Čaks un Vācietis Rīgai. ES, RĪGA, LAIMI SAUCU TAVĀ VĀRDĀ
No 20. oktobra Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, atvērta izstāde „ES, RĪGA, LAIMI SAUCU TAVĀ VĀRDĀ. Čaks un Vācietis Rīgai”.
1950. gadā, kad dzejnieks Aleksandrs Čaks pameta šo pasauli, Ojāram Vācietim bija 17 gadu, divas publikācijas presē un daudz nepublicētu dzejoļu.
Šobrīd nav zināms, kad un kā Ojārs Vācietis iepazina Aleksandra Čaka dzeju. Varbūt pie vainas bija Rakstnieku savienības jauno dzejnieku konsultante šerpā un asprātīgā Mirdza Ķempe, kuras bijušais vīrs Eriks Ādamsons savulaik bija labs Čaka draugs un kura skaidri zināja, kā jāizklausās talantīgi uzrakstītai dzejai.
Tikpat labi var būt, ka Vācieti ar Čaku saveda kopā apstāklis, ka Ojārs Vācietis bieži viesojās Čaka dzīvoklī Lāčplēša ielā, kas bija kļuvis par Rakstnieku savienības komunālo dzīvokli un kurā mitinājās jaunie literāti. Aleksandra Čaka radiniece Emīlija Briežkalne pieskatīja dzejnieka lietas, uzmanīja jaunos ģēnijus un dēvēja dzīvokli par „Čaka kopmītnēm”, priecādamās, ka saviesīgā dzīve šajā dzīvoklī turpinās arī pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā.
Kad 1959. gadā Vācietim tika uzticēta Aleksandra Čaka dzejas izlases sastādīšana, tieši Emīlija Briežkalne bija tā, kas mudināja dzejnieku neapstāties un pabeigt iesākto darbu. Divsējumu izlase iznāca 1961. gadā, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem lasītājam bija iespēja atkal ieraudzīt, kaut arī fragmentāru, tomēr autentisku Aleksandru Čaku.
Pie Čaka Vācietis ir atgriezies ne vienreiz vien – ir vismaz 14 Čakam veltītu dzejoļu. Tā ir gluži kā saruna mūža garumā. Saruna par dzīvi, dzeju un Rīgu.
Visiem zināms, ka Čaks ir īstens Rīgas dzejnieks, viņa dzejoļos Rīga atdzīvojas un ir skaidri redzama visās savās izpausmēs. Taču arī Ojārs Vācietis Rīgai ir veltījis ārkārtīgi daudz lielisku dzejoļu. Izstādes veidotāji velējās parādīt, cik līdzīgi vai atšķirīgi šie abi dzejnieki redz un izjūt pilsētu. Paralēļu izrādījās pārsteidzoši daudz – gan pilsētas tēli, par kuriem runā abi dzejnieki, gan intonācija, kādā viņi to dara. Un ir grūti pateikt, cik tajā ir jauna dzejnieka ietekmēšanās no ģeniāla priekšteča un cik – vienkārši līdzīgas pasaules izjūtas.
Aleksandrs Čaks Pārdaugavu dēvēja par „savu paradīzi”, tur bija pavadījis bērnību un kādu brīdi gājis skolā, Ojārs Vācietis pie Māras ezera apmetās 1960. gada janvārī, un Pārdaugava kļuva par viņa „laimīgo zemi”, lielo rakstāmgaldu un intelektuālo telpu, kā teica Ludmila Azarova. Rīgai abi dzejnieki ne vienreiz vien atzinušies mīlestībā.
Izstādē izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Ojāra Vācieša muzeja, Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa-muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiāli, kā arī Gunāra Janaiša, Jura Krieviņa, Ojāra Martinsona fotogrāfijas.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Rīgas domi un Latvijas Kultūrkapitāla fondu.
Izstādes autore – Solvita Lapiņa.
Mākslinieks – Ints Sedlenieks.
Izstāde būs apskatāma līdz 2015. gada 1. martam.
Tuvāka informācija pa tālruni 67619905vai e-pastu vacietis@memorialiemuzeji.lv, kā arī Memoriālo Muzeju Apvienība - un Ojāra Vācieša memoriālais muzejs
