Kāpēc vēlamies un kā sākt jaunu un skaistu dzīvi?

Bieži atgādinām it kā topošus, bet netapušus uzņēmējus: varētu izdarīt to un šo, bet tikai jādabū nauda, lai varētu sākt. Atslēgas vārds ir – jādabū, bet, pat ja gadās dabūt un iecere kļūst reāla īstenojama, mums ir bail ar dabūto riskēt, tāpēc to ieguldām atpūtas pasākumos vai bezjēdzīgos pirkumos, bet biznesa plāni tiek atlikti uz tālāku nākotni, kad atkal kaut kur dabūsim.

Šai rakstā manas pārdomas par šo, jo nekas no minētā man nav svešs. Arī es sevi uzskatu par normālu cilvēku.
Sākšu ar dažiem cēloņiem, kāpēc vēlamies jaunu un skaistu dzīvi, un pieskaršos arī sekām.
Kāpēc mūs neapmierina līdzšinējā dzīve un kāpēc vēlamies dzīvot citādāk? Kāpēc mūsu iepriekšējā dzīve bija tāda, ka vēlamies citu? Ar kādu izpratni, zināšanām un – galvenais – varēšanām ķeramies klāt iepriekšējās dzīves iznīcināšanai un jaunas radīšanai? Kā tas ir iespējams, un vai var nest to, ko nevar pacelt? Ko darīt, vai iet maziem soļiem iecerētā mērķa virzienā, vai raut vadus un griezt pa dzīvu ķermeni, lai sasniegtu vēlamo?

Kāpēc?

Bieži ir tā, ka patiesībā mūs apmierina tas, kā dzīvojam, tikai meitenes vai puiši varētu būt paklausīgāki, aliņš un cigaretes varētu būt lētākas. Būtu labi, ja vēl šis tas būtu pieejamāks, bet – kā teica kāds bijušais politiķis – visā visumā viss ir kārtībā.

Kāpēc nolēmām no Jaunā gada nesmēķēt? Nu citi tā dara, kaut kas taču jādara arī man. Nevar taču atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs var atraut mani.

Kad par savu ieceri paziņoju citiem, tie mani uzlūko kā varoni, jo, atšķirībā no manis, viņiem trūkst apņēmības solīt to, ko nespēj izpildīt. Draudēt celt to, ko nevar panest. Viņi reti uzdrošinās solīt pa purnu tam, kuru nevar piekaut.
Kļūstu, kaut īslaicīgas, uzmanības vērts. Atceramies jau minēto politiķi ar viņa vaļsirdīgajiem vārdiem: nu, kā var nesolīt, visi taču tā dara!?

Jāsecina, ka labie nodomi ir nevis labas dzīves, vēlamu pārmaiņu vēlēšanās rezultāts, bet parasta kņada.

Motivācija

Kas mūs mudina sākt jaunu un skaistu dzīvi? Gadās, ka tā nav ikdienas kņada, bet gan kādas jaunas zināšanas, jauni pavērsieni, negaidītas apstākļu maiņas, kuras ne tikai mudina, bet pat neatstāj citu izvēli, kā mainīties. Šo varētu definēt arī kā piespiedu pārmaiņas.

Cilvēks nav visvarens, un viņa dzīvi ietekmē ne tikai viņa iegribas, bet arī apkārtējo rīcība, dabas stihija un politiskas norises valstī un pasaulē. Tas rada piespiedu motivāciju, un neviens neprasa paša brīvu izvēli un brīvprātīgu atteikšanos no iepriekšējās dzīves, lai dotos jaunās un skaistās virzienā.

Reti, bet gadās, ka motivē patiesa vēlme mainīties. Vislabāk to var vērot pie patiesiem kristiešiem. Viņi tādos brīžos kristās. Kristību rituāls ir sauciens pēc palīdzības Dievam, jo jaunkristītais ir bijis spiests atzīt, ka līdz šim bija pārvērtējis savas spējas.

Viņš ir spiests atzīt, ka bez Radītāja palīdzības alkohols ir par viņu stiprāks. Atkarība no tabakas dūmiem ir par viņu stiprāka. Skaudība ir par viņu stiprāka, un tikai ar paša spēkiem no šīm velna bez maksas dalītajām īpašībām, nosliecēm, kaislēm un it kā vajadzībām viņš nespēj atbrīvoties. Svešas mantas kārdinājums ir stiprāks par ētikas normām, cita sievas kārdinājums ir stiprāks par pieklājības normām.

