Populisma vietā reālu atbalstu velosipēdistiem!
Publiskajā telpā izskanējušie viedokļi par sabiedriskā transporta joslu iespējamo izmantošanu arī velosipēdistu pārvietošanās vajadzībām rosina diskusijas gan par velobraucēju drošību pilsētā, gan lietderīgāku sabiedriskā transporta joslu izmantošanu.
Gan pēc Latvijas automoto biedrības (LAMB) secinājumiem, gan citu ekspertu viedokļiem Ceļu satiksmes noteikumos (CSN) šobrīd ir pretruna vērtējot velosipēdistu tiesības izmantot sabiedriskā transporta joslas. CSN 224. pants nosaka, ka velosipēdistiem „atļauts braukt ... iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai”, bet brauktuves labajā malā taču ir sabiedriskā transporta josla! Savukārt 298.4 pants nosaka, ka sabiedriskā transporta josla „paredzēta tikai pasažieru sabiedriskajiem transportlīdzekļiem un taksometriem”. Šobrīd, lai izpildītu CSN prasības, ir „jāizdzen” velosipēdists ielas vidū starp pasažieru autobusu, kas pārvietojas sabiedriskā transporta joslā, un blakus braucošu preces izvadājošu „fūri”. Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka realitātē, šāda situācija apdraud gan velosipēdistu kā mazaizsargāto satiksmes dalībnieku, gan var izraisīt avārijas situāciju un apdraudēt autovadītāju, tātad CSN ir jāmaina un jānovērš pretruna.
Tajā pat laikā katrai problēmai ir teorētiskā un praktiskā puse. Prakse liecina, ka izmaiņu ierosinātāju aicinājums atļaut velosipēdistiem izmantot sabiedriskā transporta joslas, vairāk atgādina populistisku mēģinājumu apliecināt sevi kā lielus “velodraugus”, nevis patiesu mēģinājumu risināt riteņbraucēju pārvietošanās problēmas pilsētā. Piemēram, kurš dienā brauks pa sabiedriskā transporta joslu 13. janvāra ielā, ja ir iespēja ar komfortu un bez riska pārvietoties par visai brīvu trotuāru zaļajā zonā starp ielu un tramvaja sliedēm? Savukārt, braukšana pa noslogoto joslu Merķeļa ielā posmā starp A. Čaka un Kr. Barona ielu dienas laikā vispār diez vai ir īsti reāla, bet blakus esošais trotuārs stacijas tuvumā ir stipri noslogots. Brīvības ielā sabiedriskā transporta joslas izmantošana nebūtu atļauta, jo CSN 230.6 pants nosaka, ka velosipēdistam ir aizliegts „braukt pa ceļu, ja tam blakus atrodas velosipēdu ceļš”, un uz šīs ielas ir izbūvēts moderns veloceliņš. Viena no retajām reālajām vietām, kur velosipēdists varētu izmantot sabiedriskā transporta joslu, ir Raiņa bulvāris, kam blakus gan ir ikdienā ne pārāk noslogots trotuārs. Rodas jautājums, kādēļ šādā situācijā riteņbraucējam braukt starp autobusiem un trolejbusiem?
Situācija Rīgas ielās liecina, ka patiesu vēlmi atvieglot velosipēdistu pārvietošanos un mazināt apdraudējmu apliecinātu aktīvāka veloceliņu izbūve. Jau 2010. gada augustā SKDS veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka veloceliņu izbūve ir rīdziniekiem aktuāla tēma, it īpaši Centra rajonā dzīvojošajiem velosipēdistiem.
Pētījumi liecina, ka riteņbraucēju skaits Rīgā tikai pieaugs. Uz velosipēda sēžas pat tie, kas uz diviem riteņiem pēdējo reizi braukuši bērnībā. Kopumā gan no sabiedrības veselības, gan vides aizsardzības viedokļa tā ir slavējama tendence. Tādēļ labāk veiksim reālus velotransporta satiksmes uzlabošanas darbus nevis spēlēsimies ar populismu.
Juris Zvirbulis, LAMB prezidents, Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis.
