Aicina uz Oto Holgera Ozoliņa izstādi “Procesa artefaktus" TUR laikmetīgās mākslas telpā

Izstādei “Procesa artefakti” Oto Holgers Ozoliņš veido konstrukciju uz ZIL 130 kravas automašīnas šasijas kabīnes. Lai gan tā ir statiska, konstrukcija iecerēta kā pārvietojama un rotaļīga atsauce uz mobilitāti un pārvietošanos, kā arī turpinājums Ozoliņa pētījumam par struktūru kā vienlaikus ierobežojumu un katalizatoru. Konstrukcijas iekšiene ir sterila - apzināta norāde uz baltā kuba galerijas konvencijām. Vienlaikus šī struktūra ir arī funkcionāls patvērums ar krāsni, kas nodrošina pietiekamu siltumu telpai.

Ozoliņa prakse balstās procesā orientētā tēlniecībā, kur būtiska nozīme ir personīgajai izaugsmei un bezdarbības pārvarēšanai. Mājsēdes laikā viņš 400 dienas pēc kārtas katru dienu greba koka karoti - process noveda pie viņa pirmās personālizstādes. Šī disciplinētā pieeja, kas balstīta ieradumu veidošanā, vēlāk ir paplašinājusies dažādos mēģinājumos - uzbūvēt laivu, atmest smēķēšanu, noskriet maratonu un pabeigt “Dzelzs vīra” triatlonu. Katrs no šiem procesiem ir mainījis viņa izpratni par to, kā forma var izaugt no atkārtojuma un ierobežojuma. Izstādē TUR mākslinieks turpina šo izpēti, pārvēršot malkas vākšanu ikdienas rituālā un mākslinieciskā rituālā, vienlaikus pētot, kā šādu darbību iespējams ievietot izstādes kontekstā.

Neilgi pirms izstādes atklāšanas un visā tās norises laikā, Ozoliņš ik dienu klīdīs pa Rīgas ielām, meklējot malku krāsns kurināšanai. Vākšana Latvijas kultūrā ir dziļi iesakņojusies prakse, kas visbiežāk saistīta ar sēņu vai ogu lasīšanu mežā. Šeit šis rituāls tiek pārcelts pilsētvidē, pārvēršot to par izdzīvošanas performanci. Pārtikas vietā mākslinieks vāc kurināmo, iegūstot no urbānās vides to, kas nepieciešams gan dzīvības, gan mākslas uzturēšanai.
Kuba iekšiene atsaucas uz baltā kuba galerijas telpu. Krāsns ir gan utilitāra, gan tēlnieciska, un tā iezīmē telpas kodolu. Apmeklētāji ieiet no aizmugures, kur pie sienas izvietots liels saplākšņa audekls. Uz šīs virsmas Ozoliņš iezīmē katra koka gabala kontūru pirms tā sadedzināšanas, veidojot abstraktu un nepārtraukti mainīgu zīmējumu. Cits zīmējums ir karte, kas fiksē koksnes atrašanas vietas un noietos maršrutus, savienojot estētisku kvalitāti ar abstraktu informāciju. Uz palodzes atrodas stikla burka ar ūdeni un dīgstošu sīpolu. Tā ir Ozoliņa bērnības atmiņa, kā arī atjaunotnes un pacietības simbols. Kamēr krāsns patērē koksni siltuma radīšanai, sīpols lēnām aug, piedāvājot vizuālu un konceptuālu pretstatu. Viens process iznīcina, lai uzturētu, otrs kopj, lai augtu. Netālu muzeja teksta formātā izvietotas instrukcijas, kurām Ozoliņš seko, atklājot savu disciplīnu gan kā rituālu, gan artefaktu. Šī prezentācija sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem, kuros process un dokumentācija kļūst neatdalāmi no gala objekta.

