Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā

Izstāde pievēršas hiperreālisma ienākšanai un attīstībai Latvijā pusgadsimta garumā, aptverot periodu no 1967. līdz 2017. gadam. Hiperreālisma uzplaukums Latvijā 20. gadsimta 70. gados notika vienlaicīgi ar fotoreālisma – ASV dzimušā virziena – izplatīšanos Eiropā, kur tas ieguva nosaukumu “hiperreālisms”. Taču virzienam tiek lietoti arī citi apzīmējumi: superreālisms, aukstais reālisms, radikālais reālisms, fokusa reālisms. Hiperreālisms figuratīvajā mākslā precīzi un detalizēti attēlo reālitāti un imitē fotogrāfijas specifiku.

20. gadsimta 60. gadu vidū, īpaši ASV mākslā, parādījās darbi, kas tapa, pārnesot fotogrāfijās fiksētu realitāti uz audekliem. Neraugoties uz 60. gadu fantastiski liberālo atmosfēru visās dzīves jomās, gleznot pēc fotogrāfijas bija tikpat kā “iet pret mākslas radīšanas noteikumiem,” raksta amerikāņu fotoreālisma izveidotājs, mākslas dīleris Lūiss K. Maisels (Louis K. Meisel). Mākslinieki pievērsās pilsētas atspoguļojumam, ikdienišķiem un banāliem motīviem – automašīnām, dzīvojamajām ēkām, restorāniem, benzīntankiem, telefonbūdām, reklāmas stabiem, cilvēkiem uz ielas. Tika izcelti gaismas atspīdumi veikalu vitrīnās un mašīnu pulētajās virsbūvēs, spēle ar atspulgiem radīja iespaidu par dažādu telpu un gleznas plānu saplūšanu, irrealitātes sajūtu.

Eiropas auditorijas uzmanības krustugunīs amerikāņu fotoreālisms nonāca 1972. gadā, kad tas tika eksponēts Kaseles “Documenta 5” izstādē. No šī brīža jaunais virziens kļuva par starptautisku fenomenu, par kuru informācija bija pieejama arī Latvijā. Tāpēc izstādes kuratore šī laika Latvijas mākslā tapušos darbus interpretē nevis kā lokālus, hermētiskus un no pasaules nošķirtus faktus, bet gan plašāk, pievēršoties Rietumu mākslas kultūras kontekstam. Ja ASV un Eiropā hiperreālisms bija loģisks pavērsiens pēc jau pārāk ilgi dominējušā abstraktā ekspresionisma, tad Latvijā tā bija reakcija uz sociālistisko modernismu. Jauno strāvu mūžīgais dzinulis – pārvarēt valdošo virzienu paņēmienus un kā kaut ko svaigu ienest citādus izteiksmes līdzekļus – ir mākslā nepieciešamo estētisko pārmaiņu loģisks algoritms, un arī Latvijas 20. gadsimta otrās puses māksla pierāda, ka tāds darbojas neatkarīgi no vai par spīti politiskajai konjunktūrai.

Kopumā ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 50 autoru 170 darbi. Izstādes kodolu veido Latvijas hiperreālistu pirmās un konsekventākās paaudzes pienesums, ko radīja Imants Lancmanis, Guntis Strupulis, Līga Purmale, Miervaldis Polis, Māris Ārgalis. Taču nevar neatzīmēt, ka Latvijas mākslā pilnīgi tīru hiperreālisma paraugu nav daudz. Hiperreālisma paņēmieni vairumā gadījumu manifestējas citu mākslas virzienu ietvaros. Piemēram, 70. gados, hiperreālisma uzplaukuma laikā, Latvijas mākslā atrodama virkne kluso dabu, kurās panākta fotogrāfiska realitātes mimēze, taču mākslinieki tās gleznoja no dabas, un fotogrāfija netika izmantota šo kompozīciju pamatā. Hiperreālisma metodes var ieraudzīt arī sociālistiskā reālisma mākslas piemēros. Vispārzināma ir popārta un hiperreālisma līdzāspastāvēšana, tāpat sirreālismā samērā bieži iespējams saskatīt šī virziena pazīmes. Izstādes daudzskaitlīgākā daļa ir darbi, kuros hiperreālistiski tēli parādās konceptuālās izpausmēs. 20. un 21. gadsimta mijā hiperreālisms piedzīvoja moderno tehnoloģiju laikmeta revolūciju un nekavējoties pievērsās digitālo kameru, datoru un interneta resursu izmantošanai, arvien nebeidzot pārsteigt ar pārspīlētiem reālisma rakursiem.

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, AS ABLV Bank kolekcijas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam, galerijas “Māksla XO”, “Rīgas galerijas” kolekcijas, Zuzānu, Irinas un Māra Vītolu, Zaigas un Māra Gaiļu, Jāņa Lozes, Anitas Vanagas un citām privātām kolekcijām, kā arī mākslinieku īpašumā esošie darbi.

Teksts: Elita Ansone