Cilvēka dvēsele tad kliedz: Dievs, es esmu apriebies pats sev, palīdzi man kļūt citādākam, palīdzi, lai mirst Es līdzšinējais un lai dzimst Es jaunais.

Ja kliedziens ir patiess, Dievs palīdz, ja kliedziens ir tikai kārtējā kņada – nē. Kas notiek ar tiem, kuri kristīti neapzinīgā vecumā bez palīgā sauciena? Nekas, viņi dzīvo tādu pašu dzīvi kā tie, kurus nekristīja. Viņiem uz pieres nav rakstīts nekas citāds kā nekristītiem.

Kā?

Ir teikts, ka divas reizes ieiet vienā un tajā pašā ūdenī nav iespējams, un tas ir arī loģiski. Pat, ja upes nosaukums ir tas pats, tad ūdens tur nepārtraukti mainās. Bet, lai iebristu citā upē vai peļķē, daudz prāta, spēka un izturības nevajag. Toties prāts noder, lai nenogrimtu, kad esi iebridis, lai nenoslīktu, lai turētos pretī spēcīgai straumei, lai iemācītos peldēt un galvenais nepieļaut, ka tevi ierauj atvarā.

Tas liek domāt, ka pirms pārgalvīgi mesties jaunajā un, iespējams, ka skaistākā dzīvē, šim atbildīgajam lēcienam ir jāsagatavojas. Līdzīgi pirms lēciena no lidmašīnas tam gatavojas izpletņlēcēji, līdzīgi pirms ienirt okeāna dzīlēs tam gatavojas zemūdens nirēji.

Jāizvērtē, vai spēšu izdarīt to, ko vēlos. Vai pietiks prasmju, zināšanu un izturības. Ja jūti, ka kādā jomā esi vājš, pirms to darīt uzkrāj spēkus un izkop nepieciešamās prasmes. Nesaki hop, pirms neesi pārlēcis. Šeit labi palīdz dusmas. Taisnīgas dusmas pret tiem spēkiem, kuri tevi vājina, kuri neļauj, ierobežo un attur. Taisnīgas dusmas ir labas zāles arī pret nepārvaramām bailēm.

Rīcība

Runā, ka pirms griezt, vajagot vairākas reizes nomērīt. Arī pirms jaunas un skaistas dzīves sākuma nebūtu slikti par to padomāt. Izvēlies vislabāko taktiku, atbilstoši savām spējām, spēkiem un prasmēm. Kā to panākt, ir divi ceļi. Radikālo izmaiņu un tiltu dedzināšanas ceļš, kā arī mazo uzvaru taktika.

Kristietība parasti iesaka uz mērķi iet mazo uzvaru ceļu. Vispirms ir jāuzvar mazie grēki, tieksmes, niecīgās, nevēlamās noslieces un tikai tad jāķeras klāt kam lielākam un ietekmīgākam. Jāuzkrāj spēki, jānoslīpē taktika un jānorūdās.

Ne visi kristietības piekritēji ir gājuši šo ceļu. Arī kristietībā ir bijis gana daudz radikāļu. Radikālās metodes ir labāk pamanāmas, bet tomēr – no rezultāta sasniegšanas viedokļa – tās nav tās veiksmīgākās. Bieži gadās no viena grāvja ievelties citā.

Jādabū

Kad ar teorētisko ievadu ir radusies kāda skaidrība, laiks pāriet pie vienkāršākā – kur dabūt, jeb praktiska pielietojuma un risinājuma.

Un te nu ir tik daudz variāciju un variantu. Nav tādas grāmatas, kurā tos visus varētu minēt un detalizēti aprakstīt. Galvenokārt tāpēc, ka tos rada cilvēka iztēle un prāts, kuri nepārtraukti darbojas, un aiz vien jauni risinājumi tiek piedāvāti un arī situācijas, kurā tos pielietot, nepārtraukti mainās.

