Ko der zināt par āboliem

Ko satur āboli?

- Pektīnvielas, kas labvēlīgi iespaido gremošanu, uzsūc toksiskās vielas un izvada tās no organisma.
- Kāliju, kam ir liela nozīme ūdens apmaiņas normalizācijai un normālas sirds darbības uzturēšanai.
- C vitamīnu, kuru pamatoti var saukt par imunitātes sargu un kas palīdz dziedēt brūces.
- Fitoncīdu, kas kalpo kā profilaktorisks līdzeklis, lai izsargātos no saslimšanas un ir ''īsts karavīrs'' cīņai pret mikrobiem.
- Šķiedrvielas, kas izvada no organisma toksīnus un uzlabo zarnu mikrofloru, pazemina holesterīna līmeni asinīs, samazina zobu kariesa risku, palīdz izvairīties no kancerogēno vielu iedarbības un regulē liekā svara problēmas.
- Organiskās vielas, kas piedalās daudzos vielmaiņas procesos, tostarp stimulē gremošanas orgānu darbību.

Vai zinājāt, ka:

- Jo vairāk ābolu apstrādā, jo mazāks kļūst šķiedrvielu saturs, un nomizots ābols satur uz pusi mazāk šķiedrvielu kā nemizots.
- Četras ābolu sēklas satur joda devu, ko organismam nepieciešams uzņemt dienas laikā.
- Āboli ir lieliski čipsu, konfekšu un citu našķu aizstājēji, un ar tiem var mieloties, neuztraucoties par pieņemšanos svarā.
- Āboli ne tikai uzlabo aknu un zarnu trakta darbību, bet arī palīdz organismam atbrīvoties no dažādiem sārņiem un uzlabo ādas izskatu.
- Ābolu sula īpaši ir ieteicama garīgas slodzes laikā. Savukārt, ja bieži slimojat ar bronhītu vai daudz smēķējat, tad ar sulas palīdzību var uzlabot elpošanu.

Āboli skaistumam.

Sausai ādai.

Ābolu cep, piejauc klāt olas dzeltenumu, saldo krējumu un biezpienu. Klāj uz sejas, tur 15 minūtes, vēlāk noskalo ar kumelīšu tēju.

Taukainai ādai.

Sagrieztus ābolus vāra pienā, līdz izveidojas putriņa, klāj uz sejas, tur 15 minūtes un noskalo ar aukstu ūdeni.

Ābolu sviests lūpām.

Sarīvē ābolu, sajauc ar tējkaroti sviesta, liek uz lūpām, atstāj 10 - 20 minūtes, tad noslauka ar salveti.

Interesanti fakti.

- Mežābeles dzimtene ir Viduseiropa un Vidusāzija.
- Seno slāvu teritorijā bija tik daudz mežābeļu, ka ceļotāji šo apvidu dēvēja par ''ābeļu karaļvalsti''.
- Pēteris Pirmais nodibināja pat īpašu kanceleju, kas vēlāk tika nodēvēta par ''dārza kantori''. Dārzā auga gan pašmāju, gan no Zviedrijas atvestās ābeļu šķirnes.
- Mājas ābeli ' Malus domestica' kultivē jau vismaz trīs tūkstošus gadu. Senajā Romā arī prata kultivēt ābeles, tās nosauca patriciešu vārdos: Klaudija, Apija utt.
- Jau 16. gs. Eiropā bija zināmas 46 ābeļu šķirnes.
- Viena no vecākajām zināmajām šķirnēm ' Renete' savu nosaukumu ieguvusi no latīņu vārda ''rana'' - '' varde''. Iemesls vienkāršs - šīs šķirnes augļiem ir nedaudz saplacināta forma, bet miziņa - grumbuļaina kā vardes āda.
- Vācijas laukos vēl saglabājusies tradīcija - bērnam piedzimstot, stādīt ābeli, kuru pēc tam rūpīgi kopj, jo tic, ka šīs ābeles liktenis ir cieši saistīts ar bērna likteni.
- Ķīnā, Vidusāzijā, Kazahstānā, retāk arī Kaukāzā un Karpatos aug ābeļu meži. Tās ir dabiskas audzes, ko veido mežābeles.
- Atkarībā no šķirnes un potcelma, pie mums ābeles mūža maksimālais ilgums ir 80 - 100 gadu. Citur pasaulē ābeles var sasniegt pat trīssimt gadu.