Montesori apmācību sistēma

Pēc skolas beigšanas meitene iestājās Romas universitātes medicīnas fakultātē, bet 26 gadu vecumā viņai jau bija sava privātā prakse.

Montesori kļuva par pirmo sievieti- medicīnas zinātņu doktori Itālijā.Tā kā Marija bija sieviete, tad ieņemt augstus amatus viņai neļautu patriarhālā sabiedrība. Pat praksi viņa ieguva iestādē, kas bija paredzēta garīgi atpalikušiem cilvēkiem jeb, vienkāršāk sakot, psihiatriskajā slimnīcā.
Kas zina, varbūt tieši tur notika Marijas pirmā tikšanās ar bērniem, kuriem bija Dauna sindroms un, iespējams, tieši šāda tikšanās veicināja daudzo gadu darbu, kas bija virzīts uz novatoriskas pedagoģiskās sistēmas izveidi.

Iespējams, Marija pati izvēlējās šo ceļu, taču fakts paliek fakts- 1989.gadā viņa kļuva par Romas Ortofrēniskās skolas (pirmā mācību iestāde bērniem ar garīgām novirzēm) direktori un sāka apmācīt bērnus, kuru attīstības līmenis uz to brīdi bija ļoti bēdīgs.

Stingri nolēmusi mainīt situāciju uz labo pusi, Marija Montesori cītīgi apguva franču zinātnieku Eduarda Segēna un Gaspara Itara darbus psihiatrijā. Rezultātā viņa nonāca pie domas, ka problēmas jārisina nevis ar ārstniecības iestāžu un medikamentu palīdzību, bet gan ar skolu un īpašas attīstošas vides palīdzību. Un Marija sāka ieviest savu mazo pacientu dzīvē jaunas attīstības metodes. Pēc viņas izstrādātās metodikas, dažu apmācības mēnešu laikā, bērni, kas tika uzskatīti par bezcerīgem, uzrādīja pārsteidzošus rezultātus- viņi pamazām mācījās lasīt un rakstīt.

Pirmā "Casa dei Bambini" (Bērnu māja)

Marija Montesori aktīvi interesējas par antropoloģiju un savas pedagoģiskās sistēmas centrā izvirza bērnu kā personību, individuālu pieeju viņam. Viņa izstrādā rakstības un lasīšanas apmācību metodes veseiem bērniem, bet 1907.gadā pašā nabadzīgākajā pilsētas rajonā atver savu pirmo Bērnu māju. Tā ir pirmā iestāde, kur apmācības notiek pēc Montesori metodes.
Pirmajās Montesori klasēs nebija skolas solu, tā kā netika ierobežota bērnu fiziskā brīvība, tāpat nebija arī skolotāju- despotu (ar ko bija slavena katoliskā Itālja), jo viņi ierobežoja bērnu garīgo brīvību.

Montesori īpatnības

Montesori skola ļoti atšķiras no parastās skolas, šeit nav mums tik pierastās dalīšanas pa klasēm (grupās darbojas bērni no 2 - 6 gadu vecumam, jaunākie mācās no vecākajiem, bet vecākie skaidro mazākajiem, ko un kā darīt), stunda nelīdzinās mācību stundai, jo katrs bērns patstāvīgi nodarbojas ar jebkuru pieejamo spēļu materiālu savā tempā, bet skolotājs nemaz nelīdzinās skolotājam. Drīzāk tas ir padomdevējs, kas ieņem pasīvu pozīciju, vēro, un nāk palīgā tikai tad, kad bērns lūdz kaut ko paskaidrot.

Montesori klase ir sadalīta piecās zonās, kur katrā sagrupēts attiecīgs mācību materiāls:

- Praktiskās dzīves zona (bērns mācās sevi apkalpot ikdienā);

- Sensorikas zona (šeit izvietoti priekšmeti, kas palīdz attīstīt dzirdi, ožu, redzi, tausti);

- Matemātiskā zona (šeit atrodas līdzekļi, kas palīdz bērnam tikt skaidrībā ar matemātiskajām operācijām);

- Valodas zona (šeit bērni mācās lasīt un rakstīt);

- Kosmosa zona (šajā zonā bēni iegūst savas pirmās zināšanas par apkārtējās pasaules uzbūvi).

Montesori vingrinājumi

Lūk daži no daudzskaitlīgaiem Montesori pieredzes vingrinājumiem. Tos var veikt kopā ar vecākiem, jo to pamatā ir vienkārši principi: sašķiro, sastādi, atrodi, nosaki.

1. Pārliet ūdeni no lejkannas glāzē un otrādi. Vingrinājums palīdz apgūt jēdzienus " vairāk - mazāk".

2. Puķu kopšanas vingrinājumi (laistīšana, lapiņu slaucīšana no putkļiem). Vingrinājums palīdz attīstīt atbildības sajūtu.

3. Prasme klausīties ļaus bērnam saprast, ka pasaulē ir milzum daudz dažādu skaņu. Arī jēdziens "klusums" ir nosacīts, jo var dzirdēt kā tikšķ pulkstenis, pil ūdens no krāna, dzied putni aiz loga utt.

4. Noteikt pēc taustes dažādus maisiņos ieslēptus putraimus. Vingrinājums palīdz apgūt jēdzienus "liels- mazs, liels-lielāks- vislielākais"utt.

5. Ar garšvielām piepildītu kastīšu pāri: anīss, pipari, vaniļa, krustnagliņas, salvija u.c. Bērnam tās jāpasmaržo, jāmācās atšķirt un noteikt "salds- rūgts", "garšīgs- negaršīgs" utml. Tas palīdz apgūt asociatīvās sajūtas.

