Neskrien gaisā iekams spārni vēl nav izauguši.
Cilvēki ir iekārtoti ļoti savdabīgā veidā. Viņiem gribās visu un, galvenais, uzreiz. Tiklīdz viena vēlme vai vajadzība ir apmierināta, rodas jauna, kā rezultātā cilvēkam nekad nepietiek ar to, kas viņam ir. Tas nav slikti! Iedomājieties, kā tas būtu, ja vienā dienā es sasniegtu visu, ko pašlaik vēlos, un viss – vairāk nekas nenotiktu. Tiktu pārtraukta attīstība, izaugsme un, manuprāt, arī stimuls dzīvot. Lai nu kā tur būtu, nekad neko nevar dabūt uzreiz. Visi notikumi, kas notiek, tie ir smaga darba rezultāts. Tu nekad nepacelsies gaisā pirms nebūsi izaudzējis spārnus, ar kuriem šo lidojumu pieveikt!
Mums jau no bērnu kājām audzina strādāt – tiešā vai pārnestā nozīmē. Viss sākas ar dzimšanu. Lai rastos cilvēks, ir vajadzīgs daudz spēka, lai to izaudzināt, pirms izbauda lielo laimes sajūtu. Lai sāktu runāt, sākumā ir jāklausās, ko un kā mamma un tētis saka. Un tikai tad zilbes birst pāri lūpām. Lai pabeigtu skolu, atkal jau ir jāgaida daudz gadu un jācenšas divtik, lai pabeigtu to. Pēc tam seko augstskola, un tad darba meklējumi. Katrā gadījumā ir vajadzīga sāļa piepūle, lai varētu izgaršot tās saldos augļus. Tu nevari piedzimt un uzreiz kļūt par veiksmīgu biznesmeni bez zināšanām, bez pieredzes, bez vispārējas saprašanas, kā tas ir - strādāt. Sākumā vienmēr ir grūti. Bet, manuprāt, lai kaut ko sasniegtu un spētu izbaudīt to laimes sajūtu, kuras dēļ mēs tā centāmies, ir jāiziet cauri vilšanās, neveiksmju un sāpju bumam.
Iespējams dzīvē mēdz tā notikt, ka, piemēram, skolu beidzot, jaunietis ātri vien uzrāpjas pa karjeras kāpnītēm, taču ne mazāk ir gadījumi, kad pēc šāda strauja kāpuma, viņš tik pat strauji arī nokrīt, jo nav iemācījies katra soļa nozīmi. Kapēc laimīgi cilvēki lielākoties ir vecumdienās? Labs jautājums. Iespējams, tieši tas ir tas laiks, kad cilvēks sāk baudīt dzīves augļus vissaldāk, sāk lidot bez bailēm. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Cilvēks visu mužu veltījis mācībām, smagam darbam, visdažādākajai pieredzei un uzaudzējis sev lielus baltus spārnus. Viņam ir māja, viņam ir nauda, viņam ir pieauguši bērni, viņam ir mīļotais cilvēks, viņam nekur vairs nav jāskrien, ar kādu jāsacenšās – vienvārdsakot, viņš var baudīt dzīvi. Lai arī cik skaiti tas izkalusītos, un, es uzskatu, tieši tā tam arī būtu jābūt, taču reālā situācija ir skumja.
Lai paceltos spārnos, ir jāiemācās to, pirmāmkārtām uzaudzēt, bet, otrāmkārtām, nosargāt. Tieši tādēļ ir ļoti nepieciešams šis augšanas periods, lai mēs iemācītieos, kā to nepazaudēt. Ir jāiziet cauri negaisiem, svelmēm, lai norūdītos. Jā, spārni aug lēnām, taču tad, kad tie izaug, no lidojuma paveras neaizmirstams skats, kā dēļ ir vērts gaidīt to izaugam.