Tāpēc šeit minēšu tikai dažus piemērus, kuri simbolizē un ataino kopējo tendenci un ejamo ceļu.
Izmetiet visu nederīgo

Lai peceltos no okeāna dzelmes virs ūdens, zemūdenes atbrīvojas no balasta.
Ir, patiesi teikts – kas pagātni vētī, tas nākotni svētī, bet vētīt nenozīmē dzīvot pagātnē. Tas nenozīmē mūžīgi palikt dzelmē. Ja kāds pieaudzis turpina dzīvot bērnībā, tad to sauc par infantilismu. No bērnības, kā arī cilvēka, valsts un civilizācijas pagātnes nav jāatsakās, bet jādzīvo šodien, lai sasniegtu rītdienu.

Vai esi domājis, kā tu gribētu dzīvot pēc divdesmit gadiem, vai tev ir kāds mērķis, vai kaut sapnis, ko tu gribētu sasniegt pēc divdesmit gadiem? Vai esi domājis par to, kas būs rakstīts uz tavas kapu plāksnes? Vai tikai vārds uzvārds un datumi vai arī kas vairāk?

Ja nē, tad šeit paustais tev nebūs saprotams. Ja neesi domājis un tev nerūp, kāda Latvija būs pēc divdesmit gadiem, ja tu dzīvo tikai nostalģiskās jūtās par to, kā bija pirms simts gadiem, tad arī tev šis raksts neko nesniegs. Ja nedomā, kur un ar kādām domām dzīvos tavi bērni, tad arī tev tie būs tikai tukši vārdi.

Kļūda

Svēto rakstu tulkojumos, manuprāt, ir arī kāda kļūda. Tā, ko latviski sauc par Veco derību, patiesībā ir novecojusī derība. Citās valodās šis nosaukums tulkots precīzāk. Vecās derības raksti ir domāti tam senajam cilvēkam, kuram nodzīvot dienu un nenozagt, neatņemt, pat nenogalināt bija jocīgas gavēšanas diena. Tā bija diena, kad viņš nedarīja to, ko ikdienā bija radis darīt.

Kad cilvēks ilgu laiku tā bija dzīvojis, tad daži no viņiem nolēma sākt jaunu un skaistu dzīvi. Nolēma, ka turpmāk vairs neiekāros, nenogalinās un tamlīdzīgi, kas vēlāk tika pierakstīts nu jau novecojušā derībā, cilvēka otrajos baušļos. Pirmais bauslis bija par to, ka no kāda koka kādu augli nedrīkstēja ēst.

Novecojušos baušļus papildināja simtiem baušļu Jaunajā derībā. Jocīgi šodien ir klausīties, ka kāds lepojas ar to, ka ievēro novecojušā cilvēka baušļus, tas ir nodzīvo dienu nenogalinot un nezogot. Tiem, kuri, atverot Jauno derību, ir sākuši jaunu un skaistu dzīvi, tas ir pašsaprotami.

Iztaisnot muguru

Šie vārdi, kā arī daudzi citi nav jāsaprot burtiski, bet gan simboliski un uzvedinoši. Iespējams, ka pirmais mērkaķis, kurš nostājās uz divām kājām, spēja saredzēt tālāk par palikušiem rāpus. Redzot tālāk, viņš devās turp, kur redzēja barību, ārā no džungļiem un, iztaisnojis muguru, kļuva par cilvēku.

Citi mērkaķi, kad tiem bija nepieciešams pārvietoties, rāpoja. Tālu viņi aizrāpot nespēja, bet viņi arī nekur citur necentās nokļūt, nemēģināja piecelties kājās, jo viņus dzīvojamā platība apmierināja, un tā pilnībā nodrošināja viņu pieticīgās vajadzības.

Soļi

Bet reiz kāds no rāpus palikušajiem sadzirdēja dīvainas skaņas. Cilvēka soļus. Viņš pašķīra krūmus un ieraudzīja, ka kādi dīvaini radījumi, kas līdzīgi viņam, pārvietojas citādi nekā viņš un ir lieli augumā. Vērojot tos, viņš izdarīja secinājumu, ka tie ir tādi paši kā viņš, tikai staigā uz divām kājām.

Viņš pārsteigts nodomāja: «Kāpēc tad man līdz šim neviens neteica, ka kājas ir domātas, lai var ātrāk, tālāk un veiklāk aiziet, nevis rāpot? Var pat skriet!». Viņu pārņēma vēlme staigāt. Lai to sasniegtu, viņš sāka trenēt kājas, kuras nebija radušas turēt ķermeņa svaru. Viņš pārvarēja muskuļu sāpes un slinkumu. Kad viņš piecēlās uz divām kājām, tad viņa dzīve mainījās. Viņš iztaisnojies iesoļoja jaunā un skaistā dzīvē.

