Vēlreiz par mīlestību

Tai nav dalībnieku, izņemot tos, kas jūtas tai piederīgi.
Tai nav konkurences, jo tā ne ar vienu nesacenšas.
Tajā nav godkārības, jo tā vēlas tikai kalpot.
Tai nav nekādu valstisku robežu, jo mīlestībai nav valstiskas domāšanas.
Tā neiekapsulējas, jo tā meklē bagātināt visas grupas un reliģijas.
Tā godā visu laiku lielos skolotājus, kas ir atklājuši Mīlestības patiesību.
Kas tai pieder, tas ar visu savu būtību izpilda Mīlestības patiesību.
Ne sabiedriskais slānis, ne tautības piederība nav tai nekāds šķērslis.
Kas tai pieder, tas zina to. Tas nespiežas pamācīt citus, bet pūlas tikai būt un caur savu esmi tikai dot.
Tā dzīvo atziņā, ka veids, kā mēs esam, varētu būt arī mūsu apkārtējo esības veids, jo tā zina par vienotību.
Tā dzīvo atziņā, ka visa planēta ir dzīva būtne un mēs esam daļa no viņas.
Tā zina, ka ir pienācis pēdējās pārveidošanās laiks, alķīmiskas atgriešanās laiks — ārā no “Es”-mīlestības uz brīvprātīgu atgriešanos pie vienotības.
Tā nesludina sevi ar skaļu balsi, bet darbojas smalkās mīlestības pilnas būtības daļās.
Tā noliecas visu priekšā, kas ir likuši atmirdzēt mīlestības ceļam un par to ir atdevuši savu dzīvību.
Savās rindās tā nepieļauj nekādu rangu kārtību vai kādu cietu struktūru, jo tur viens nav lielāks kā cits.
Tās locekļi pazīst cits citu pēc rīcības, pēc būtības, pēc acīm un pēc neviena cita ārējā žesta, kā tikai pēc brāļu apskāviena.
Katrs atsevišķais veltī savu dienišķo dzīvi klusām un mīlestības pilnām rūpēm par tuvāko, par savu apkārtni un planētu, lai arī cik pieticīgi vai pretenciozi viņa pienākumi būtu.
Viņa zina Lielās Patiesības absolūto derīgumu, kas tiek piepildīts tikai tad, kad cilvēce rīkojas saskaņā ar Augstāko Mīlestības bausli.
Tā nesola nekādu algu ne šinī, ne nākamajā dzīvē, tikai vienīgi esības un Mīlestības neizsakāmo prieku.
Katrs pūlas kalpot zināšanas izplatīšanai, visā klusumā darīt labu un mācīt tikai ar savu personīgo piemēru.
Kas pieder Mīlestības baznīcai, tie dziedinās savus tuvākos, savu sabiedrību un savu planētu.
Viņi nepazīst ne bailes, ne kaunu, un vienmēr — gan labos, gan sliktos laikos — viņu liecība ir patiesa.
Mīlestības baznīcai nav nekādu noslēpumu, nekādu mistēriju, ne iesvētīšanas, kā tikai dziļa zināšana par Mīlestības varu un par faktu, ka pasaule izmainīsies, ja mēs, cilvēki to gribēsim; bet tikai tad, ja mēs vispirms mainīsim sevi pašus.
Visi, kas jūtas tai piederīgi, tai arī pieder. Viņi pieder Mīlestības baznīcai.

Katariešu pravietojums no 1244. gada.