestājies lelles centrā kustināja tās rokas, bet otrs no aizmugures darbojās ar lelles galvu. Par cik aizmugurē atrodošais aktieris bija tērpies viscaur melnās drānās, uz skatuves viņu pamanīt nebija nemaz tik viegli. Tagad arī sapratām, kas bija iepriekš redzētie melni tērptie tēli, kurus bērni noturēja par zagļiem. Izrādās, ka melnais kostīms ir ļoti nepieciešams leļļu teātra aktierim darbā ar šāda veida lellēm. Mūzikas pavadījumā savu deju nodemonstrēja pavisam divas lielās lelles. Kā aktieris pēc tam paskaidroja, tās spēlē tikai lugās, kas domātas pieaugušajiem.

Līdz ar lielo leļļu noiešanu no skatuves, arī aktiera ādā iejuties skatītājs godam bija izturējis savu laiku un atdeva spieķu lelli atpakaļ aktierim. „ Nu, vai roka nesāp”, aktieris jautāja. Bet skatītājs atteica, ka it nemaz. „Lūk, kur nākošais leļļinieks”, noteica speciālists.

Nākošajām kārta bija pirkstu jeb roku lellēm. Likās, ka tagad tikai sācies ir pats interesantākai, kad zālē atskanēja teātra darbinieces balss: „LAIKS beigt”. Varēja redzēt, ka nevienam vēl negribas iet prom. Tāda sajūta noteikti ir maziem bērniem, kad pieaugušie viņus pārtrauc interesantā nodarbē. Skatītāji pat nedomāja atstāt mazo zāli un par laimi teātrī strādā profesionāli aktieri, kuriem pateicoties, beigas tika atliktas uz desmit minūtēm. Bērniem ļāva aptaustīt un uzvilkt uz rociņas mazas roku lellītes.

Tad vēl visiem tika nodemonstrētas profesionālās roku lelles un beigās Āksts no izrādes „Pelnrušķīte” pieklājīgi no visiem atvadījās un pēc pēdējiem aplausiem skatītāji negribīgi atstāja zāli. Mūsu ģimene bija guvusi ļoti pozitīvus iespaidus gan no Leļļu teātrī redzētā, gan no Muzeju nakts kopumā.

Šī gada muzeju naktī paspējām izstāvēt rindu vēl dažās iestādēs- Melngalvja nama pagrabos, Saeimā un Kara muzejā. Vienas nakts laikā noteikti nav iespējams izstaigāt visus piedāvātos apskates objektus, bet noteikti ir vērts izmantot izdevību un aplūkot to, ko ikdienā arī par maksu nav iespējams. Mūsu ģimenē šogad vislabākās emocijas sagādāja tieši Latvijas Leļļu teātris. Esmu priecīga, ka pirmo aplūkot izvēlējos tieši to.

„Bija vērts pastāvēt rindā, lai varētu piedalīties šajā pasākumā”, es nodomāju.

Muzeju naktī Leļļu teātri apmeklēja un lelles fotografēja:: Ilze Ušacka