Noslēpumainās pazemes pilsētas un civilizācijas, par kurām pat nenojaušam. 4. daļa

NASA vadība savu noslēpumainību skaidro ar to, ka ziņojumi var tikt dažādi interpretēti. Tāpat speciālisti nevar precīzi noteikt pazemes civilizācijas precīzu atrašanās vietu. Tomēr visas grūtības, ar ko nākas saskarties, tikai veicina zinātnieku centienus meklēt šīs problēmas risinājumu, nežēlojot ne laiku, ne spēkus. Viņi ir pārliecināti- citas civilizācijas eksistences pierādīšana uz mūsu planētas var kļūt par nozīmīgāko 21.gadsimta atklājumu.

Amerikāņu kriptomednieks Džons Rods jau vairākas desmitgades vāc informāciju par cilvēka kontaktiem ar tam līdzīgām reptiļveida būtnēm. Pētījumi viņu noveduši arī Kalifornijā, kur Josemitas nacionālajā parkā jau vairākkārt fiksētas šāda veida tikšanās un pēdējā laikā tās notiek arvien biežāk un biežāk. Liecinieku skaits pieaug ar katru dienu un viņi visi apraksta reptoloīdus sekojoši: tiem ir muskuļots, atlētiski veidots ķermenis, uz katras rokas trīs kustīgi labi attīstīti pirksti, viņiem nav kakla, un nav arī matu, mutes vietā tiem ir tikai sīka strīpiņa, toties liels kvadrātveidīgs žoklis, mandeļveida acis un plakans pūķveida deguns. Tieši tā izskatās cilvēki- čūskas senajos mītos.

Urālu kalni. Nostāsti vēsta, ka šeit jau no seniem laikiem mīt ķirzakveidīgie cilvēki. Vēl 20.gadsimta sākumā pazīstamais etnogrāfs Nikolajs Anučkovs, pētot teiksmas un leģendas, rakstīja par noslēpumainu tautu, ko var sastapt kalnos un mežos. Cilvēki tos dēvējot par dīvaiņiem. Kā pētniekam stāstījuši vietējie, dīvaiņi dzīvojot Urālu kalnos un virszemē iznākot caur alām, staigājot starp cilvēkiem, taču pēdējie viņus neredzot. Kultūra dīvaiņiem esot augstāka par mūsējo un gaisma alās neesot sliktāka par sauli.

Arī mūsdienās gan mednieki, gan tūristi, gan pētnieki bieži dzird no pazemes nākam darbojošos mehānismu troksni un āmuru klaudzienus. Vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka dīvaiņi joprojām slepeni dzīvo šajā apkaimē.

Pēc pētnieku novērojumiem pazemes iedzīvotāji dienas laikā zemes virsū iznāk ļoti reti, it kā baidītos no dienas gaismas. Viņi pēkšņi parādās un tikpat pēkšņi pazūd. Zināmi pat gadījumi, kad ķirzakveidīgie radījumi nolaupījuši gan pieaugušos gan bērnus.
Pētnieki turpina apkopot nostāstus par cilvēku tikšanos ar pazemes būtnēm. Tādu stāstu sakrājies jau apmēram tūkstotis, taču to skaits turpina augt. Kā apraksta aculiecinieki, Urālos dzīvojošās dīvainās būtnes ir apmēram 120- 130 cm garas, staigā uz divām kājām un tām ir aste, kas līdzinās ķirzakas astei.

Lūk, viens no atgadījumiem ar kādu aculiecinieku, kas vēlā vakara stundā, braucot cauri mežam, ticies ar ķirzakveidīgo radījumu. Tas noticis pēkšņi- mašīnas priekšā izniris savāds stāvs un braucējs nobremzējis. Sākumā vīrietis pat domājis, ka ceļu šķērso ķengurs, taču tad sapratis, ka Urālu kalnos ķenguru sastapt nav iespējams. Mašīnas priekšā stāvējusi vienlaicīgi ķirzakai un arī cilvēkam līdzīga būtne. Pēc brīža tai pievienojušās vēl citas tādas pašas būtnes, kas ielenkušas automašīnu, bet naksnīgajās debesīs uzliesmojusia nepanesami spoža gaisma, kas apžilbinājusi vīrieti. Kas noticis tālāk, vīrietis neatceras. Taču pēc kāda brīža, kad viņš atguvies, no dīvainajām radībām vairs nav bijis ne vēsts, bet mašīna stāvējusi melnā izdeguša apļa centrā.

Pēc zinātnieku domām, ja cilvēku- čūsku jeb reptoloīdu civilizācija esistē, tad tā ir pati senākā civilizācija uz zemes. Sīka morfoloģijas analīze atklāj interesantu faktu- čūska bijusi priekšgājēja ne tikai cilvēkiem, bet arī cilvēkam līzīgajiem dieviem. Gndrīz visas senās tautas pielūdza reptiļveidīgas būtnes, un kas ir pats apbrīnojamākais,- tās bija saprātīgas būtnes. Ar čūskām un citiem reptiļiem saistīti gandrīz visi cilvēces esības noslēpumaini. Ne velti čūska ir ne tikai gudrības simbols, bet arī elles izdzimums. Pie kam ellei ir precīzas koordinātes. Kā vēsta leģenda- elles vārti atrodas pašā Eiropas centrā- Houska pilī Čehijā, precīzāk tieši zem klints, uz kuras uzcelta pils.

Šīs pils kapela ir viena no noslēpumainākajām vietām visā Centrālajā Eiropā. Līdz pat šodienai nav atrasts izskaidrojums faktam, kāpēc te dzirdami vaidi un balsis, kas nāk no pazemes. Un kāpēc pils tuvumā vienmēr ir daudz beigtu putnu?
Interesanti, ka uz kapelas sienām attēlots ercenģelis Mihails, kas kristiešu mitoloģijā ir galvenais cīnītājs ar pašu nelabo.

Kāpēc tieši čūska kļuva par sātana simbolu?

Senās teiksmas, galvenokārt indiešu, stāsta par debesu karu, kurš notika starp Devi un Assuri jeb, izmantojot vairāk eiropiešiem pierastus terminus,- dieviem un dēmoniem. Šodien to nereti dēvē par zvaigžņu karu jeb starpgalaktiku karu starp humanoīdiem un reptoloīdiem.
Pēc dažu zinātnieku domām, būtnes, ko simbolizē čūska, ir kāda civilizācija, kurai nav nekā kopīga ar cilvēku. Iespējams, tie ir senie mūsu planētas iezīvotāji, kas tagad dzīvo zem zemes un ar pilnām tiesībām uzskata sevi par pirmajiem zemes iemītniekiem.

Balstoties uz senajiem mītiem un ņemot vērā ģeologu iegūtos datus, šo versiju atbalstošie zinātnieki iztēlojas kā izskatījās dzīve uz zemes miljoniem gadu pirms mūsu ēras: nebija ledāju, nebija klimatisko zonu, dienā un naktī bija vienādi silts. Tajā laikā zeme bija klāta ar ūdens tvaiku apvalku un zem tā tikpat kā siltumnīcā dzīvoja visas zemes būtnes, nepazīstot ne slimības, ne karus. Šis apvalks pilnībā aizturēja ultravioleto starojumu, bet kā zināms, ja nav ultravioletā starojuma, organisms var dzīvot praktiski mūžīgi, jo tam nav nekādu nepārvaramu šķēršļu.
Tā tas turpinājās tūkstošiem gadu, kamēr uz zemes nenolaidās sveši kosmiskie kuģi. Atnācējiem bija vajadzīga planēta Zeme, taču dzīvot siltā un mitrā siltumnīcā viņi nevarēja, tāpēc izārdīja planētu aptverošo apvalku, kā rezultātā palielinājās ūdens platība uz Zemes.

Čūskveidīgo radījumu ēra beidzās; Zemei parādījās jauni saimnieki un tie bija no Sīriusa atlidojušie humanoīdi. Taču čūsveidīgo zemes iedzīvotāju rase neizzuda pilnībā. Reptoloīdi, kā viņus dēvē zinātnieki, izdzīvoja, bet nogāja pazemē un no tālienes vēroja kā no atnācēju jaunajiem pēctečiem formējas jauni Zemes iedzīvotāji, kurus zinātnieki uzskata par mūsu senčiem. Savu vecāku zināšanas gan viņiem neizdevās saglabāt, līdz ar to rase, kas kādreiz vagoja kosmosa plašumus, degradēja. Arī viņu dzīves ilgums samazinājās.
Savukārt reptoloīdi ne tikai izdzīvoja, bet ilgo gadu laikā sasniedza vēl nebijušas attīstības virsotnes.

Tikmēr cilvēce grima tumsībā, līdz to atkal apciemoja debesu būtnes. Tas notika starp trešo un piekto tūkstošgadēm pirms mūsu ēras. Šis laiks, starp citu, sakrīt ar Ēģiptiešu un Šumeru civilizāciju rašanos. Daži zinātnieki pieļauj, ka abas šīs varenās kultūras tikušas radītas ar tiešu ārpuszemes civilizāciju starpniecību.

1952.gadā Meksikas pilsētā Polanko zem piramīdas, kuru dēvē par uzrakstu templi, tika atrasts interesants kapakmenis. Uz tā bija bareljefs, kurā attēlots cilvēks (priekšpēdējais pēc skaita Polanko valdnieks Pokals), kas sēž uz kāda motociklam līdzīga braucamā. Tieši pie deguma viņam atrodas dīvaina ierīce, ar vienu roku (augšā) viņš spiež slēdzi, bet ar otru (lejā) groza kaut kādu mehānismu. Cilvēks sēž krēslā, kura aizmugurē redzamas liesmu mēles. Un šis attēls neatgāina kritienu zemes dzīlēs lielā ātrumā; tieši otrādi- tas izskatās kā traukšanās no zemes visumā.

Bezgalīgo karu ēra uz zemes un čūskas simbols atraduši nozīmīgu vietu visu tautu mitoloģijā. Un ne tikai mitoloģijā. Arī uz monētām, karogos, ģērboņos- viscaur var redzēt kādu putnu, kas plosa čūsku. Visbiežāk šeit attēlotie putni ir ērgis vai vanags, atkarībā no tā, kāds plēsīgs putns mitinās attiecīgajā apvidū.
Interesanti, ka vēdiskajās tradīcijās ērglis pazīstams kā dievišķais sūtnis un to bieži attēlo, uzbrūkam čūskai.

Kas tas bija par karu? Kāpēc tas sākās un kas bija karotāji- dievi un dēmoni, reptoloīdi un humanoīdi, "čūskas" un "ērgļi" vai kādi citi gaismas un tumsas spēki? Pastāv dažādas versijas, taču lai arī kā tur būtu, toreiz dievi, par laimi cilvēkiem, uzvarēja.

Turpinājums sekos