SOS vientuļām sievietēm jeb pērciet seifus!
Statistikas dati liecina, ka Latvijā aizvien pieaug šķirto ģimeņu skaits, taču ikviens no mums grib būt saprasts un mīlēts, mēs visi alkstam vienkārši laimīgi dzīvot un bērnus audzināt pilnvērtīgā ģimenē. Tā nu mēs šķiramies un atkal tiekamies, savstarpēji viļamies un no jauna meklējam uzticēšanos. Tikai – kā nu kuro reizi katram no mums sanāk, un tieši par to ir šis stāsts.
Inga (vārds mainīts) ir šķirtene ap četrdesmit, kura viena pati audzina astoņgadīgu meitu. Būdama gana izglītota un mērķtiecīga, viņa ir izveidojusi veiksmīgu karjeru un šais laikos pratusi saglabāt pietiekoši labi apmaksātu darbu, taču, ak, vai, tieši tā dzīve arī paiet – nemitīgā skriešanā starp darbu un rūpēm par meitu, kad laika sev un pašas interesēm atliek arvien mazāk. Jaunu, noturīgu attiecību meklēšana un veidošana, kā zināms, arī ir nopietns, darba un laika ietilpīgs process, bez tam esošā situācija ir visai tradicionāla un atpazīstama – darba kolektīvā visapkārt vienas vienīgas sievietes, paziņu un draugu lokā visi daudzmaz sakarīgie vīrieši ir jau aizņemti, un ticamība, ka Sapņu princis baltā zirgā atjās, vēlā vakara stundā steidzīgi iepērkoties lielveikalā, ir visai niecīga. Kas tad atliek? Nu protams, ka internets, ar neskaitāmajām iepazīšanās vietnes zemēm.
Nē, paslepena bradāšanās pa populārajiem seksa portāliem un vienas nakts sakaru meklēšana nebūt nav Ingas lauciņš, un virtuālā pazīšanās ar Jāni (vārds izdomāts) aizsākās visnotaļ pieklājīgā portālā, kad sieviete visupirms interesējās par valsti, uz kuru bija nolēmusi doties atvaļinājumā, un meklēja lietpratīgus zinātājus, kas tur jau pabijuši. Vēstules no vīrieša sāka pienākt aizvien biežāk un abpusējā sarakste raisījās aizvien straujāk, jo izrādījās, ka bez ceļošanas viņiem ir daudz kā cita kopīga – arī Jānis teicās esam šķirtenis, ar jau pieaugušiem bērniem, atrodoties jaunu un nopietnu attiecību meklējumos, par visu vairāk dzīvē augsti vērtējot ģimeniskas vērtības, atklātību, uzticēšanos utt. – īsi sakot, īsta Dieva dāvana vientuļai sievietei. Tiesa gan, bija arī kāds trūkums, jo ar darbu, jā, ar darbu Jānim šobrīd esot tā trūcīgāk, tāpēc ka veiksmīgi uzsāktais bizness esot paputējis, taču tās esot pārejošas grūtības, un neba nu viņš tagad tāds vienīgais – daudziem tādi laiki.
Arī pirmās reālās tikšanās, kas notika pilsētā, ''neitrālās teritorijās'', Ingai likās cerīgas un daudzsološas – Jānis bija izskatīgs un kopts, labiem zobiem un apaviem, smēķēja smaržīgu tabaku; tik vien kā kafejnīcās lieki nešķērdējās – bezdarbnieks taču! Taču to pārpārēm kompensēja nedaudz vecmodīgas, kopīgas pastaigas pa pilsētu, un pats galvenais – gudras, interesantas, asprātīgas, pat sirsnīgas un neuzspēlēti skaistas sarunas gan par galveno, gan par nebūtisko, kas ikvienai no mums, kura mīl ar ausīm, agri vai vēlu uz acīm uzliek rozā brilles.
Uzprasīšanās ciemos no Jāņa puses likās loģiska un likumsakarīga, taču arī ne pārlieku sasteigta. Nu ko – abi jau krietni sen kā pieauguši cilvēki, bez tam Ingas meita brīvdienās atradās laukos pie vecvecākiem, un kur nu atrast piemērotāku brīdi, lai iepazītos vēl tuvāk.
Viesošanās vakars sākotnēji likās jauks, abpusēji pārdomāts un noritēja bez aizķeršanās – Ingas pagatavotās vakariņas, Jāņa atnestie ziedi un vīns, skaista fona mūzika, sarunas un viss pārējais... Tikai par vienu lieliski pārdomātu epizodi vakara gaitā Inga nebija iedomājusies pat savos ļaunākajos murgos, jo, kad viesis jau bija izvadīts, izrādījās ka viņa ir vienkārši un prasti apzagta. Izmantojot Ingas uzkavēšanos vannas istabā, Jānis bija iztukšojis sievietes maciņa saturu, kur, kā par nelaimi, tieši todien atradās no bankomāta izņemta prāvāka naudas summa, kā arī ciemiņš promejot bija līdzpaņēmis redzamā vietā noliktās zeltlietas. Lieki piebilst, ka jau nākamajā rītā Jāņa profils no iepazīšanās portāla bija izdzēsts, un zvanot uz mobilo telefonu, Inga izdzirdēja metāliskas balss ierakstu, ka tāds abonenta numurs neeksistējot.
Milzīga vilšanās, smacējošs kauns par uzticību, kas izrādījās lētticība, uz kādu laiku sirds apvidū pļekaina beka un acīs tūkstošgadīgas skumjas, bet visbeidzot– cieša apņemšanās turpmāk nezaudēt sargsuņa modrību, un savās mājās aicināt tikai labi pazīstamus, draudzībā un attiecībās ilgtermiņā pārbaudītus cilvēkus - apmēram tā varētu raksturot Ingas izjūtas.
Ir pamats uzskatīt, ka Jānis tādā veidā ir apmuļķojis un turpina muļķot vēl neskaitāmas sievietes, un, iespējams, ka viņš nav vienīgais šīs ienesīgās rūpalas piekopējs. Nu ko – vai jauns krīzes laika bizness emocionāli un materiāli bankrotējušiem puišiem?
Protams, kur aitas, tur cirpēji. Taču vai tādēļ pavisam jāatsakās no centieniem iepazīties un uzticēties, un uz katru jauniegūtu paziņu jāraugās tikai un vienīgi aizdomu pilnām acīm? Padoms caur nopietnību un joku, tāpat kā visi ikdienas smiekli tomēr mijas ar asarām – varbūt patiešām ir vērts iegādāties seifu, kur noglabāt visu vērtīgo, iekāms pār māju slieksni šais dīvainajos laikos pārkāpj svešinieki?
‘’O tempora, o mores, ‘’ - kādi laiki, tādi tikumi, – sens teiciens latīņu valodā.
[+] [-]
Raksta ideja tiešām laba- paredzami,ka seifu bizness uzplauks,jo to atbalstīs lielais skaits vientuļo,bet aizvien uzveiksmi cerošo sieviešu liela daļa! Skumji...,par tikumiem,kas izzūd...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]