Mēbeļu ražotnei „Sencis” jau 15 gadi!

Mums bija tas gods apskatīt visas ražošanas un biroja ēkas. Aptuveni 1000 kvadrātmetros naski darbojas šuvējas, tapsētāji un galdnieki. Jāpiebilst, ka visi šūšanas darbi tiek veikti ar rokām, izmantojot, protams, griešanas ierīces un šujmašīnas. Tomēr katrs dīvāns un katrs krēsls tiek veidots individuāli – ar īpašām rūpēm.
Kā mums ekskursijas laikā skaidroja Ē.Salcevičs, audumi mēbelēm tiek ievesti no dažādām valstīm – Polijas, Beļģijas, Ķīnas u.c. Savukārt saplāksnis un koks, ko izmanto mēbeļu karkasa veidošanā, tiek iegādāts tepat – pie vietējiem uzņēmējiem. Svarīgākais ir, lai mēbelēm tiek izmantoti videi draudzīgi materiāli, īpaši svarīgi tas ir pasūtītājiem no Skandināvijas valstīm.
Ar ko atšķiras produkcija, kas ražota vietējam pircējam, no tā, kas ražots eksportam?
Ārējam tirgum mēs gatavojam produkciju pēc pasūtījuma. Tie nav standarta modeļi, kurus realizējam savos veikalos. Tā, piemēram, pašreiz izgatavojam mīkstās mēbeles kādai Somijas firmai, kruīza kuģim. Viņi mums paši piegādāja audumu, jo tam ir jābūt īpašam – tādam, kas nedeg, ir ļoti izturīgs u.t.t.
Standarta modeļus mēs ražojam Latvijas, Igaunijas tirgum. Savukārt, piemēram, zviedri veido paši savu piedāvājumu, atsūta mums modeļus, kādus vēlas, lai izgatavojam. Tad viņi ierodas pie mums, apskata visu un jau vēlāk apstiprina pasūtījumu. Viņi ļoti nopietni tam pieiet.
Procentuāli mēbeles vairāk ražojat eksportam vai importam?
Pašreiz aptuveni puse tiek realizēta Latvijā, bet otra puse – eksportēta. Agrāk gan tā nebija, bet tad bija citi laiki..
Kā mainās jūsu preces piedāvājums? Kā tiek lemts par jauniem modeļiem, kas nonāks pie patērētājiem?
Gada laikā nomainām aptuveni piecus, desmit modeļus – vecos beidzam ražot un piedāvājam jaunus. Mēs pētām, kas nav pircējiem aktuāli, tad to vairs neražojam. Mēs pielāgojamies mūsu pircējam.
Vai ir kādi modeļi, kuri gadu gaitā ir izpelnījušies lielāku Latvijas iedzīvotāju atzinību nekā citi?
Tie ir retro modeļi, kurus varētu šķist, ka jāpārtrauc ražot, bet cilvēkiem patīk un viņi pērk. Pircējs izvēlas, ko mēs piedāvājam, – nevar tā darīt, ka modelis noveco un, neskatoties uz pieprasījumu, mēs pārtraucam to ražot. Ir dažādi pircēji, bet mēs tiem piedāvājam to, ko viņi vēlas.
Kā sauc pieprasītākās mēbeles?
Pieprasītākā, šķiet, varētu būt „Linda”. Tāpat arī „Diāna” un „Ivo”.
Kā jūs izvēlaties mēbelēm nosaukumus? Šie cilvēku vārdi jums ir ar kaut ko īpaši un tādēļ tos izmantojat?
Ne visi nosaukumi ir ar kaut ko saistīti. Daži nosaukumi man saistās ar cilvēkiem, piemēram dīvāns „Elen” ir nosaukts tā izstrādātājas vārdā. Tomēr lielākā daļa mēbeļu nosauktas, vadoties pēc sajūtām.
Vai atminaties pirmo SIA „Sencis” ražoto mēbeli?
Protams, ka atceros! Pirmā mēbele, kuru uzsākām ražot, ir dīvāns „Ādams”. Tā, starp citu, ir viena no mēbelēm, kas vēl joprojām ir tirdzniecībā. Tas ir pieprasīts modelis, tādēļ turpinām ražot.
Kur Ādams, tur Ieva...
Jā, mums ir arī „Ieva” (smejas).
Kādēļ un kā izlēmāt, ka mēbeļu ražošana ir tas lauciņš, kurā vēlaties darboties?
Toreiz daudzas preces ieveda no Polijas, arī paši tirdzniecībā piedāvājām poļu mēbeles. Tad sākām domāt, kādēļ gan mums pašiem neuzsākt mēbeļu ražošanu. Un tā tas arī notika – uzsākām...
Kāds bija sākums? Vai bija viegli iekarot Latvijas tirgu?
Tā arī sākām – ar viena modeļa ražošanu... Vēlāk pieauga arī mūsu personāls. Sākām ar četriem darbiniekiem. Sākumā, 1997. gadā, mums bija viena tirdzniecības vieta. Pēc tam sākās tirdzniecības tīkla attīstība. Agrāk mums bija 11 veikali, bet tad nācās samazināt to skaitu, un pašreiz mums ir 7 tirdzniecības vietas. Tas tādēļ, ka sākās ekonomiskā lejupslīde, tās laikā samazinājās pirktspēja. Kādreiz mūsu apgrozījums bija lielāks par diviem miljoniem, bet tagad tas ir viens miljons. Turklāt tas ir, ņemot vērā arī eksportu.
