Jau piecu gadu vecumā zināju –
būšu ārste!

Mežgale ir vieta, kur, iespējams, dzīvo vairs aptuveni 200 cilvēki. Tā ir vieta, kurā ierodoties biedē pamestās ēkas. Tāpat tā ir vieta, kur atrodas Baibas Bērziņas ārsta prakse. Ko darīt tik vientuļā vietā ārstei ar četriem sertifikātiem un trīs diplomiem medicīnā? To skaidrojām pie pašas ģimenes ārstes Baibas Bērziņas un viņas māsiņas Ingas Martinovas, kura 2007. gadā saņēma Gada balvu medicīnā kā feldšere un vecmāte.
Žurnālā „Vērtīgs” ierasts, ka mēneša viesis ir viens cilvēks, tomēr, kā atzina Baiba Bērziņa, tik lielisku kolēģi kā Ingu Martinovu nevar nepieminēt! Tā nu mēģinājām noskaidrot medicīnisko maģiju, kas norisinās Mežgalē.

Kā Jūs te nokļuvāt, kā uzsākāt darba gaitas?
Baiba Bērziņa: Patiesībā esmu no Jēkabpils. Esmu pilsētniece (smejas). Mani savaņģoja bijušais pagasta priekšnieks Vanaga kungs. Domāju četrus mēnešus un beigās piekritu.
Kādi bija plusi, kādēļ nolēmāt par labu šim piedāvājumam?
B.B.: Plusu nebija. Vienīgais pluss, ko varēju novērtēt tikai darba procesā, – pozitīvi cilvēki. Tāpat varu teikt tikai visu to labāko par savu māsiņu. Iespēja strādāt ar tik fantastisku un tik saprotošu, zinošu cilvēku - man tas ir ļoti liels ieguvums!
Tātad plusi tomēr ir?
B.B.: Jā, ir. Bet tie ir atklājušies tikai šo četru darba gadu laikā. Tomēr pašā sākumā gan mums nebija viegli, esam ellei izgājušas cauri! Mūsu sadarbību gan tas ir tikai stiprinājis.
Kas ir jūsu pacienti? Te – Mežvidos cilvēku nav daudz.
Inga Martinova: Mūsu pacienti ir vietējie. Otrs lielākais mūsu pacientu loks ir no Kalna pagasta, ir arī no Zasas. Pie mums brauc arī no Dignājas un Jēkabpils, Krustpils pagastiem. Tāpat pacienti brauc no Mežāres.
Ģeogrāfiski visai plašs cilvēku loks jūs apmeklē. Kā viņi par jums uzzina?
I. M.: Kāds ir dzirdējis, ka šeit daktere ir stingra, bet ļoti zinoša. Mūsu pacienti zina, ka var droši justies ar mums. Pacienti, īpaši laukos, nodod viens otram informāciju un tā uzzina par mums. Mēs gan ne vienmēr labprāt pieņemam pacientus no tālākiem pagastiem un novadiem, jo ir jārēķinās, ka pacientam kaut kā pie mums vēl ir jānokļūst. Bet viņi vienmēr izdomā, kā pie mums tikt!
Kā jūs raksturotu savu pašreizējo noslogojumu?
I. M.: Mums nav liela prakse. Bet ir tā, ka, ja pacientam ir nepieciešama dinamiskā novērošana, tā netiek veikta tikai „uz papīra”, bet arī reāli. Mēs viņus saucam, ziņojam par to, kad ir nākamā apmeklējuma reize. Ja pacients neierodas, mēs viņu meklējam. Tas pats notiek ar bērniem – visi pēc laikrāža ierodas savā laikā. Īpaši mazie pacienti līdz gada vecumam, kuriem vienu reizi mēnesī jāierodas uz apskati. Pārējiem bērniem apskate jāveic vienu reizi gadā. Tas pat nav apspriežams. Ja nav veikta obligātā apskate, izziņas, piemēram, izglītības iestādēm neizsniedzam.
