Aija Zariņa, Kaspars Teodors Brambergs, Ginters Krumholcs un Artūrs Virtmanis latviešu mūsdienu mākslas izstādē “No laika gala”

Latviešu valodā sastopamais vārdu savienojums “no laika gala” (no laika sākuma, kopš neatminamiem laikiem) kā frazeoloģisms vai valodas vienība ar semantisku uzslāņojumu jeb kopnozīmi funkcionē tikai noteiktā valodas lietojumā. Atrauti no tā, piemēram, izstādes nosaukumā, “no laika gala” var saprast un tulkot arī – “sākot no laika beigām”, jo vārda “gals” biežāk sastopamais sinonīms ir “beigas”. Tas rada priekšstatu par laiku kā nogriezni, kurā abi vai vismaz viens – sākuma vai beigu punkts, ir negrozāms. Šis punkts iezīmē robežšķirtni starp “līdz” un “pēc tam”.

Runājot par laiku kā periodu, laikmetu mākslā, šis iztēlotais punkts – vēl gaidāms vai jau noticis, ir izšķiroši svarīgs. Modernās mākslas, avangarda, laikmetīgās mākslas retorikā tas iezīmē robežu starp veco un jauno – noslēgušos laiku un pašreizējo, kam jāturpinās nākotnē. Savukārt teorijas, kuru apzīmējumus vieno prievārds “post” – no postmodernisma līdz aktuālajiem postmediju un postpatiesības jēdzieniem, atsaucas uz iepriekšējiem laika periodiem kā noslēgtām vienībām.

Latviešu mākslā specifiskās kultūras situācijas dēļ no laika gala izšķiramu strāvojumu veido apokaliptisks pasaules skatījums, kurā kā aizejošs atklājas esošais laiks.

Izstādē “No laika gala” pārstāvēti mākslinieki, kam robežšķirtnes starp dažādiem laika posmiem nav nepārvarami šķēršļi. Viņi izvēlas tēmas ar lielu vispārinājuma potenciālu un iedvesmojas no iepriekšējo gadsimtu formām, reizē piedāvājot nesajaucami oriģinālus un mūsdienīgus risinājumus.

Aija Zariņa bieži izmantojusi mitoloģiskas tēmas, kuru risināšanai izveidojusi oriģinālu rokrakstu, kurā liela nozīme ir formu vienkāršojumam, izpausmes lakonismam un spēkam. Tas bez lieliem papildinājumiem vistiešāk pauž autores vēstījumu. Tajā pašā laikā atsauces uz arhaisko mākslu, primitīvām formām uzskatāmas par nozīmīgiem modernisma laikmeta ieguvumiem, kuru attīstība turpinās mūsdienās. Jaunākajos darbu ciklos māksliniece pievērsusies gan folkloras, gan romantiskās literatūras, gan paralēlās vēstures tēmām.

Kaspars Brambergs desmit gadu laikā radījis vairākus darbu ciklus, kuros izmanto ģeometriski abstraktu un tonāli niansētu formu valodu, radoši pārfrazējot virziena klasiķu mantojumu. Jaunākajā darbu ciklā Plūsma, kas radīti kā liela izmēra reljefas monohromas plaknes, viņš atsaucas arī uz XX gadsimta vidus idejām par laika plūduma iekļaušanu mākslas darba formā.

Ginters Krumholcs ir tēlnieks, kurš virtuozi pārvalda reālisma, pat naturālisma formas, savienojot tās ar laikmetīgiem tēlu veidošanas principiem. Viņa lielākie darbi veidoti kā telpas instalācijas. Izstādei tapusi dubulta apaļskulptūra, kas apspēlē atsevišķus antīkās mākslas principus, savienojot tos ar mūsdienīgu materialitāti.
Artūrs Virtmanis ir scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, kas darbos izmanto seno ogles zīmējuma tehniku, bet visbiežāk pievēršas konceptuālām instalācijām. Tajās viņš iedvesmojas no romantisma perioda mākslas, seniem zinātnes pētījumiem un ceļojumu aprakstiem.