Aicinas uz Ditas Lūses personālizstādi “Saliktais laiks”

Strādājot pie izstādes darbiem, arvien vairāk domāju, ka katra cilvēka laiks ir personisks un unikāls, un kopīgais, universālais laiks ir tikai ilūzija. Mūsu katra tagadne sastāv no realitātes, no nākotnes gaidām un no pagātnes atmiņām, kuras ataust prātā kāda impulsa izraisītas. Iedziļināšanās pagātnē un atmiņas, tai skaitā mantotās atmiņas, reizēm ir tik spēcīgas, ka darbojas vizuāli aktīvāk nekā tagadnē acu priekšā redzamais.

Līdzīgi kā ožas atmiņa, kas visilgstošāk saglabājas cilvēka prātā un ļauj izjust smaržas, balstoties uz atmiņām par reiz piedzīvoto, tāpat reizēm arī redzamais attēls rada līdzīgu impulsu - skatoties uz kādu vizuālu liecību, tu domās tiec aizrauts citā laikā un vietā, un ieraugi savā iztēlē pavisam citu ainu vai notikumu un aizmaldies domu labirintos.

Kāpēc vidējās paaudzes māksliniekus šobrīd nodarbina iedziļināšanās sevī un pagātnē? Viens no iemesliem varētu būt tas, ka ir izaugusi jauna “telefonu paaudze”, kurai lielā mērā ir zudusi saikne ar pagātni un, iespējams, mākslinieki to intuitīvā līmenī uztver un mēģina caur saviem darbiem mest tiltu starp tiem laikiem, kad bija vēstuļu un ģimenes fotoalbumu kults, un tagadējo instagram laikmetu. Varbūt tā ir nostaļģija, no vienas puses saprotot, ka tāda ir šī laika realitāte, bet no otras puses ir skumji par aizejošo, ir sentiments pret to.

Vēstules un to rakstīšana un saņemšana ir attiecību forma, kas mūsdienās ir gandrīz pilnībā izzudusi, taču tā ir paliekoša attiecību liecība – kaut kas tāds, ko mūsdienu attiecības nespēj atstāt taustāmā formā. Vēstules ir arī apliecinājums laikam, ko viens cilvēks velta otram, tas ir kaut kas tāds, ko mūsdienās nedaram, mēs savu laiku daudz mazāk veltam otram cilvēkam. Mūsdienu saziņa ir īsa, fragmentēta, nerūpīga, mazlaikietilpīga un tas bieži vien kļūst par apgrūtinājumu attiecību kopšanai un izbaudīšanai.

Izstādes centrālais tēls ir attiecības, to atstātās liecības, kuras joprojām aktīvi ietekmē pēcnācējus. Varbūt ir būtiski un skaisti reizēm apstāties un paskatīties uz divu jaunu cilvēku mīlestību vai dzīves līkločiem caur viņu atstātām liecībām – vēstulēm un fotogrāfijām, kas laika zoba apdzeltējušas, tomēr mūs iespaido un parāda, no kurienes mēs nākam un kas mēs esam?

Izstādes iedvesmai izmantotas autentiskas vēstules un fotogrāfijas no ģimenes arhīva.