Mums jau saka, ka pašas meklējam sev darbu, bet tādēļ mūsu pacienti slimnīcā nokļūst reti. Ar to es domāju galvenokārt hroniskus pacientus.
Šeit dzīves līmenis nav pārāk augsts, un ir ierasts, ka arīdzan veselības stāvoklis tādās vietās nav visai labs. Kā ir patiesībā?
B. B.: Strādāju Jēkabpils slimnīcā, tādēļ varu salīdzināt. Viennozīmīgi Jēkabpilī vidējais veselības stāvoklis ir zemāks nekā šeit – laukos. Piemēram, valsts ar likumu ir noteikusi, ka pacientam ir jāizraksta lētākās zāles, pakaļdarinājumi. Es savā praksē strādāju tikai ar oriģinālajiem ārstniecības līdzekļiem. Kā es saviem pacientiem stāstu – ir atšķirība, vai pērk Ķīnā ražotus zābakus vai Itālijā ražotos. Šo zāļu lietošana ļoti tieši atspoguļojas ārstēšanās procesā.
Kādi vēl ir iemesli tam, ka jūsu pacienti reti nokļūst slimnīcā?
B. B.: Varu salīdzināt, kādi pacienti nāk pie mums Mežvidos, un kādi ārstējas Jēkabpils slimnīcā. Tur būtu jāārstējas tikai akūtos gadījumos, bet diemžēl mūsu slimnīcā galvenokārt ārstējas dekompensēti hroniski pacienti, kuriem palīdzēt var ģimenes ārsts.
I. M.: Tepat liekam sistēmas, citreiz pat pietrūkst kušetes, kur guldīt pacientus. Cenšamies darīt visu, lai sniegtu palīdzību te un nevajadzētu pacientus nosūtīt uz slimnīcu.
Te nu rodas jautājums – kādam ir jābūt ģimenes ārstam?
B. B.: Ģimenes ārstam jābūt koordinatoram. Mūsu valstī ir ieviesta ģimenes ārsta prakse, bet mūsu gadījumā ģimenes ārstiem ir vēl ļoti jāaug. Šī programma it kā ir, bet par tās realizāciju nav viss izdomāts. Kāpēc pieaug vēžu slimnieku skaits, kuru slimības ir ielaistas. Kādēļ pacienti tiek dekompensēti, kādēļ tik bieži cilvēkiem ir pazemināts vai paaugstināts asinsspiediens, kādēļ parādās tūskas? Tas tādēļ, ka ģimenes ārsti sagrābušies maksimālo noteikto pacientu skaitu – 1200. Mēs pateicām, ka paliekam pie minimālā – nedaudz vairāk par 600 cilvēkiem. Toties mēs ļoti labi zinām, kas katram pacientam ir par „uti”.
Mazs pacientu skaits noteikti uzlabo kvalitāti, bet būsim atklāti, ikvienam ir jādzīvo arī sava dzīve un ir nepieciešams kaut ko pelnīt. Mazāks pacientu skaits nozīmē mazākus ienākumus. Kas ir tas iemesls, kādēļ Jūs ziedojat šos ienākumus?
B. B.: Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ārsta profesija ir dzīves aicinājums, aicinājums padarīt dzīvi kvalitatīvāku citiem. Šajā profesijā, tāpat kā virknē citu, pašmērķis nav un nevar būt ienākumu un personīgās labklājības celšana. Turklāt salīdzinoši nelielais pacientu skaits mums ļauj kvalitatīvāk veikt savu darbu.
Diezgan bieži masu informācijas līdzekļos sastopamies ar daudznozīmīgiem atgādinājumiem, ka ārstu profesijā pastāv liels korupcijas risks. Vai tas neliecina par vēlēšanos negodīgā ceļa palielināt savu labklājības līmeni.
B. B.: Iespējams, paraugoties uz šo situāciju nedaudz no cita skatupunkta, pat nedaudz žēl, ka nevaru pelnīt vairāk. Taču, jāatzīst, ka man ir bijuši vairāki labi skolotāji – Stradiņa slimnīcā mācījos no profesora Čerņavska, šobrīd daudz iegūstu, strādājot kopā ar ārsti Benitu Aizpurieti. Nāku no mediķu ģimenes, un nenoliedzami vecāki ir bijuši mani pirmie skolotāji – tēvs, kas ir praktizējošs mediķis, joprojām spēj mani pārsteigt ar savu pieredzes bagāto skatījumu, par ko esmu viņam pateicīga. Neviens no maniem skolotājiem man nemācīja, kā pelnīt naudu – man mācīja kvalitatīvi darīt savu darbu, turklāt ar tīru sirdsapziņu.
Kad izlēmāt par labu medicīnai?
I. M.: Es to izlēmu ļoti agrā vecumā. Uzsākot skolas gaitas, biju diezgan slimīgs bērns un manas otrās mājas bija bērnu nodaļa Jēkabpils slimnīcā. Man ļoti iepatikās māsiņas, viņu izsmalcinātais izskats, skaistās, iestīvinātās cepures, baltie halātiņi. Man likās, ka nekā skaistāka nevar būt. No tā laika apzinājos, ka būšu mediķis. Nezināju, ko tieši darīšu, bet zināju, ka būšu.
B. B.: Es arī savu sirdslietu sapratu bērnībā. Piecu sešu gadu vecumā zināju, ka būšu ārsts. Man bija maza somiņa, kurā man tētis nesa no slimnīcas penicilīna pudelītes, vecās potes. Visas lelles un visi lāči man bija sadurstīti, visiem bija uzliktas sistēmas. Šaubu nebija, lai gan akadēmijā studijas bija ļoti smagas.
Vai karjeras laikā ir bijusi arī vilšanās, vēlēšanās pamest šo profesiju?
I. M.: Nevienu sekundi! Vienmēr un visiem esmu teikusi, ka man patīk mans darbs šeit un tas man ir ļoti tuvs. Tas, ko es daru, man ļoti patīk!
B. B.: Vilšanās brīži, man šķiet, pienāk ikvienam un ikvienā profesijā. Vilšanās ir bijusi, bet nevaru noliegt, ka tā vai šā man šī profesija patīk un vienmēr ir patikusi. Tomēr tā vilšanās nav tāda, ka ir nožēla par lēmumu būt mediķim. Šī vilšanās ir vairāk saistīta ar valsts sistēmu, nesakārtotību.
Kā ir studēt medicīnu? Tas taču nav nekas viegls! Sākot ar fizisko slodzi un beidzot, piemēram, ar faktu, ka ne visi pacienti smaržo pēc puķītēm.
B. B.: Kad mācījos rezidentūrā, strādāju Stradiņos, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Ziniet, manā darbā visi šie „smaržojošie” tik tiešām ir „puķītes”, salīdzinot ar to, kas bija tur, Stradiņos strādājot. Tomēr tā man bija lieliska prakse.
Ko Jūs noslēgumā varētu ieteikt topošajiem mediķiem? Ķerties vai neķerties klāt medicīnai?
I. M.: Galvenais – pieņemt lēmumu, balstoties uz to, kas patīk. Ja ierašanās darbā ir tikai ķeksītis, tad labāk to nedarīt. Cilvēki jūt, ar kādu atdevi mediķis strādā.
B. B.: Lai strādātu medicīnā, ar „to” sajūtu jau ir jāpiedzimst. Ja iekšā nav „tās” sajūtas, tad tur ir vienaldzība. Kur vienaldzība, tur jau kādam cilvēkam ir grūti palīdzēt.

Elīna Elste,
speciāli žurnālam "Vērtīgs"