J.Krišnamurti. Gudrības

- Meklēt patiesību nozīmē to noliegt. Uz to neved ceļi, dažādas mācības vai reliģijas. Ja kāds saka, ka ir atradis patiesību, tas nozīmē, ka viņš dziļi maldās, jo pati patiesības meklēšana ir radusies no neziņas.

- Sapratne atnāk, nevis trenējot prātu, bet atļaujot tam klusēt. Diemžēl prātu nevar padarīt mierīgu ar apņēmību, jo tas, kas to nomierina, ir paša prāta vēlme.

- Pati doma par to, ka pašizziņa grūti realizējama, ir šķērslis ceļā uz to. Iepriekš nevajag izlemt, vai kaut kas ir grūti vai viegli. Sevis pazīšana ir tas, kas parādās savstarpējās attiecībās - gan ar cilvēkiem, gan ar pārējo pasauli.

- Ir daudz ceļu bēgšanai no sevis, un sevis salīdzināšana ar citiem ir viens no tiem. Bez sevis izpratnes dievs, kuru mēs meklējam, ir ilūziju dievs, bet ilūzija neglābjami noved pie konflikta un haosa.

- Atbildes uz jautājumiem par Dieva, Absolūtās Patiesības vai Realitātes eksistenci nav iespējams atrast ne grāmatās, ne ar priesteru, filozofu vai mesiju palīdzību. Tikai un vienīgi tu pats vari atbildēt uz šiem jautājumiem un tādēļ tev ir jāiepazīst pašam sevi.

- Gudrības sākums ir sevis izpratne. Autoritātes pieņemšana cilvēku demoralizē neatkarīgi no tā, vai tā ir tērpusies skolotāja, mācītāja vai politiķa veidolā. Skolotāja autoritāte mūs novirza no centrālā jautājuma - mūsu iekšējā konflikta. Tādēļ no ciešanām nevar atbrīvoties, sekojot paraugiem.

- Sākotnējais iemesls mūsu iekšējam nemieram un nesakārtotībai ir tāds, ka mēs meklējam citu piesolīto realitāti un kā roboti sekojam tiem, kuri mums sola nodrošināt ērtu, garīgu un piepildītu dzīvi.

- Mēs vienmēr meklējam kādu, kas pateiks, kāda ir pareiza vai nepareiza uzvedība, kāda ir pareiza vai nepareiza doma. Dzīvojot šādi, mūsu rīcība un domāšana kļūst mehāniska, atbildes kļūst automātiskas. Mūsos vairs nav nekā jauna, nekā tāda, ko būtu atklājuši mēs paši, nav nekā oriģināla, neskarta, tīra.

- Vēlmes un kaislīga tiekšanās dod to rezultātu, kuru mēs paši savā prātā esam iztēlojušies. Taču tā nav patiesība.

- Vēlmes jebkurā līmenī rada iekšējo konfliktu, kuru nevar likvidēt ar maģiju, rituāliem vai sekošanu. Šie paņēmieni tikai palīdz mums atrasties patīkamos sapņos un ilūzijās, taču pēc atmošanās mēs joprojām esam iepriekšējā vietā.

- Vēlme tapt ir bezdarbība tagadnes mirklī. Tapšana ir laika izpausme, neapmierinātības turpināšanās. Tapšana nesatur esamību. Esamība ir tagadne, un tā ir augstākā pārveidošanās forma. Radikāla transformācija norisinās tagadnē - šeit un šajā mirklī.

- Neapmierinātība pazūd, kad beidzas salīdzināšana - to, kas ir pašreiz, ar to, kas varētu būt. Kad pasauli uztveram ar “nevainīgu” prātu, mēs tajā ieraugām realitāti, kuru nevar ne atrast, ne analizēt, jo tā katru mirkli ir jauna.

- Daudzie ceļi gudrības sasniegšanai ir prāta izdomājumi. Jebkurš formulējums ir pagātnes ēna un tikai daļēji var būt piemērojams šim brīdim. Jums jādodas jūrā, kuras nav uz kartes, un šī jūra esat jūs pats.

- Nav ceļa uz gudrību. Ja kāds to šķiet pamanījis, tad tas liecina tikai par iztēles spējām. Ja gudrību varētu iegūt prātojot, tad vairums cilvēku to jau būtu sasnieguši. Gudrība nav sakrājama ar zināšanām. Tā ir izpratne par katru esamības mirkli bez uzkrājumiem un salīdzinājumiem.

- Ideāli ir mūsu pašu projekcija nākotnei. Prāts pats sevi apmuļķo, tas dzenas pēc sava izdomātā mērķa, cenšoties noķert savu ēnu. Tādu cīniņu prāts nosauc par progresu, garīgu attīstību, taču tas viss norisinās simbolu pasaulē un ar realitāti saskaras tikai fragmentāri.

- Vairumam no mums patīk dzīvot ilūzijās, jo tās sniedz lielu apmierinājumu. Mūsu personīgā “paradīze” mūs stimulē un rada pārākuma sajūtu.

- Prāts, cenšoties kaut ko atrisināt, rada tikai jaunas problēmas vai vecās aizstāj ar jaunām. Prāts ir kā lauks, kurā, vienas nezāles izraujot, mēs dodam iespēju augt citām. Jebkura prāta kustība ir šķērslis realitātes izpratnei.

- Kad prāts atbrīvojas no tapšanas, ideāliem, jebkādas salīdzināšanas un nosodījuma, sākas personības integrācija, un mums rodas iespēja uztvert to, kas ir, - esamību visā tās pilnībā.

- Katrs no mums sevī glabā visu pagātni. Indivīds ir cilvēks, kurš sevī nes visu cilvēci.

- Mēs kā indivīdi un cilvēki esam atbildīgi par visu pasauli - neatkarīgi no tā, kādā pasaules malā esam piedzimuši vai kādai kultūrai piederam. Katrs no mums ir atbildīgs par ikvienu karu - mūsu agresīvās dzīves, nacionālisma, egoisma, dievu, aizspriedumu un ideālu dēļ.

- Kad tu apzinies, ka neviens cits kā vien tu esi atbildīgs par sevi, pasauli un par to, ko tu domā, jūti un dari, tad pazūd viss žēlums pret sevi. Taču vairums cilvēku cenšas vainot citus - tas ir viens no veidiem, kā izpaužas sevis žēlošana.

- Vērojot, kas notiek pasaulē, mēs sākam saprast, ka nepastāv iekšējs un ārējs process; eksistē vienots process, kas ir viss. Iekšējā pasaule izpaužas kā ārējā, un ārējā pasaule atkal un atkal atbild uz iekšējo.

- Patiesība ir dzīva, un uz to neved ceļi. Tie var aizvest pie tā, kas ir miris, jo tas ir statisks. Bet, kad tu ieraugi, ka patiesība ir kaut kas dzīvs un kustīgs, kam nav atdusas vietas, kas neguļ ne templī, ne mošejā, ne baznīcā un uz kuru nevar aizvest ne reliģija, ne skolotājs, - tad tu ieraugi arī to, ka patiesība ir tava īstā būtība.