E.Veidenbauma muzejā atklāta laikmetīgās mākslas izstāde “Atkalāčojums”
Maija pēdējā svētdienā, kad Eduarda Veidenbauma muzejā “Kalāči” ierasti ar dzeju un mūziku tiek svinēta Eduarda diena, tika atklāta laikmetīgās mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Šī izstāde tapusi kā dialogs starp notikumu, kas muzejā bija skatāms pirms trīsdesmit gadiem – izstādi “Kalāčojums” 1995. gadā, un šodienas mākslinieku veikumu, muzeju, vidi, ainavu un tam visam caurvijoši – E. Veidenbauma radošo mantojumu. Izstādei jaunus darbus veidojuši mākslinieki Ēriks Božis, Andris Breže, Anda Lāce, Andris Eglītis, Madara Gruntmane, Kristaps Ģelzis, Haralds Matulis un jauniešu grupa ”Veidenbauma 1.b klase” un dzejnieku grupa “Preiļu konceptuālisti”.
Izstādes atklāšanu ievadīja kuratores, mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas vadīta saruna ar 1995. gada izstādes “Kalāčojums” kuratoru Ivaru Runkovski un māksliniekiem Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu, Andri Breži un Ēriku Boži. Tad “Atkalāčojuma” mākslinieku vadītajā ekskursijā darbu autori dalījās ar dažādiem E. Veidenbauma personības un literārā mantojuma aspektiem, kas iedvesmojuši mākslas darbu tapšanu. Anda Lāce darbā “Ak, Veidenbaum, Ak, Veidenbaum” pievērsusies tam, ka Veidenbauma tēls, portrets un daiļrade arvien tiek izmantoti un interpretēti visdažādākajos kontekstos un veidos, lai gan faktiski mēs par viņu zinām tik maz. Andris Breže - līdzīgi kā 1995. gada izstādē - interpretējis populārāko E. Veidenbauma dzejoli “Kā gulbji balti padebeši iet”, izceļot tā divdabīgumu un emocionāli pretējās noskaņas. No šī dzejoļa iedvesmojies arī Andris Eglītis - viņa sešus metrus augstais “Smagais mākonis” it kā iemieso Veidenbauma dzejoļa cerību un alku pilno, un vienlaikus izmisīgi bezcerīgo sajūtu. Spilgts akcents ainavā ir Ērika Boža darbs “Veidenbauma brille, otrā puse”, kas aicina domāt ne tikai par muzeja ekspozīcijā redzamo Veidenbauma briļļu pazudušo pusi, bet arī par viņa nenodzīvoto, pāragri beigušos dzīvi, dzejnieka radošo mantojumu kā intelekta un izglītības simbolu Latvijas kultūrā, kā arī par Otru Pusi, no kuras Veidenbaums uz mums lūkojas šodien.
Ja Ērika Boža un Andra Eglīša darbi ir lieli to formā, izpausmē un vēstījumā, tad vairāku citu mākslinieku darbi ir trausli un intīmi. Haralda Matuļa un jauniešu grupas “Veidenbauma 1. b. klase” darbs mudina pievērsties garīgās dzīves un labbūtības kontekstam šodienas dažādiem stimuliem pārsātinātajā laikmetā - audiopastaigā pa “Kalāču” apkārtni tas aicina katru pašu piedzīvot garlaicību, garlaikošanos un savas sajūtas tajā. Savukārt Madaras Gruntmanes “Šūpoles” rosina ikvienu skatītāju domāt par savām emocionālajām šūpolēm, līdzsvaru un izmisīgo vajadzību tikt mīlētiem.
“Atkalāčojuma” darbi pievēršas arī vides un ekoloģijas - visplašākajā šī vārda nozīmē - nozīmei. Kristapa Ģelža darbs „Eko ozols” ir tiešs turpinājums viņa 1995. gada izstādē radītajai „Eko sētai”. Toreiz mākslinieks izveidoja ar drāšu žogu no apkārtējās vides norobežotu teritoriju, kas neskarta saglabājās vēl ilgi pēc izstādes. Tam pateicoties, šai vietā ir ieaudzis nu jau brangs ozols, spilgts apliecinājums arī tam, ka māksla ir process, kura ideja vai tās iedīglis pieder māksliniekam, bet tā īstenošana var iegūt visdažādākos ceļus, un to var veikt arī daba. Savukārt dzejnieku grupa “Preiļu konceptuālisti” savā darbā “Patvērums” netieši pievērsās gan aktuālajai klimata krīzei - nepieciešamībai domāt par to un reaģēt uz tās draudiem - gan radīja paradoksālu un vielaikus rūpju pilnu žestu, kā no stihijām pasargāt grāmatu, atmiņas, piemiņas un arī pagātnes simbolu. “Preiļu konceptuālistu” performance “Gulies puķēs” arī noslēdza izstādes atklāšanas pasākumu. Tā vienlaikus caur smiekliem un neērtību mudināja ikvienu domāt par savu atbildību mūsu vides un arī kultūras mantojuma saglabāšanā.
“Kalāču” muzejā līdzās tā pastāvīgajai ekspozīcijai skatāma “Atkalāčojuma” vēsturiskā daļa, Jāņa Deinata fotoieskats 1995. gada izstādē, kā arī mākslas darbi, kas muzejā joprojām saglabājušies – Miķeļa Fišera, Jāņa Mitrēvica, Anitas Zabiļevskas, Aijas Zariņas un Dzintara Zilgalvja gleznas un Ojāra Pētersona un Sarmītes Māliņas objekti.
“Atkalāčojuma” apmeklētājiem būs noderīgs izstādes arhitektes Līvas Kreisleres padoms: “Izstādes apmeklētāju sagaida dažādi vērības un iztēles uzdevumi, kur idilliska būšana telpā un dabā mijas ar blīvu informācijas slāņu šķetināšanu un pētnieka lomu. Visupirms – spēt orientēties teritorijā starp vēsturiskajām ēkām un pastāvīgo ārtelpas ekspozīciju, kas stāsta par “Kalāču” vēsturi. Izstaigājot visu muzeja teritoriju, atradīsiet “Atkalāčojuma” mākslinieku darbus. Ar kartes palīdzību atradīsiet arī vietas, kur 1995. gadā atradās nu jau zudušie “Kalāčojuma” darbi. Tos varat aplūkot Jāņa Deinata fotoekspozīcijā muzeja iekštelpās, līdzās mākslas darbiem, kas saglabājušies no 1995. gada. Neaizmirstiet arī atšķetināt burtu rēbusu uzdevumu pastāvīgajā ekspozīcijā “Vairāk gaismas!”. Līdzi jāņem maizītes un tēja.”
Izstāde “Atkalāčojums” E.Veidenbauma muzejā “Kalāči” būs apskatāma līdz 31.oktobrim.