6. Šķīdumi: salds, sāļš, skābs un rūgts divos eksemplāros. Nosakot pēc gršas, bērnam tos jāsašķiro pa pāriem.

Montesori pedaoģijas elementi mājas apstākļos

Māciet bērnam patstāvību jau no pirmajiem dzīves gadiem. Ir briesmīgi, j piecu gadu vecumā bērns vēl nemāk pats apģērbties, saķemmēt matus, nomazgāties, mazgāt rokas un tīrīt zobus... Viņš ir pieradis, ka ir mamma/ tētis/ vecmāmņa/ bērnudārza audzinātāja, kas padarīs lielāko daļu darba no augstāk minētā saraksta.
Marija Montesori uzskatīja, ka pašapklapošanās iemaņas bērnam attīstīsies daudz ātrāk, ja apkārt atradīsies uz šīm darbībām vedinoša vide.

Bērnam jāmāca ģērbties patstāvīgi jau no pusotra gada vecuma. Bez bļaušanas, bez trokšņa un steigas. Un ne jau tad, kad gatavojaties iet pastaigāties, jo tad sanāk nevis "patstāvīgi", bet gan "labprātīgi- piespedu kārtā".

Izvēlieties apģērbu, kuru mazulis viegli var uzvilkt bez apkārtējo palīdzības (biksītes, platus krekliņus, cepurītes, zeķītes). Nesanāca? Palīdziet, paskaidrojiet, kur jābāž rociņas, kur kājiņas, bet kur galvu. Pakāpeniski mazulisapgūs visu ģērbšanās algoritmu un tiks galā pats.
Bērnam jābūt atsevišķam apģērba plauktam, bet labāk- skapītim. Palīdziet uzturēt tajā kārtību, parādet, kā jāsaliek drēbītes.

Vannas istabā pakariet pāris dvielīšus bērna augumā, piešķiriet viņam personīgo ziepju gabaliņu, zobu birstīti un zobu pastu. Un novietojiet to visu tā, lai bērns varētu viegli aizsniegt, bez citu palīdzības.

Vēlams, lai bērnam būtu pašam savas mēbeles- neiels galdiņš un krēsliņš. Pie galdiņa viņš var zīmēt vai šķirstīt grāmatiņas, bet krēsliņš var palīdzēt gadījumos, kad japakāpjas, lai kaut ko aizsniegtu.

Pieradiniet mazuli patstāvīgi veikt uzkopšanu savā istabā- iedodiet viņam nelielu slotiņu un lāpstiņu gružu uzslaucīšanai, kā arī putekļu lupatiņu. Uzkopšana varbūt nebūs tik kvalitatīva, kā jums gribētos, taču patstāvīga. Norādiet pēc tam uz kļūdām, taču nesakiet "slikti" vai "tā nav nekāda uzkopšana".

Jāatceras, ka aizliegumi un vidažādākie "nedrīkst" nepalīdzēs bērnam un neaudzinās viņu, tikai traucēs iepazīt apkārtējo pasauli. Nedrīkst kāpt peļķēs! Drīkst, tikai iedodiet bērnam gumijas zābaciņus. Nedrīkst skraidīt, jo var pakrist! Nekas briesmīgs. Pakritīs, paraudās un vairs neskries kā vējš, bet ies lēnāk. Vai varbūt tāpēc nedrīkst, ka tas nav ērti mammai? Dodiet bērnam nedaudz brīvības, viņam taču jāmācās, lai arī caur un kļūdām.

Ne bez darvas piliena...

Šai pozitīvajai sistēmai ir arī savi mīnusi. Montesori metodes pamatā ir prakisko iemaņu attīstība, loģiskās un analītiskās spējas, kuras pārvalda galvas smadzeņu kreisā puslode. Tas nozīmē, ka radošiem bērniem diez vai būs daudz labuma no Montesori skolas vai bērnudārza apmeklējuma. No šejienes izriet vēl viens nozīmīgs trūkums- maz uzmanības tiek vletīts spontānām radošām spēlēm un banāliem bērnu zīmējumiem.
Secinājums: ne visiem bērniem ir piemērota Marijas Montesori metode.

Ja bērnam ir diagnosticēts agrīnais bērnu autisms vai hiperaktivitāte plus impulsīvs raksturs- no Montesori apmācību sistēmas labāk atteikties. Tāpēc labāk nesteigties. Aizvediet vispirms bērnu uz iepazīšanās nodarbībām dažas reizes nedēļā un, ja sūdzību nebūs, varat droši turpināt tādā pat garā.

Ieskaties! Tavam bērnam patiks!

Pirmo reizi „Pirmsskolas izglītības” sērijā Apgādā Zvaigzne ABC iznākusi grāmata, kuru var ne tikai lasīt, bet arī klausīties. Grāmatā „Spēlēsim leļļu teātri!” ir ietvertas
• trīs ludziņas ar dziesmu tekstiem un notīm;
• dziesmas un dzejoļi tematiskajiem pasākumiem un rotaļnodarbībām bērnudārzā vai mācību darbam sākumskolā;
• ieteikumi, kā mīkstās rotaļlietas pārvērst skaistās rokas lellēs un kā uzbūvēt pavisam vienkāršu leļļu teātra skatuvi.

Komplektā ar grāmatu ir CD ar dziesmu un fona mūzikas fonogrammām.