Kas ir Dvēsele?

Zinātniskais Dvēseles jēdziens.
Zinātnē par Dvēseli tiek dēvēts ar ķermeni cieši saistīto psihisko (grieķu: ψυχή (psychē) - Dvēsele) parādību kopums. Pie psihiskām parādībām pieder apziņa, domas, jūtas, emocijas, griba. Zinātni, kas pēta Dvēseliskās (psihiskās) parādības un analizē novērojumu rezultātus, sauc par psiholoģiju. Zinātne uzskata, ka psihiskās dzīves pamats ir materiālo ķermeņu (respektīvi nervu sistēmas) eksistence.

Dvēseles jēdziens reliģijā un filozofijā.
Atsevišķos filozofijas virzienos un daudzās reliģijas mācībās Dvēsele ir nemateriāls esamības kodols. Dvēselei raksturīga spēja just, domāt, apzināties sevi. Dvēsele nosaka cilvēka iekšējo (garīgo) dzīvi. Dažās reliģijās Dvēsele tiek uzskatīta par mirstīgu, daudzās par nemirstīgu. Lielākā daļa reliģiju un daži filozofijas virzieni Dvēseli cieši saista ar uzskatiem par pēcnāves dzīvi.

Kas tad īsti ir Dvēsele?

Mūsdienās ar cilvēka Dvēseli saprot cilvēka vienreizīgumu, viņa iekšējo pasauli. Dvēsele sevī ietver visdziļākās jūtas, kas arī mūs padara tik unikālus. Tās ir maigās iekšējās svārstības, kas mīt mūsos. Dvēsele ir cilvēka būtība – patiesa, nepatiesa, ar saviem ēnas nospiedumiem un saulaino pusi. Tā ir saudzējama, atklājama vai gluži otrādi – slēpjama. Viss atkarīgs no mums.

Dvēseli apspiež dzīves modeļi, kuros iekrītam kā slazdos, kuri traucē mums dzīvot saskaņā ar savu Dvēseli. Tās var būt kļūdas un vājības, kas mūs nomāc. Tie var būt cilvēki, kas mūs novirza no mērķa un grib izmantot, uztiepjot savus uzskatus un mēģinot iedabūt “rāmī”, kas mums ir stipri par šauru. Tomēr lielākais ienaidnieks ir mūsu EGO, kas saka: ES pāri visam! Tas ne no kā nebaidās un padara sevi par elku. Dvēseli noteikti nevar izteikt ar vārdiem: vara, karjera vai aprēķins.

Dvēsele kā apzīmējums atgādina to, ka cilvēks ir kaut kas plašāks nekā tas, ko mēs spējam saskatīt ar acīm. Tas ir kaut kas dziļāks un noteikti abstraktāks un grūtāk izdibināms, kā tikai acīmredzamais.

Tomēr, lai kāds cilvēks un kāda Dvēsele tam nebūtu, tā vienmēr ir jākopj un jāsargā. Cilvēki bieži mēdz aizmirst par savu Dvēseles tīrību, un nereti pazaudē to. Bet kā gan var pazaudēt kaut ko ne acīm apskatāmu, ne ar rokām taustāmu? Īstenībā vienkārši. Cilvēks, kurš noplacinājis savu Dvēseli, jūtas tukšs, nomākts, nerod mieru un līdzsvaru. Ne jau visas lietas, kuras mēs varam pazaudēt ir materiālas. Daudz kas atkarīgs no mūsu sajūtām un garīgajām vērtībām.

Pazaudējot vai nenovērtējot savu Dvēseli, mēs bieži vien pazaudējam paši sevi. Dvēsele būtu jāsargā no ļauniem skatiem, līdzīgi kā ieejot pirtī. Senajiem latviešiem bija tāds paradums, ka kuru katru vis neņems līdzi, jo pirts skaitījās attīrīšanās vieta, personīgā telpa, kaut kas ļoti intīms. Ne velti pirtīs tika dzemdēti bērni un atlaisti grēki.