Cik ilgs laika posms bija nepieciešams, lai bizness „ieskrietos” un rastos drošības sajūta?
Drošība mums bija jau pēc kādiem diviem gadiem, toreiz ļoti ātri viss attīstījās. Tajos gados, no 2000. līdz 2007. gadam, strauji viss virzījās uz augšu, pēc tam sākās kritums. Valdība saka, ka valstī situācija uzlabojas, bet mēs to nejūtam. Agrāk vairāk strādājām iekšējā tirgū, bet nu jau aptuveni 4 gadus arī eksportējam. Tas ļoti palīdz. Tagad jau atkal jāmeklē jauni tirgi, kur eksportēt mūsu produkciju. Latvijas tirgus diemžēl nepieaug un, te ir ļoti sīva konkurence.
Tātad Latvijas tirgū vien ir grūti izdzīvot?
Jā, noteikti! Ja mēs darbotos tikai Latvijas tirgū, mums būtu jāsamazina uzņēmums par divām trešdaļām. Tas nav reāli...
Kā jūs raksturotu – kas pašreiz notiek mēbeļu tirgū Latvijā?
Es to nosauktu par snaušanu. Pašreiz ir ļoti mazs pieprasījums. Manuprāt, patlaban Latvijā ir pārāk maz iedzīvotāju, visticamāk, liela daļa ir aizbraukusi uz dzīvi ārzemēs. Varbūt cilvēkiem aktuālākas ir primārās vajadzības – ēšana, transports, dzīvesvietas apmaksa u.t.t. Mēbeles nav pirmās nepieciešamības preces.
Kādas ir jūsu uzņēmuma prioritātes?
Mēs ražojam kvalitatīvas mēbeles. Mūsu prece nav lētākā, bet tas arī nav mūsu mērķis – sagatavot vislētāko produkciju. Mums svarīgākais ir laba kvalitāte. Tā mēs cenšamies tikt pie saviem pircējiem – ar kvalitātes zīmi!
Vai Jums ir kādi plāni vai mērķi nākotnei?
Viens no galvenajiem mūsu uzdevumiem ir paplašināt eksportu, apgūt jaunus tirgus. Kopumā – turpināt attīstīt uzņēmumu.
Kas ir jūsu darbinieki, kuri strādā ražošanā – tie ir speciālisti konkrētā arodā, vai arī jūs praktizējat darbinieku apmācību uzņēmumā?
Visi mūsu galdnieki ir apguvuši galdniecību un jau ir strādājuši šajā jomā. Citādāk ir ar tapsētājiem. Tādas specialitātes nav, tādēļ to iemācām mūsu ražotnē.
Kā ir ar atbalstu? Vai to jūtat no Līvānu pašvaldības puses?
Jūtam, viņi vienmēr atsūta vēstules, kad vajag atbalstīt kādus pasākumus (smejas). Tomēr nākotnei tiek kalti plāni. Šeit, kur atrodas rūpnieciskais rajons, plāno sakārtot ceļus. Te ir problēmas arī ar kanalizāciju un elektrību, bet pašvaldība sola to visu vērst par labu.
Kā ir atbalstu no valstsvīriem, vai mūsu valsts iekārta ir labvēlīga uzņēmējam? Vai jūtat atbalstu?
Iespējams, ka atbalsts uzņēmējiem tiek sniegts, bet mēs to nejūtam.
Nav viegli cīnīties biznesa vidē. Kā piemēru varu minēt Eiropas projektus, kur arī piedalījāmies un guvām finansējumu. Ir sajūta, ka viņi nevis palīdz virzīt projektu, bet „piesienas” dažādām niansēm. Gada laikā, kamēr projekts stājas spēkā, ražošanas procesā tiek pielikts kādai produkcijai „E” burts, viņi jau sāk skatīties – kaut kas nav tā kā bija rakstīts projektā. Šķiet it kā saprotamas lietas, bet...
Man arī šķiet, ka valstij būtu jānosaka uzņēmējiem virziens – ko ražot, ko darīt. Pašreiz viss vairāk notiek pašplūsmā. Arī cilvēkiem būtu vieglāk, ja kāds pateiktu, ko būtu ieteicams darīt. Valdība ir, lai vadītu valsti, tad nu tas arī ir jādara! Iedomājieties, ka darbā tiek pieņemts darbinieks un viņam vadītājs saka – ej un dari, ko vēlies, un tad mēs mēģināsim to pārdot.
Vai daudz iesaistāties pilsētas dzīvē?
Jā, cenšamies! Sniedzam atbalstu sportistiem, dažādām organizācijām, iesaistāmies labdarībā. Tagad arī piedalījāmies pašvaldības aktivitātē, kur tika aicināti uzņēmēji sniegt atbalstu jauniešiem un nodarbināt tos vasarā. Nepaliekam malā!

Elīna Elste,
speciāli žurnālam "Vērtīgs"