Ja neiztaisnosies, bet staigāsi salīcis un nolaistām acīm, tad tie, kuri ir ar taisnām mugurām, tevi nepieņems savā lokā. Iztaisno muguru un tā paziņo citiem, ka tu arī esi viņiem līdzīgs un tev ir tiesības atrasties viņu pulkā. Tevi tur neviens negaida un neaicinās ienākt. Tur bieži ir nevis jāklauvē, bet jāienāk, atverot durvis ar kājas spērienu.

Pārbaudītās vērtības

Zini, kurp ej, ko gribi sasniegt. Nedzīvo rāpuļu pagātnē. Ejot uz divām kājām, iesoļo tai pasaulē, kurā ātrāk pārvietojās, drošāk un uzstājīgāk rīkojas. Koncentrējies un neizplūsti traucējošos sīkumos.

Derīgs ir viss, kas tevi pietuvina mērķim, un kaitīgs ir viss, kas tevi no mērķa attālina. Ja traucē ieradumi, tad maini tos, ja traucē draugi, tad atsakies no tiem, pat ja tevi aiz rokas tur vecāki, atbrīvojies no viņu tvēriena, jo viņi nezina, ko dara. Piedod viņiem, bet neatsakies no vēlmes sākt jaunu un skaistu dzīvi.

Parasti vecāki priecājas, ja viņu bērni kļūst labāki, un ir ļoti reti gadījumi, kad tie savas atvases cenšas atturēt no muguras iztaisnošanas un staigāšanas uz divām kājām.

Paveries apkārt, vai telpa, kurā tu dzīvo, nav aizkrauta ar lietām, kuras neizmanto. Iespējams, ka, nevajadzīgās mantas izmetot, tu atbrīvosi vietu tām lietām, kuras tev ir patiesi nepieciešamas.
Izvērtē savus ieradumus un tikumus. Ja tie traucē tava mērķa sasniegšanai, tad mainies.

Ielūkojies savā atmiņu un informācijas krājumā, kas tavā galvā. Ja tur ir daudz nevajadzīgas informācijas, tad atstāj galvā tikai to, kas palīdz sasniegt mērķi, bet izmet to, kas nelietderīgi aizņem vietu. Atbrīvojies no nevajadzīgas informācijas.

Atbrīvojies no mērķa sasniegšanai traucējošām domām, mantām un ieradumiem. Tas ir pirmais solis, lai sasniegtu iecerēto.

Informācija

Pārstāj tērēt naudu un galvenais laiku, lai lasītu, klausītos un skatītos tev nevajadzīgu informāciju.
Centies iekārtot savu dzīvi tā, ka tu pats izlem, ko vēlies zināt un ko ne.

Aiz jebkura plašsaziņas līdzekļa stāv organizēta cilvēku grupa, kurai ir skaidri definēti mērķi un nolūki. Piemēram, TV kanāls, rāda nevis to, kas tev būtu jāzina, bet to, kas, viņuprāt, tev ir jāzina. To, ko tev būtu derīgi zināt, tur noklusē. Ja tu esi pieradis skatīties konkrētus šādus kanālus, tad to veidotāji programmu ir tā izveidojuši, ka tu pat nepamanīsi, kā ar tevi manipulē.

Tu ieejot veikalā, būsi pārliecināts, ka, pērkot konkrētu preci, tu rīkosies, kā vēlies un tā būs tava izvēle, kaut patiesībā tev jau sen būs iestāstīts, kas jāpērk.

Ja netici man, tad uzmanīgi pavēro, cik tā saucamajos ziņu raidījumos patiesībā ir ziņu un cik tur paustais tev ir noderīgs, lai īstenotu savu ieceri.

P. S.
Piedod, ja vari, man manu izrunāšanos, esi pateicīgs tiem, kuri tev pamatoti aizrāda, un iegaumē, ka patiesība vienmēr soļo viena, tikai vēlāk vairākums iet viņas pēdās. Ja cīnoties zaudē, arī tā ir uzvara.
Īsts cilvēks ir tas, kuram pa īstam ir sāpējis.

Raksta autors: Leonards Inkins