Gada dabas simboli 2011

Šis ir Starptautiskais meža gads

Gada putns - meža pūce

Par gada putnu 2011 izvēlēta meža pūce (Strix aluco), tādejādi vēršot uzmanību šī putna ligzdošanas vietām koku dobumos, kuras tiek apdraudētas izstrādājot mežus, kā arī ANO 2011 gadu ir pasludinājis par Starptautisko meža gadu.
Šīs sugas pūces var sastapt parkos, kā arī apdzīvotu vietu tuvumā, kad tās ir bijušas spiestas atstāt savu ierasto dzīves vietu - mežu. Tāpēc Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina izvietot mežos būrus, lai tām būtu vieta kur atgriezties.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība gada putna akcijas ietvaros piedāvās pūču nakts ekskursijas, kā arī aktīvākajiem dalībniekiem - iespēju piedalīties apgredzenošanā.
Kā zināms, pūce ir nakts putns ar asu redzi un labu dzirdi. Turklāt tā var galvu pagriezt pa 270 grādiem. Pavisam Latvijā sastopamas 13 sugas, no kurām 7 ir iekļautas valsts sarkanajā grāmatā. Visbiežāk sastopamā ir meža pūce.
Pārsvarā tā pārtiek no grauzējiem, retāk - no vardēm un sīkiem zīdītājiem. Ligzdas tiek veidotas koku dobumos, vecos celmos, kā arī piemērota lieluma būros.

Gada zivs - grundulis

Latvijas Makšķernieku asociācija par 2011. gada zivi ir izvēlējusies grunduli (Gobio gobio), tādējādi pievēršot uzmanību apkārtējās vides piesārņojumam, t.i., tieši ūdens piesārņojumam, kas ir liels drauds ne tikai šīm zivīm, bet arī citiem ūdens iemītniekiem.
Grunduļa garums ir līdz 16 cm, savukārt svars līdz 37 gramiem. Ir sastopams upēs ar smilšainu gultni, kā arī ezeros. Pēc izskata līdzīgs akmeņgrauzim, bet no tā atšķiras ar spīdīgiem sāniem, v - veida astes spuru un nedaudz augstāku ķermeni.

Gada dzīvnieks - Eiropas platausis

Par 2011.gada dzīvnieku izvēlēts Eiropas platausis (Barbastella barbastellus). Tas ir vidēja izmēra sikspārnis, kuru suga Latvijā ir apdraudēta un kurš ir iekļauts Sarkanajā grāmatā. Tos pēta hiropterologi.
Tā augums ir 45-58 mm, spārnu atvērums 260-290 mm, bet svars: 6-13,5 g
Atšķiras ar platām trijstūrveida ausīm, kuras virs pieres saaugušas kopā. Auss radziņš trīsstūrveida ar izstieptu, smailu augšējo virsotni. Apmatojums garš, divkrāsains - matu saknes tumšbrūni, gali iedzelteni vai gaiši pelēcīgi (neredzot ausis, viegli ir sajaukt ar ziemeļu sikspārni). Purna un lidplēves āda brūna. Tie atrodas Latvijas ziemeļu pusē un sastopami visu gadu.

Gada augs - ķekarpaparde

Par gada augu Botāniķu biedrība ir pasludinājusi ķekarpapardi (Botrychium), kura pieder čūskmēlīšu dzimtai. Šī paparde nelīdzinās mums pazīstamajai papardei, jo tā atšķiras ne tikai ar izskatu, bet arī ar lielumu, kā arī ir ierakstīta Sarkanajā grāmatā, jo tās sugas ir aizsargājamas. Tās ir vienas no mazākajām papardēm un ir reti sastopamas, redzamas tikai vasaras sākumā, jo vēlāk tās pastāv tikai augsnē. Pārsvarā aug ceļmalās, pļavās, priežu mežos, atmatās.
Pēc tautas ticējumiem, šo paparžu ziedu skarai līdzīgie sporangiju sastati vasaras saulgriežos norādot virzienu, kurā meklējami aprakti dārgumi.

