Veiksmīgi cilvēki uz priekšu virzās lēnām un pamatīgi! Intervija ar Leonīdu Salceviču

Intervija žurnālā "Vērtīgs"

Kā Jūs nonācāt līdz politikai?
Manos plānos nebija strādāt pašvaldībā. Sākumā mana galvenā iecere bija saglabāt koledžu un to attīstīt. Sagadījās tā, ka deviņdesmito gadu sākumā tika dibināta politiskā partija „Saimnieks”, un mani uzaicināja tajā iesaistīties. Pēc kāda laika notika Saeimas vēlēšanas, kurās es piedalījos, taču paliku pirmais aiz svītras. Vēl atminos, ka 1993. gadā tiku uzaicināts startēt pašvaldību vēlēšanās, tiku iekļauts Viļa Dābola sarakstā. Šai sarakstā biju pēdējais un, protams, netiku ievēlēts. Tad 1997. gadā partijas valde mani aicināja veidot sarakstu Jēkabpils pilsētas pašvaldības vēlēšanām. Sarakstā aicināju Ivaru Kurpnieku, Guntu Lazdāni, Gunāru Jermaku, Intu Čamani, Gunti Beķeri. Šajās vēlēšanās tiku ievēlēts, un deputāti mani ievēlēja par pilsētas mēru.
Kādi 1997. gadā, kļūstot par mēru, bija aktuālākie darba jautājumi?
Pirmkārt, apkures jautājumi, jo tolaik pilsētā netika nodrošināta kvalitatīva apkure. Atceros, ka 1998. un 1999. gadā pilsēta tika apkurināta nevis ar gāzi vai šķeldu, bet gan ar mazutu, kas bija liels deficīts. Līgumi pašvaldībām par piegādi bija noslēgti, taču mašīna, kas veda mazutu, varēja arī pabraukt pilsētai garām, tāpēc šajos gados bija naktis, kad dežūrēju uz ceļa un gaidīju transportu, lai pilsētā apkure netiktu pārtraukta. Līdz 2000. gadam gāja smagi, bet tad uzsākām pilsētu apkurināt arī ar gāzi un šīs problēmas atrisinājās. Otrkārt, bija jāsakārto Jēkabpils Komunālo uzņēmumu kombināta (KUK) darbība, kas nebija efektīva, jo neveica savu funkciju – pilsēta nebija tā sakārtotākā. Atteicāmies no KUK pakalpojumiem un izveidojām uzņēmumu SIA „Jēkabpils pakalpojumi”.
Vēl papildus visiem smagajiem saimnieciskajiem jautājumiem, kas bija jākārto, 1997. gadā pašvaldībai bija jāatmaksā divas parādsaistības, kas bija izveidojušās iepriekšējos gados, – bijušā VU „Siltumtīkli” parādu VU „Materiālās rezerves” 420 tūkstošu latu apmērā un 98 819 tūkstoši latu jāsamaksā par 1993. gadā domes pārņemtā „Jēkabpils PMK” parādiem. Bet budžets 1997. gadā bez mērķdotācijām un investīcijām bija apmēram 1,5 miljoni latu. 140 tūkstoši latu budžetā ienāca ar investīcijām tilta pār Daugavu remontam.
Šajā gadā vēl uzbūvējām sabiedrisko tualeti par 18 000Ls, kas vēl aizvien atrodas uz Daugavas pusi no Vecpilsētas laukuma.
Un kāds bija turpmākais laiks līdz Eiropas fondu piesaistes iespējām?
Bija jāstrādā pie sociālās infrastruktūras sakārtošanas. Šajā laikā arī ražošana pilsētā bija „panīkusi”, vēl 1999. gadā tika likvidēta cukurfabrika. Bezdarbs sasniedza 19%, vajadzēja domāt, kā pilsētā atjaunot ražošanu. Tikos ar uzņēmējiem, mudināju darboties, neko daudz jau pašvaldība finansiāli palīdzēt nevarēja, jo budžets bija niecīgs, vienīgais atbalsta instruments bija privatizācijas fonds. Līdz Eiropas Savienības fondu iespējām bija atvērta Eiropas Rekonstrukcijas bankas siltināšanas programma, un 2001. gadā varējām nosiltināt Jēkabpils Valsts ģimnāziju. Bet 2002. gadā pie Jēkabpils 2. vidusskolas ar kredīta palīdzību uzbūvējām sporta zāli. Šajā laikā par pašvaldības finansējumu izstrādājām arī pilsētas ilgtermiņa attīstības programmu.
Eiropas Savienības struktūrfondu 2007. – 2013. gada plānošanas periods gandrīz ir noslēdzies. Kādas šajā laikā ir bijušas pilsētas attīstības prioritātes?
