Es ticu, bet vai tu tici Dievam?
Kāda teiksma stāsta par diviem mazuļiem, kas sarunājas grūtnieces vēderā. Viens no tiem ticīgs, bet otrs ne.
Viens no viņiem jautā otram:
- Vai tu tici dzīvei pēc dzemdībām?
Ticīgais:
- Protams, ka ticu. Visiem taču saprotams, ka dzīve pēc dzemdībām eksistē, bet šeit mēs esam, lai kļūtu stiprāki un sagatavoti tam, kas mūs gaidīs pēc tam.
- Tās visas ir muļķības! Nekādas dzīves pēc dzemdībām nav! - saka neticīgais. - Vai tu maz spēj iedomāties, kā tāda dzīve varētu izskatīties?
Ticīgais:
- Khmm... es nezinu visu sīkumos, bet tur būs vairāk gaismas un prieka, un mēs, piemēram, varēsim ēst ar savu muti.
- Tas ir smieklīgi. Mums ir sava nabas saite un tā mūs baro, turklāt no turienes neviens vēl nekad nav atgriezies. Dzīve vienkārši beidzas ar dzemdībām.
Ticīgais:
- Nē, es nezinu tieši, kā izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, bet jebkurā gadījumā mēs ieraudzīsim mammu un viņa parūpēsies par mums.
- Mammu? - jautāja neticīgais, - Tu tici mammai? Un kur tad viņa atrodas?
- Viņa taču ir visur. Pateicoties viņai mēs dzīvojam. Bez viņas mēs būtu nekas.
Neticīgais mazulis:
- Pilnīgas muļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu, tāpēc acīmredzot viņas vienkārši nav.
- Nē, es nepiekrītu, jo tad, kad reizēm visapkārt kļūst pavisam kluss, var sadzirdēt, kā viņa dzied, un sajust, kā viņa glāsta mūsu pasauli. Es ticu, ka mūsu īstā dzīve sāksies tikai pēc dzemdībām.
Bet vai tu tici?
[+] [-]