Raksturojot cilvēku, nereti mēdzam lietot dažādus simboliskus epitetus – gudra Dvēsele, skaista Dvēsele, plaša Dvēsele. Taču ne vienmēr cilvēka ārējais skaistums atbilst Dvēseles skaistumam. Tas mēdz būt viltīgs. Cilvēks ārēji var būt skaists, bet iekšēji viņa Dvēsele ir neglīta un izkropļota. Iepazīstot cilvēku tuvāk, var vienkārši pateikt, vai tas ir jūsu Dvēseles cilvēks vai nē. Tāpat ir otrādi: ārēji neglītiem cilvēkiem viņu Dvēsele var izstarot skaistumu, ka gribot negribot ar katru sarunas un kopā pavadīto brīdi, jūs sākat iemīlēt šo cilvēku.

Dvēseles spogulis noteikti ir acis. Piemēram, ieskatoties maza bērna acīs. Bērns nemāk ne runāt, ne kā īpaši žestikulēt, lai izrādītu savas pašreizējās jūtas. Taču, ieskatoties viņam acīs, mēs kaut kā uzreiz saprotam vai bērns ir priecīgs, vai bēdīgs. Un ne tikai lūkojoties maza bērna acīs. Skatoties acīs notiek saruna bez vārdiem. Ja cilvēks neskatās acīs, tas liecina par to, ka viņš vai nu kaut ko slēpj, vai jūtas apbēdināts, noskumis. Ielūkojoties acīs uzreiz var noteikt cilvēka emocionālo stāvokli, kas atbilst arī viņa Dvēseles stāvoklim. Mēs bieži mēdzam teikt, ka tam cilvēkam ir sava harizma vai starojums. Bet kā mēs to zinām? Vai pēc sejas izteiksmes, vai cilvēka rīcības? Nē, manuprāt, tās ir acis, kas mums to pasaka. Acis nekad nemelo.

Tāpat Dvēseles valoda var izpausties arī caur mākslu, mūziku, literatūru.

Jā, Dvēsele ir viena interesanta parādība. Ja jau tā notiek, tad tur kaut kam ir jābūt. Daži teiks, ka Dvēsele, tā ir Dievam ticīgu cilvēku izdomāta parādība vai tml. Taču tā nav. Mēs, pirmām kārtām, ticam paši sev. Mēs paši sevi vislabāk izjūtam, apzināmies, kas mums ir vajadzīgs. Tātad, mēs paši sev esam Dievs. Ir vajadzīgs kaut kas, kam ticēt. Protams, mēs varam apslēpt savas jūtas, savu iekšējo pasauli, taču to nekad līdz galam nenoslēpsi, jo tā atspoguļojas mūsu vārdos, darbos, arī domās.

Lūgšana, manuprāt, ir labākais veids, kā nonākt saskarsmē ar savu Dvēseli. Mēs katrs ticam kaut kam, vai tas ir Dievs, vai debesis, vai mēs paši. Mēs mēdzam attapties tādās situācijās, kad sākam lūgties. Kam? Nav svarīgi. Galvenais, ka mēs meklējam cauri šīm lūgšanām spēku sevī, lai kaut ko pārvarētu, atrisinātu, sasniegtu. Lūgšana it kā iedrošina mūs, un mūsu Dvēsele izslejas, mēs sajūtam, ka mūsos ir mūžības apvāršņi, spēks un starojums, ko neviens nevar atņemt.

Dvēsele būtībā ir tas pats, kas neskartā daba. Tā ir tīra un savdabīga, ar saviem likumiem, kurus neviens nespēj ietekmēt. Tā atspoguļo cilvēku kā tādu, viņa dzīves jēgu, vērtības.

Uzdrošinies paļauties uz to, ka esi unikāls un brīnišķīgs, ka tev ir neierobežotas iespējas piepildīt savus brīnumus un tavai Dvēselei piemīt skaists dievišķais starojums. Tā kā Advente ir tas laiks, kad cilvēks vairāk vai mazāk sāk par tādām lietām aizdomāties, novēlu, lai ikkatrs veltītu sev un savai iekšējai pasaulei dienā vismaz pusstundu, lai atrastu sirdsmieru un Dvēseles spēku!