Šajā plānošanas periodā līdz 2014. gadam būs apgūti 58 miljoni latu. Tas ir ļoti daudz, taču pilsētas sejā šos ieguldījumus tik ļoti novērtēt nevar, jo no šīs minētās summas 15 miljoni ir „ieguldīti zemē”– izbūvēts ūdensvads un kanalizācija abos Daugavas krastos, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, komunikācijas. Eiropas finansējums ieguldīts arī pilsētas aizsargdambja būvniecībā, Vecpilsētas laukuma rekonstrukcijā, stadiona rekonstrukcijā, skolās, bērnudārzos, kultūras iestādēs un, protams, ielās. Ļoti nepieciešams bija renovēt arī Jēkabpils 3. vidusskolu, bet to paveicām par pašvaldības finansējumu.
Kādas būs tālākās prioritātes, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu jaunajā plānošanas periodā?
Pēc piesaistītā finansējuma un paveiktajiem darbiem varu teikt, ka pilnība ne tuvu nav sasniegta. Ir jāturpina darbs pie ielu, arī iekškvartālu sakārtošanas. Nākamajā plānošanas periodā sakārtosim Strūves, Kena un Meža parkus, arī skvērus. Pilsētā noteikti vajag uzbūvēt multifunkcionālu ēku, kāda tā ir, piemēram, Ādažos, Rēzeknē („Zeimuļs”). Jēkabpils pilsētai vajadzētu arī jaunu bibliotēku, būtu jārenovē Tautas nams un jāattīsta sporta infrastruktūra. Protams, neapstāsies arī tādu nelielāku projektu kā bērnu rotaļu laukumu realizācija vai, piemēram, atkritumu laukumu izveide.
Kāpēc tika dibināta Jēkabpils reģionālā partija?
Jēkabpils reģionālā partija ir jauns politiskais spēks, kas tika izveidots pirms pašvaldību vēlēšanām. Pirms pašvaldību vēlēšanām Latvijā veidojās daudzas reģionālās partijas. Šis process notika viena iemesla dēļ – Saeimas valdošās partijas nerēķinājās ar reģioniem un neattīstīja tiem labvēlīgāko politiku, kā arī neieklausījās mēru viedoklī. Uzskatu, ka reģionālo partiju dibināšanas process bija pareizs, tas ļāva turpināt iesāktos darbus. Šobrīd reģionālās partijas ir spēks, kas ir saistošs arī valdošajām partijām. Atgriežoties konkrēti pie Jēkabpils reģionālās partijas, varu informēt, ka 19. decembrī notiks partijas kongress, kur atskatīsimies uz paveikto gada laikā, diskutēsim par to, kāds ceļš ejams tālāk, jo mūsu partijai ir izteikti sadarbības piedāvājumi no vairākiem lielajiem politiskajiem spēkiem. Iepriecina, ka mūs ir pamanījuši un novērtējuši reģiona iedzīvotāji – ir informācija, ka veidojas Jēkabpils reģionālās partijas nodaļas arī Viesītē un Jēkabpils novadā. Līdz ar to būsim aptvēruši bijušo Jēkabpils rajona teritoriju un Pļaviņas, bet mēs iesim vēl tālāk, jo redzam, kā reģionam vajag attīstīties.
Lai gan pašvaldībā ir pavadīti daudzi gadi un uzkrāta pieredze, vai aizvien ir kādas lietas vai situācijas, ar ko nākas saskarties no jauna un atkal domāt, kā gan pareizāk tās risināt?
Ar katru gadu arvien vairāk konstatēju, ka jāuzmanās no tādiem cilvēkiem, kuri ir nepatiesi, – smaida un velta draudzīgu attieksmi, bet patiesībā nevēl labu. Lai gan šķiet, ka esmu labs psihologs un pa šiem gadiem esmu iemācījies pazīt cilvēkus, tomēr no jauna nākas „apdedzināties”. Arī starp cilvēkiem ir jāmāk atšķirt graudus no sēnalām. Tas ir tas, ko aizvien mācos.
Kā Jums šķiet, kāds ir ideāls domes priekšsēdētājs?
Cilvēks, kam piemīt stratēģisks redzējums un kurš spēj sasaistīt pilsētas attīstības stratēģiju ar valsts attīstības stratēģiju, kas gan diemžēl bieži mainās. Šim cilvēkam jāpiemīt prasmei diskutēt un noteikti neuzskatīt, ka viņa viedoklis būs vienīgais pareizais, bet gan ieklausīties citos un pieņemt pareizo lēmumu. Vadītājam ir jāspēj pieņemt lēmumus un rīkoties, jo es nepiekrītu tiem, kuri apgalvo, ka 80% problēmu atrisinās pašas no sevis. Esot par domes priekšsēdētāju, noteikti nedrīkst melot.
Kas ir tie hobiji, kur Jūs rodat prieku ārpus mēra pienākumu pildīšanas?
Noteikti hokejs. Es regulāri apmeklēju hokeja spēles. Piemēram, februārī plānoju braukt uz Olimpiādi, bet maijā uz Pasaules čempionātu. Pirmajos darba gados vairāk Pasaules čempionātā fanoju pie telefona, jo darba dēļ ne vienmēr varēju aizbraukt uz vērot spēli klātienē. Tagad, kad pašvaldības darbs ir nostabilizēts, es regulāri braucu uz Pasaules čempionātu hokejā. Man patīk arī makšķerēt zivis, bet jāatzīst, ka no pavasara līdz rudenim ir tik saspringts darba grafiks, ka sezonā uz zveju tieku kādas divas, trīs reizes.
Šobrīd par Jums var sacīt, ka esat ļoti pieredzējis politiķis. Erudīts cilvēks, kam ir fenomenāla atmiņa, zināšanas un pieredze ne tikai politikā, bet arī daudzās citās jomās. Jūs noteikti atceraties sevi bērnībā, to laiku, kad sākāt apsvērt savu profesijas izvēli. Par ko tolaik Jūs vēlējāties kļūt?
Bērnībā gribēju būt jūrnieks, jo mans tēvs arī ir jūrnieks. Mani saista jūra. Kad braucu ar prāmi pa Baltijas jūru, vienmēr izeju uz klāja. Tur varu nostāvēt stundām un vērot, kā prāmis darbojas. Savulaik pat stājos jūrskolā, bet netiku uzņemts, jo neuzrakstīju sacerējumu krievu valodā.
Ko Jūs no savā dzīvē pieredzētā mācāt saviem bērniem?
Pamācības varētu iedalīt kādos trīs vai četros etapos, kad jāmāca citas lietas. Sava gudrība bērnam jāieliek pirmajā klasē, kad viņš sevi sāk apzināties kā personību, tad skolas laikā. Padsmitnieka gados ar jaunieti jārunā, balstoties uz labiem piemēriem, bet pēc tam ir jāmāca „lielās dzīves gudrības”. Es savām meitām vienmēr esmu sacījis, ka dzīvē vienmēr ir jāiet uz priekšu un jācīnās, ja arī dabū pierē punu, ej tālāk. Es tieši tā pa savu dzīvi esmu gājis, kā vēzis – divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ, bet vienalga uz priekšu. Vienmēr dzīvē nav ideāli. Un es neticu tiem cilvēkiem, kuri saka – kā uzsāku ko darīt, tā aizgāja. Veiksmīgi cilvēki uz priekšu virzās lēnām un pamatīgi.

Šobrīd ir decembra sākums. Pamazām mēs visi sākam gatavoties Ziemassvētkiem, pārdomāt savus paveiktos darbus, tos izvērtēt. Arī pasapņot par nākotnes iecerēm. Ko Jūs šajā laikā novēlētu līdzcilvēkiem?
Katram cilvēkam Ziemassvētku laiks ir dots, lai pārdomātu savu rīcību, paveikto, nepaveikto, vēlamo. Mēs ikviens varam paveikt daudz, ja mums sirdī ir paļāvība uz saviem spēkiem un griba, tāpēc es vēlos pievienoties Latvijas Valsts eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sacītajam par Brīvības pieminekli un tautu un aicinu ikvienu aizdomāties par šiem vārdiem ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī ikdienā: „Savas tēvzemes trīs zvaigznes viņa ceļ augstu, augstu gaisā, galvai pāri, debesīs iekšā un saulei pretī. Tālu lejā tek ļaudis kā sīku skudriņu straume, katrs savās gaitās, katrs savu rūpju un raižu nomākts, katrs piesiets pie zemes. Bet viņa mums liek atcerēties, ka mēs neesam skudriņas, mēs esam brīva tauta. Viņa mūs aicina pacelt acis uz debesīm, viņa mūs mudina savā garā pacelties uz augšu pa savas dvēseles garīgo vertikāli. Viņa stāv taisnu muguru, ar mierīgā pašapziņā taisni turētu galvu. Paceltās rokas tai nekad nenogurst, turot augstu Latvijas vārdu un slavu. Un trīs zvaigznes mirdz un mirdzēs tik ilgi, kamēr vien mūsu sirdīs spēs kvēlot paļāvība uz saviem spēkiem, ticība nākotnei, un mīlestība uz savu tēvzemi un tautu.”