Kāpēc bērnam ir labi baidīties
Psihologi apgalvo, ka tāds sens un populārs žanrs, kā bērnu pasaka- šausmenīte spēlē nozīmīgu (un nebūt ne pēdējo) lomu bērna emocionālajā un garīgajā attīstībā, kas gala rezultātā ietekmē psihes un rakstura veidošanos pieaugušam cilvēkam. Parunāsim par to sīkāk.
Ļoti bieži ir tā, ka noskatoties kārtējo šausmu filmu, mēs ilgu laiku netiekam vaļā no nepatīkamām sajūtām, kuras slēpjas kaut kur dziļi mūsu zemapziņā. Dažreiz mums pat rādās briesmīgi sapņi,- tāds kā savdabīgs redzētās filmas, kura uz mums atstājusi tik paliekošu iespaidu, turpinājums.
Kāpēc tad mēs atkal un atkal atgriežamies pie šausmu filmām? Kas ir tas, kas mums liek tās skatīties? Izrādās,- tās ir mūsu psihes īpatnības, kas formējas jau agrā bērnībā. Izrādās, ka visa pamatā ir vajadzība baidīties; bez tās nebūtu iespējama cilvēces attīstība
Augošs bērns pārdzīvo vairākus posmus, saistītus ar īpašu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli.
Daba to apveltījusi ar bailēm, kas agrīnajos attīstības posmos bērnam ir ļoti noderīgas. Pārejot no viena attīstības posma uz nākamo, vecajām bailēm būtu jāizzūd, atbrīvojot vietu jaunām. Jo pieaugušāks kļūst bērns, jo nopietnākas kļūst viņa bailes. Tāpēc ļoti svarīgi mazajam cilvēkam jau savlaicīgi palīdzēt pārvarēt visas viņa fobijas, pirms viņš kļūst pieaudzis.
Jau no seniem laikiem visu tautu kultūrās eksistē "baiso pasaku"žanrs, kuras pieaugušie stāsta saviem mazuļiem. Tādas pasakas ir labas, pirmkārt, ar to, ka palīdz bērnam pārcelt visu biedējošo no reālās pasaules uz iluzoro pasauli. Savas bailes, kuras citādi atrastu vietu reālajā dzīvē, bērns "piemēro" briesmīgajiem pasaku tēliem un situācijām jeb, citiem vārdiem sakot, klausoties vai lasot baisās pasakas, mazulis iegūst iespēju izolēt savu baiļu pasauli no tās pasaules, kurā viņš dzīvo.
Baisais stāsts dod mazajam cilvēciņam arī iespēju pārliecināties par savām spējām tikt galā ar bailēm. Pie kam tikt galā ar saviem spēkiem un pat uztvert pasakas sižetu ar humoru.
Šādas bailes nenodara bērnam nekādu reālu ļaunumu: mazulis iepazīstoties ar baiso stāstu, atrodas pilnīgā drošībā, un jebkurā brīdī var atbrīvoties no "nepieciešamības baidīties", aizverot grāmatu.
Taču ne visi baisie stāsti ir noderīgi un labi. "Pareizo" baisās pasakas vai stāsta sižetu var noteikt pēc sekojošām pazīmēm: būtu labi, ja grāmatas varonis izrādītos bērna vienaudzis,- šajā gadījumā jaunā klausītāja vai lasītāja emocionālie pārdzīvojumi būs pilnīgāki un izteiktāki. Tā var būt gan mūsdienu literatūra, gan arī klasika, ar kuras palīdzību baidījusies jau ne viena vien paaudze (senās pasakas ar dažādu ļauno garu- velnu, raganu un citu mošķu- darbošanos).
Līdzekļiem, ar kuriem pasakas varonis cīnās pret ļaunajiem spēkiem, jābūt sociāli pieņemamiem: vērtīgu mācību bērns gūs no pasakas, kurā negatīvā tēla agresijai un ļaunumam pretī stājas pozitīvā varoņa prāts, drosme un veiklība.
Un, protams, obligāts baisās bērnu pasakas noteikums- labas beigas.
Īpaši vērtīgas ir tās grāmatas, kuras beidzas nevis vienkārši ar labā uzvaru pār ļauno, bet kurās "sliktie" tiek pāraudzināti. Tāda grāmata nekad nenodarīs nekādu ļaunumu savam klausītājam (lasītājam), nepadarīs viņu agresīvu un neveidos fobijas.
Lūk, dažas no pareizajām grāmatām, kuras šobrīd var iegādāties Latvijas grāmatnīcās (visas šeit redzamās grāmatas izdotas apgādā Zvaigzne ABC):
Ļoti svarīgi saprast starpību starp tādas pasakas sižetu, kurš speciāli uzbūvēts tā, lai nedaudz "pabiedētu" bērnu no tāda, kurš pilna ar agresiju, rupjību un riebeklībām, lai tikai piesaistītu lasītāju uzmanību. Tāda grāmata ir spējīga ne tikai nelabvēlīgi ietekmēt bērna smalko psihi, bet arī pilnībā apgriezt "ar kājām gaisā" viņa apziņu, veidojot specifisku attieksmi pret pasauli un vispārcilvēciskām vērtībām.
Saprotams, ka nav vajadzības uzspiest bērnam klausīties baisus stāstus, ja viņš pats to nevēlas. Taču arī sargāt no visa, kas jūsuprāt varētu iztraucēt viņa mieru, nedrīkst. Lieta tāda, ka lielākā daļa kompleksu, ar kuriem cilvēks mokās visu mūžu un kuri tiek atklāti tikai pieaugušā vecumā, ir nepareizs emocionālās audzināšanas rezultāts.
Tāpēc, ja jūsu bērns sāk raudāt, klausoties kādu stāsta vai pasakas epizodi, pacentieties viņu nomierināt, nolieciet grāmatu maliņā un piedāvājiet turpināt to lasīt nākošajā dienā vai tad, kad mazulis pats to vēlēsies. Neuzstājiet uz tūlītēju tālāk lasīšanu, ja bērns lūdz to pārtraukt, taču nekādā gadījumā neparādiet, ka jūs arī esat nobijies vai baidāties ne mazāk par viņu.
Atceraties, ka tieši jūsos- savos vecākos- bērns pirmām kārtām saskata savus aizstāvjus un glābējus.
Nedodiet viņam iemeslu šaubīties par jūsu spēku un visvarenību.