Gada kukainis - ošu pļavraibenis

Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2011. gada Gada kukaini izvēlējusies ošu pļavraibeni (Euphydryas maturna). Tā ir Latvijā reta un īpaši aizsargājama suga. Ošu pļavraibenis ir izplatīts tikai atsevišķās vietās visā Latvijas teritorijā. Tas apdzīvo galvenokārt skrajus ošu vai mistrotus mežus ar ošiem. Tauriņš ir īpaši aizsargājams visā Eiropā, daudzās valstīt to skaits ir krasi samazinājies. Galvenais cēlonis ir ošu mežu platību samazināšanās.

Gada gliemis — lielais dīķgliemezis

Latvijas Malakologu biedrība par 2011. gada gliemi ievēlējusi lielo dīķgliemezi (Lymnaea stagnalis), kas sastopams ezeros un dīķos. Lielais dīķgliemezis elpo atmosfēras skābekli, tādēļ nereti redzams uzrāpies pa kādu auga stumbru līdz ūdens virsmai un atvēris elpatveri, kas izskatās kā neliels caurumiņš gliemeža sānos. Evolūcijas gaitā dīķgliemeži atgriezušies dzīvot ūdenī pēc tam, kad viņu senči bija kļuvuši par sauszemes gliemežiem. Lielais dīķgliemezis un arī citi dīķgliemeži piedalījušies pirmajā mūsu valstī veiktajā ekoloģiskajā eksperimentā par gliemežu izplatīšanās spēju. Eksperimentu veikusi Neimaņu Meta Latvijas Universitātes profesora N.Lebedinska vadībā, raksts par to publicēts 1924.gadā. Tā ir pirmā publikācija latviešu valodā par gliemju faunu.

Gada sēne — zaļā mušmire

Latvijas Mikologu biedrība par 2011. gada sēni izvirzījusi zaļo mušmiri (Amanita phalloides), kas tiek uzskatīta par Latvijas indīgāko sēni. Tā satur ap 110 indīgu savienojumu un 90 % saindēšanās gadījumu beidzas ar nāvi. Īpaši bīstama tā ir tāpēc, ka saindēšanās pazīmes parādās ļoti vēlu - pēc 10-30 stundām. Zaļā mušmire Latvijā sastopama diezgan bieži. Tā aug lapu koku un jauktos mežos, parkos, trūdvielām bagātās augsnēs.
Par gada sēni zaļā mušmire ievēlēta, lai pievērstu uzmanību indīgo sēņu bīstamībai. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka zaļās mušmires labprāt aug vecos, lieliem ozoliem bagātos parkos. Tajos bieži vien atrodas lauku skolas, tādēļ īpaši jāpieskata bērni.
Iespējams, ka tieši ar šo sēni savulaik noindēts Romas imperators Klaudijs, kā arī varākas citas pasaules vēsturē pazīstamas personas.
Sēnes cepurīte 5-12 cm plata, sākumā olveida vai zvanveida, vēlāk izpletusies, gaiši zaļa vai olīvbrūna, reizēm ar baltām pārslām, gluda, mitrā laikā lipīga, sausā - zīdaini spīdīga. Mīkstums balts, mīksts, ar medus smaržu un riekstu garšu. Lapiņas baltas, mīkstas, brīvas, ar pārslainām šķautnēm. Kātiņš 8-15 cm garš, 1-2,5 cm resns, balts, ar tikko saskatāmu zaļganu zigzagveida rakstu, ar baltu, rievotu, reizēm izzūdošu gredzenu un bumbuļveida paresninājumu pie pamata, kuru ietver plata maisveida maksts.

Gada ģeoloģiskais objekts Kulšēnu sēravots

Latvijas Petroglifu centrs par 2011. gada ģeoloģisko objektu izvēlējies Zemgalē, Bauskas novada Vecsaules pagastā atrodamo Kulšēnu jeb Ozolaines sēravotu. Lielākais avots Zemgalē un, iespējams, visā Latvijā, atrodas līdzenumā uz ziemeļaustrumiem no Ozolaines ciema, ap 300 metrus no Kulšēnu mājām. Pirmoreiz milzīgo avotu aprakstījis dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis 1920. gados. Plašāk par Kulšēnu sēravotu rakstīts samērā reti. Kopš 2001. gada tas ir aizsargājamais dabas piemineklis, un ap to izveidotā aizsargājamā teritorija ir nedaudz lielāka par 20 hektāriem.