Bauskas muzejā „BĀRBIJAS UN KENI LATVIEŠU TAUTASTĒRPOS”
Izstādē apskatāmas Marijas Muzikantes (dzimusi Beldava, 1908-1999) un Dzidras Ciparsones (1920) darinātās Bārbijas un Keni latviešu tautastērpos.Abas mākslinieces Zviedrijā nokļuvušas bēgļu gaitās. M. Muzikante sākotnēji strādāja Saltšēbādes observatorijā bija profesora palīdze. Nākamā darba vieta līdz pensijai bija maiznīcā „Karstens Bröd” Hēgerstenā.
Pametot Latviju, Marija Muzikante bija paņēmusi savu Rucavas tautastērpu. Ar to viņa tērpās dziedot Reitera korī un arī tika apglabāta.
Marijas laika biedri teic, ka viņa kļuvusi „nemierīga”, pensijā aizejot. Šajā laikā- 70. gadu vidū, ciemos atļāva atbraukt Latvijā palikušai māsai. Viņa atveda suvenīru lellīti tautastērpā, kas kļuva par pamudinājumu lēmumam apģērbt Bārbijas un Kenus latviešu tautastērpos. Marijai allaž patikušas lelles un mājās kādreiz bija leļļu krājums no dažādām pasaules malām. Kā pamats savas aizraušanās īstenošanai bija kāda grāmatu, kurā bija attēloti un aprakstīti latviešu tautastērpi. Viņa pievērsās katrai detaļai – galvasrotai, kreklam, jostai, apaviem. Dažām lellēm tika izmantoti arī pašas Marijas un viņas mazmeitas mati.
Audēja Dzidra Ciparsone (1920) labvēlīgas situācijas rezultātā iepazinās ar Mariju Muzikanti Zviedrijā. Dz.Ciparsone auda materiālu tautastērpu svārkiem un prievītes, kas tika izmantotas jostu vietā. Dzidras audējas talantu pamanīja zviedri, kas sekmēja Dzidrai iegūt grāmatas par latviešu tautiskajiem rakstiem.
Dzidra ar Mariju pie lellēm strādāja bez atlīdzības un nebija domātas pārdošanai. Darināšānas iecere: "lai nākamajām paaudzēm būtu ko redzēt un zināt”. Katrs gabals tika austs atsevišķi un sūtīts Marijai uz Stokholmu, kur tas ticis sašūts un pielāgots lelles augumam. Audums ticis austs tā, lai var izskaitīt diedziņus, izšķirt un saprast, kā aust savu bruncīti. Dažas citas latviešu audējas, dzīvojošas citās rietumu zemēs, pārmetušas Dzidrai zināmu patstāvību, jo svārkos ieaustie raksti ne vienmēr atbilduši pieņemtajām proporcijām.
1976. gada jūnijā bija karaļa Kārļa XVI Gustava kāzas un Zviedrijā dzīvojošie latvieši nolēma, ka nepieciešama latviešu kopienas dāvana. Karalienei Silvijai tika dāvināta Dzidras austā Bārtas villaine un Krustpils sakta ar novēlējumu: „Mēs sirsnīgi novēlam, lai īstais siltums, ko izteic villaine, un nesalaužamā vienība, ko izteic sakta, vienmēr ietu Jums līdz kopējā dzīves ceļā!”. Karalienei tik ļoti iepatikās krāšņā villaine, ka ar to plecos atstāja audiences zāli.”
Dāvanai pievienoto sveicienu parakstījuši Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Zviedrijā, Latviešu Palīdzības komitejas, Zviedrijas Latviešu Centrālās padomes, Latviešu Nacionālā fonda un Latviešu Palīdzības organizācijas Daugavas vanagi vadītāji u.c. Arī vietējā avīzē „Filipstads Tidning” bija raksts „Viņa taisa dāvanu Silvijai” ar Dzidras fotogrāfiju.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Marija, Dzidra un viņu bērni rūpējās Latvijas cilvēku labā. Nodibināja sakarus ar Rūjienas un Naukšēnu ļaudīm, nodarbojās ar labdarību. Laika gaitā Bārbijas un Keni latviešu tautastērpos nonākušas un palikušas Rūjienas izstāžu zālē, Naukšēnu muzejā, Krustpilī u.c.dāvinātas Naukšēnu novada vadītājam Jānim Zumentam, Valsts eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai u.c.
Izstāde apskatāma līdz 30.augustam.
