Cilvēks, kurš jūt, mīl un pazīst zivis.

Zemgales iedzīvotāji par Jums zina gana daudz, turklāt arī medijos informācija ir pieejama plašā klāstā. Kā jūs vērtējat – tas Jūsu pieredzes dēļ?
Domāju, ka tas ir ilgu gadu darbs. Nu jau šajā jomā darbojos 25 gadus. Neko citu kā audzēt zivis es nemāku. No hektāru daudzuma skatoties, mēs Latvijā esam vidēja zivsaimniecība. Ir daudzas lielākas saimniecības, bet mēs vairāk meklējam kaut ko jaunu, mūsdienīgu. Audzējam 11 zivju sugas. Šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ es pat nekautrēšos teikt, ka esam vieni no labākajiem Latvijā zivaudzēšanā.
Kāds ir Jūsu darbs? Kāds ir Jūsu režīms?
Viss atkarīgs no gadalaikiem. Ziema ir mierīgāks gadalaiks, kad varu atļauties kaut kādas vaļības – aizbraukt ekskursijā, aiziet medībās... No agra pavasara līdz rudenim man nav normēta darba diena. Strādāju gandrīz visas septiņas dienas nedēļā.
Piemēram, šogad, kad nebija pavasara, bet uzreiz sākās vasara, bija jāpaspēj izzvejot zivis no visiem zivju dīķiem, sašķirot, inkubēt... Tas ir ļoti stresains laiks.
Agrāk man bija arī cits bizness – kokzāģētava. Zivaudzētava un kokzāģētava – tās ir divas dažādas lietas. Te ir tā dzīvā radība, viss mainās pa minūtēm. Ja kaut kas netiek kontrolēts – skābeklis vai ūdens temperatūra –, tad ar to viss var beigties.
Jums ir ļoti liela pieredze, bet kā ir ienākt šajā tirgū bez tāda zināšanu klāsta?
Pa šiem gadiem esmu redzējis daudzus audzētājus. Varu teikt droši – ne kurš katrs var būt par zivkopis. Tam ir jāpieiet ar fanātismu. Tiem, kuri to visu dara no biznesa viedokļa, nekas nenotiek. Zivis ir jājūt. Ieej, paskaties uz tām un jūti, ka nepieciešama sālsvanna vai skābeklis. To jau bez mērīšanas var redzēt – kā tā zivs elpo, kā uzvedas. Tāpat zivīm ir daudz un dažādu slimību. Tās jāmāk ārstēt. Visu laiku jāseko līdzi visam, kas notiek pasaulē, kas notiek Eiropā zivaudzēšanā. Visu laiku ir jāskatās un jāiet uz priekšu. Jo vairāk tu ar to nodarbojies, jo vairāk tu dari, jo vairāk tu arī saproti, ka zini par maz. Tas nav viegli... Zivju audzēšanu nevar nosaukt par biznesu. Nekādā gadījumā. Tas ir dzīvesveids.
Sabiedrībā ir pieņemts līdzi just vien pa zemi staigājošajām būtnēm, bet zivis šajā līdzi jušanā tiek apdalītas...
Dzīvnieks dabā elpo to pašu, ko mēs. Zivis atrodas ūdenī, kas ir ļoti sarežģīti un lielākoties cilvēkam neizprotami. Latvijā cilvēki mēģina visu vienkāršot. Kāds izdomā, nopērk zivi un pat nepaseko līdzi tam, kādā ūdenskrātuvē un vidē šīs zivis ir dzīvojušas. Zivis tādēļ streso, slimo un mirst.
Zivis patiesībā ir ļoti gudras radības. Īpaši lielās stores. Tās man ir kā delfīni. Viņām patīk, ka tās pamīļo, pabaro no rokas. Viņas jūt un atšķir pēc smaržas cilvēkus, kuri atnāk un iemērc roku ūdenī. Garlaicīgi tas noteikti nav!
Jūs esat daudz ceļojis, apmeklējis zivaudzētavas ārzemēs. Vai arī tur tas nav bizness?
Esmu apbraukājis visas Eiropas lielākās zivaudzētavas. Neesmu redzējis nevienu, kurš no zivkopības kļūtu bagāts. Tas nav tas bizness, kur var ātri un viegli tikt pie bagātības.
Tomēr nevēlos pārkāpt pāri tai līnijai, kas ir pārkāpta citviet. Man ir svarīgi, ko es ēdu, ko mani bērni un draugi ēd. Esmu redzējis kā audzē zivis citur, kad tām pie barības tiek likti klāt vitamīni un antibiotikas. Tas, lai varētu audzēt zivis lielā biezībā un tās neslimotu. Latvija var droši apgalvot, ka šeit jebkura zivaudzētava ir ekoloģiski tīra, salīdzinot ar to, kas notiek ārzemēs.
Mēs zivis cenšamies barot tikai ar graudiem. Mazuļiem gan mēs iedodam kombinēto barību, lai pirmajā gadā tiek pie spēka. Pēc tam gan – tikai vietējo zemnieku graudi. Paņemsim kaimiņu valstu karpu un uzliksim uz pannas... Tas ir tas pats, kas pašreiz notiek ar cūkgaļu – nāk ārā ūdens, un garša nekādas.
Var jau būt, ka cilvēks ar laiku pierod pie tā visa, bet es negribu, lai mana saimniecība un zivsaimniecība Latvijā kopumā tā attīstās.
Tomēr tas krietni atvieglo zivaudzētāju dzīvi, vai ne?
Jā. Te sākas otra problēma – kā izdzīvot? Pašlaik cenšamies iegūt no Eiropas ekoloģiskos maksājumus, kas arī parāda, ka saimniekojam tīri un zaļi. Mums kaut kāda kompensācija tomēr pienākas par to! Pretējā gadījumā mēs arī aiziesim līdzi “tam” biznesam. Tas ir ļoti vienkārši! Pat ļoti! Ja sāk lietot zāles, antibiotikas un vitamīnus, tad zivaudzēšana kļūst ļoti vienkārša. Bet mēs to negribam.
Jūs esat diplomēts ihtiologs. Cik svarīga ir izglītība, lai darbotos zivaudzēšanā?
Tā ir izglītība, kas sniedz pamatzināšanas, bet visas nianses var apgūt tikai praksē. Tas ir pats pamats. Ja cilvēkam uz to “deg acs”, tad viņš var pats visu iemācīties. Tam nepieciešams tikai laiks.
Cik daudz darbinieku pie Jums pašreiz strādā?
Mēs lēnām augam. Neesam veikuši lielus soļus, jo, kā es saku, tā var saplēst bikses. Sākām ar 5 darbiniekiem, pašreiz mums ir 12 darbinieki, un drīz būs arī 13. darbinieks. Protams, globālā mērogā tas ir maz, bet, ņemot vērā, ka mēs atrodamies tālu no apdzīvotām pilsētām, tas ir labi. Divpadsmit cilvēkiem ir darbs
Kas vēl svarīgi – mani darbinieki nemainās. Aizgājis prom ir tikai viens, kuram bija pārāk tālu jābrauc uz darbu. Tas tomēr ir rādītājs, ka šo gadu laikā darbinieki nav mainījušies, tie tikai nāk klāt. Esmu lepns, ka jau 17 gadus šie puiši ar mani strādā.

Elīna Elste,
speciāli žurnālam „Vērtīgs”