Vai plastmasa patiešām ir kaitīga?
Izlasot medijos par kādu jaunu pētījumu, kas atklāj šķietami satraucošus faktus, mēs nereti neaizdomājamies, cik šis pētījums ir ticams. Daugavpils Universitātes asociētais profesors Sergejs Osipovs dalās savā viedoklī par to, vai sabiedrībai būtu jāsatraucas par katru pētījumu, un aicina uzticēties tikai pārbaudītiem faktiem.
Teorētiski var uzrakstīt visu par visu
Šobrīd plašsaziņas līdzekļos varam lasīt dažādas ziņas par iespējamo plastmasas pudeļu kaitīgumu veselībai, uzreiz gribētu aicināt atcerēties, ka teorētiski pateikt un izdomāt var visu, taču uzmanība būtu jāpievērš tikai faktiem. Mēs zinām, ka plastmasas pudeles tiek izgatavotas no polimēra, savukārt maisiņi un pārtikas plēve sastāv no polietilēna. Lai uzskatāmāk saprastu, kas ir polimērs, var iedomāties garu molekulu virkni, taču ir zināms, ka polietilēns un polimērs sadalās ļoti ilgā laika posmā.
Teorētiski var uzrakstīt ļoti daudz par to, vai vielas, kas ir polimēra trauka sastāvā, piemēram, bisfenols A, var iekļūt trauka saturā, taču tam ir vajadzīgi pierādījumi. Gribētos atgādināt, ka, piemēram, rakstu no vietnes Vikipēdija, par nopietnu pamatojumu īsti nevar uzskatīt. Secinājumus nevar izdarīt arī no viena gadījuma, tāpēc jebkurš eksperiments tiek veikts vairākos piegājienos vai ar vairākiem paraugiem, lai rezultātus varētu salīdzināt, un tikai tad izdarīt secinājumus.
Katrai vielai ir dažādi ietekmējošie faktori
Runājot par bisfenola iespējamo klātbūtni, piemēram, ūdeni, ir jāatceras, ka katrai vielai ir pieļaujamā koncentrācija, kas var iekļūt cilvēka organismā, nenodarot kaitējumu. Šādas pieļaujamās koncentrācijas tiek noteiktas visām zināmajām vielām, un tās var būt krasi atšķirīgas.
Vielu migrāciju ietekmē dažādi aspekti, piemēram, trauka satura PH līmenis – jo sārmaināka viela, jo augstāka vielu migrācijas iespēja. Dzeramajam ūdenim, ja tam nav speciāli pievienotas vielas, kas to padarītu sārmaināku, ir neitrāls PH līmenis. Tāpat ietekmi var radīt paaugstināta temperatūra, tāpēc noteikti jāņem vērā, kur ūdens tiek uzglabāts.
Jebkurā ūdenī ir sastopamas lielākas vai mazākas dzīvības formas, tāpēc, ja dzeramais ūdens ilgstoši atrodas tiešos saules staros, tas var sākt ziedēt, proti, ūdenī vietām iekrāsojas zaļa kārtiņa. Tas var notikt arī ar ūdens pudeli, kura iepriekš nav atvērta. Tas, protams, nav dzīvībai bīstami, bet neviens taču negribētu dzert tādu ūdeni. Lielās ūdens piegādāšanas kompānijas gan to ir paredzējušas, un kopā ar ūdens tvertni piedāvā kartona uzliku, ar ko aizsargāt ūdeni no tiešajiem saules stariem.
Zinātniskā literatūra negarantē 100% patiesību
Runājot par to, kuriem avotiem var ticētun kuriem – nevar, gribētos minēt, ka zinātniskā literatūra internetā pieejama par maksu, kas, protams, nozīmē, ka tā nav pieejama visiem interesentiem. Un arī zinātniskā literatūra vēl nenozīmē, ka visas publikācijas ir absolūti patiesas. Cik daudzi zinātniskie pētījumi tiek falsificēti? Lai uzrakstītu zinātnisko rakstu, ir jāveic apjomīgs pētījums, taču ir gadījumi, kad pētījuma rezultāti nav snieguši cerēto, un autors sagroza faktus, lai tie atbilstu sākotnējam uzstādījumam.
Būtiskākais ir fakti un pārbaudāmi rezultāti
Ir ļoti grūti noteikt, cik liela daļa no zinātniskajiem rakstiem tiek falsificēta, tāpēc, izlasot vienu rakstu, nevar uzreiz secināt, ka plastmasas pudeles ir kaitīgas u.tml. Katru rakstu pārbauda recenzenti, analizējot teorētiskos aspektus, bet viņi neatkārto tajā aprakstīto pētījumu. Bet padomāsim, - pat, ja falsificēti tiek, piemēram, 10% rakstu un kāds šo nepatieso informāciju izmanto par pamatu tālākiem pētījumiem vai publikācijām, arī tas rada būtisku ietekmi un dezinformāciju.
Autors: Dr. chem., asoc. profesors Sergejs Osipovs