No TUR telpā savāktas koksnes un materiāliem, kas palikuši no citām izstādēm un ZIL 130 šasijas fragmentiem Ozoliņš veido nelielas skulptūras. Šie darbi top tikai pēc tam, kad krāsns ir iekurināta un dienas uzdevumi pabeigti. Ievērojot sev izvirzītos rituālus, mākslinieks rada apstākļus savai mākslinieciskajai praksei. Skulptūras, kas izvietotas uz kuba ārpuses, atgriežas plašākajā TUR izstādes telpā kā daļa no “Exhibition Edition” - darbu sērijas, kas pieejama iegādei par cenu līdz 100 eiro. Katrs no šiem darbiem ir taustāms ilgstoša procesa nosēdums un apliecinājums Ozoliņa pārliecībai par mākslu kā ilgstošas uzmanības aktu.
Kurators: Eds Shautens (Edd Schouten)
Projektu vadītāja: Kristīne Ercika
Ražošanas vadītāja: Ada Ruszkēvica (Ada Ruszkiewicz)
Grafiskais dizains: Andris Kaļiņins

Par TUR

TUR ir laikmetīgās mākslas telpa Rīgā, kas veidojas dialogā starp māksliniekiem, kuratoriem un pašu telpu. Tā atrodas plašā, kuba formas telpā bijušā industriālā ēkā. TUR izstādes top ciešā mijiedarbībā ar telpu un tās neapstrādāto struktūru, mērogu, gaismu, faktūrām un mainīgajiem apstākļiem. Tā vietā, lai telpu uztvertu kā neitrālu ietvaru, TUR aicina māksliniekus sadarboties ar to kā ar līdzradītāju, uzsverot sadarbības un jutīguma attiecības.
Šī pieeja atspoguļo plašāku ētisku nostāju, atteikšanos no vēlmes valdīt pār apkārtējo vidi vai to neitralizēt, tieksmes, kas dziļi iesakņojusies cilvēku attieksmē pret zemi, arhitektūru un ekoloģiju. Pretstatā tam TUR kuratoriālais modelis veicina jutīgumu pret kontekstu, atmiņu un formu. Tas piedāvā skatījumu, kurā darbs ar telpu nozīmē arī klausīties tajā, atzīt tās vēstures un materiālo balsi. Šādā veidā TUR prakse sasaucas ar antikoloniālu domāšanu, kas balstīta rūpēs, atteikšanās un pārorientēšanās principos.

TUR gada programma seko sezonālam ritmam: ziemā notiek trīs personālizstādes, vasarā vēl trīs, bet rudenī kopīga grupas izstāde sadarbībā ar kādu Eiropas mākslas telpu ārpus Latvijas. Šis cikls atspoguļo mainīgo telpas atmosfēru: ziemā tā kļūst introspektīva un lakoniska, vasarā atvērta un plaša, savukārt rudens izstāde piedāvā brīdi pārdomām un starptautiskai apmaiņai. TUR uzsver ilgtermiņa sadarbību ar māksliniekiem, sākot no agrīnajām konceptuālajām idejām līdz pat noslēguma prezentācijai un publiskajai iesaistei. Programmā tiek iekļauti starpdisciplināri formāti, piemēram, mākslinieku sarunu un koncertu vakari, kā arī citi notikumi, kas rada jaunas saskarsmes un izpratnes iespējas.
Kopš 2024. gada TUR ir padziļinājis savu iesaisti starptautiskā dialogā. Rezidenču programma aicina māksliniekus pavadīt laiku Rīgā, veikt izpēti un radīt jaunus darbus ciešā sarunā ar TUR un plašāku mākslas kopienu. TUR arī aktīvi veicina Latvijas mākslinieku un Rīgas mākslas vides atpazīstamību, ik gadu piedaloties vismaz vienā starptautiskā mākslas mesē. Šīs uz āru vērstās iniciatīvas ir daļa no plašākas stratēģijas, kas vērsta uz kultūras saišu stiprināšanu, māksliniecisko tīklu paplašināšanu un Latvijas klātbūtnes nostiprināšanu Eiropas mākslas ainavā.

Izstādi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds