Vecāku kļūdas bērnu audzināšanā
Vai nekad neesam sev pārmetuši par asi izteiktu vārdu, kas veltīts bērnam, kurš, mūsuprāt, tiek ļoti mīlēts un lolots? Vai viņa nobirusī asara nav aizķērusi mūsus sirdis? Vai nekad neesam domājuši, cik labi vecāki mēs esam saviem bērniem? Pirms dusmās "izliet" vārdus, ko vairs nesasmelt, vajadzētu izvērtēt ,kā tajā brīdī jutīsies un ko domās mazais ķipars, kas dienās vairs nebūs tik mazs.
No bērna bieži tiek gaidīts, lai vins būtu paraugbērns un visās lietās perfekts.
Vecāki izvirza augstas prasības un seko, lai tās tiktu izpildītas. Bērns saņem pārmetumus, ja kaut ko nav izdarījis pareizi. Nepārtraukti bērnam jāuzklausa vārdi: tev to jāizdara, pacenties, to nedrīkst! Bērnam tas liecina par to, ka vinš nav pietiekoši labs, rezultātā, bērnam pieaugot ,var saglabāties mazvērtības sajūta.
Bērns nepārtraukti tiek vadīts un kontrolets visos sīkumos.
Bērnam netiek dotas tiesības paust savu viedokli. Vecāki paši vienmēr izlemj, kas priekš bērna ir labi un kas - slikti. Ja kāds no vecākiem dusmojas uz bērnu, tad bērns vienmēr tiek uzskatīts par vainīgu. Bērnam, kura vēlmes nerespektē, vēlāk var būt nopietnas grūtības, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem.
Nav pareizi, ja vaļsirdīga bērna jūtu izpausme mājās nav vēlama.
Vecāki pavēl apvaldīt jūtas, ja bērns ļauj vaļu emocijām, dusmojas, skumst vai raud. Šādiem bērniem, kas pierod pie tā, ka jūtas jāglabā sevī, pieaugot, var veidoties problēmas ar veselību, piemēram, depresija, biežas galvassāpes u.c.
Bērna izmantošana par starpnieku.
Tas izpaužas, piemēram, bērnu sūtot no viena pie otra noskaidrot neskaidrības par abu vecāku attiecībām, lai viņš atstāstītu mātei tēva teikto un otrādi. Bērns šādā situācijā jūtas neveikli, viņš jūt, ka tiek izmantots, bet bērnu nedrīkst noslogot ar problēmām, kurām viņš vēl nav nobriedis.
Vecāku vārdi bieži vien ir pretrunā ar darbiem.
Sakot vienu un darot pavisam ko citu, vecāki pieļauj kļūdu bērna audzināšanā, arī tad, ja tas izpaudīsies situācijā, kad bērnam vaicājot, vai vins ir mīlēts, pieaugušais atbildēs pozitīvi, taču novērsīsies un raisīsies no bērna apskāvieniem, bērnam radīsies sajūta, ka viņš traucē. Pieradis pie šādām attiecībām, izaugot bērns var censties tuvoties cilvēkiem, kas viņu atstumj.
Ģimenē nav vietas priekam un rotaļām.
Šī kļūda vēlāk atsauksies uz bērna pieaugušo dzīvi. Ja ģimene ieaudzinās bērnam to, ka, lai cilvēka vērtība būtu liela, viņam jābūt nopietnam un tikai jāmācās, jāstrādā un jāstrādā, bērns nepārtraukti saņems pamācības, ka, galvenokārt, jāpalīdz apkārtējiem, pieaugušo dzīvē viņš var atteikties no savām vēlmēm, taču vienmēr un visur palīdzēs citiem. Lai gan šī īpašība ir pozitīva, ja tā izveidotos pārāk izteikta, varētu traucēt bērna nākotnei, tātad visu ar mēru!
