Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā varēs aplūkot jaunu izstādi “Daugavai būt”
No 21. septembra LNVM, Brīvības bulvārī 32, Rīgā, varēs aplūkot jaunu izstādi “Daugavai būt”. Tās pamatā ir notikumi, kas Latvijas sociālajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu un ievadīja Trešo atmodu: 1958.–1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES), un 1986.–1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas. Abos gadījumos sabiedrību uzdrīkstējās uzrunāt laikraksts “Literatūra un Māksla”.
Žurnālistes un rakstnieces Veras Kacenas (1912–1999) raksts avīzē „Literatūra un Māksla” 1958. gada 22. martā vēstīja par tālaika okupācijas apstākļos drosmīgu sabiedrības protestu pret ieceri HES vajadzībām Daugavā pie Aizkraukles būvēt aizsprostu, tā draudot iznīcināt unikālo Daugavas kanjonu no Pļaviņām līdz Koknesei, tai skaitā Staburagu, vienu no izcilākajiem Latvijas dabas pieminekļiem.
Nedēļu iepriekš (14. martā) Vilim Lācim, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam, tika nosūtīta vēstule ar prasību saglabāt “no pārpludināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām”.
Toreizējās Latvijas PSR vadības, ievērojamu latviešu zinātnieku, kultūras darbinieku un mākslinieku nostāja pret Pļaviņu HES celtniecību īsajā padomju varas atkušņa periodā spēlēja īpašu lomu tā saukto nacionālkomunistu centienos kaut nedaudz atraisīties no Maskavas diktāta gan Latvijas saimnieciskajā dzīvē, gan nacionālajā un kultūras politikā.
Šie protesti diemžēl beidzās ar neveiksmi, lai arī vēstuli V. Lācim parakstīja Mirdza Ķempe, Valdis Kalnroze, Kārlis Zemdega, Jānis Endzelīns, Teodors Zaļkalns, Leo Svemps un citi, kopā 54 tālaika Latvijā nozīmīgi cilvēki. Viņu parakstītais dokuments pirmo reizi būs eksponēts šajā izstādē (deponēts no Latvijas Valsts arhīva).
Nozīmīga vieta izstādē būs vairāk nekā 80 gleznām, kurās atainotas jau zudušās Daugavas ainavas; to vidū arī viena no vēstules parakstītājiem Valda Kalnrozes darbs. Daugava un tās skaistākās vietas – Staburags, Oliņkalns, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilskalns – vienmēr iedvesmoja gleznotājus, jo īpaši 60. gadu vidū, kad kļuva skaidrs, ka pienākusi pēdējā iespēja tās iemūžināt.
Izstādē par Daugavu stāsta darbi, kurus radīja Konrāds Ubāns (1893–1981), Aleksandrs Štrāls (1879–1947), Arnolds Tiginss (1880–1945), Bruno Jaunzems (1899–1956), Otto Pladers (1897–1970), Ārijs Skride (1906–1987), Jānis Brekte (1920–1985), Edgars Vinters (1919–2014), Jānis Rikmanis (1901–1968), Alfejs Bromults (1913¬–1991), Jūlijs Viļumainis (1909–1981), Aleksandrs Zviedris (1905–1993), Vitālijs Kalvāns (1909–1965), Kārlis Sūniņš (1907–1979), Georgs Matvejevs (1910–1966), Eduards Kalniņš (1904–1988), Uga Skulme (1895–1963), Nikolajs Kūlainis (1901–1975), Laimonis Grasmanis (1916–1970), Staņislavs Kreics (1909–1992), Rūdolfs Pinnis (1902–1992), Rihards Zariņš (1869–1939), Herberts Siliņš (1926–2001), Valdis Kalnroze (1894–1993), Imants Melderis (1944–2001), Džemma Skulme (1925) un citi ievērojami Latvijas mākslinieki. Liela daļa gleznu deponētas no privātām kolekcijām.
Ar Daugavu sākās arī Trešā atmoda. Savulaik pazīstamais nacionālkomunists Eduards Berklavs “Literatūrai un Mākslai” 1987. gada 3. janvārī rakstīja: „Sirsnīgs paldies Jums un visiem redakcijas darbiniekiem, kas piedalījās cīņā pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Nezinu, kā to vērtē un vērtēs partija un valdība, bet nešaubīgi varu teikt, ka latviešu tauta to augsti vērtē, nekad neaizmirsīs un vispār ciena jūsu redakcijas pūliņus.”
E. Berklava vēstule bija tikai viena no vairākiem tūkstošiem, ko saņēma “Literatūras un Mākslas” redakcija, kā arī LPSR Ministru padome un citas varas iestādes. Kopumā pret Daugavpils HES būvniecību savāca vairāk nekā 30 000 parakstu.
Tāda bija sabiedrības reakcija uz Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, publicētu “Literatūrā un Mākslā” 1987. gada 17. oktobrī. Publikācija ievadīja protestus, vērstus pret Daugavpils HES būvniecību.
1987. gada 5. novembrī laikrakstos parādījās ziņa par PSRS Ministru Padomes lēmumu pārtraukt jau aizsākto Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Pirmo reizi tik vērienīgu „komunisma celtnes” projektu apturēja sabiedriskā doma un zinātnieku argumenti. Uzvara vairāk nekā gadu ilgušajā Latvijas iedzīvotāju cīņā par Augšdaugavas glābšanu daudziem tās dalībniekiem un līdzjutējiem atdeva ticību saviem spēkiem, kliedēja bailes no totalitārās varas un ievadīja latviešu Trešo atmodu.
Pirmo reizi ne tikai okupētās Latvijas, bet arī visas Padomju Savienības vēsturē tika pieņemts lēmums par jau iesākta industriāla objekta celtniecības pārtraukšanu. Abos gadījumos Daugavai kā dabas vērtībai un nacionālā simbola aizsardzībai ir plaši un dziļi sociālpolitiskie konteksti.
Izstāde ”Daugavai būt” ir par iznīcināto un zaudēto, par cīņu un uzvaru. Par latvju likteņupi, kas bija, ir un kam vajadzētu būt arī nākotnē. Par latviešu kultūras un sociālās atmiņas “Debesu Daugavu”. Par ainavām, kas veido nācijas estētiskos uzskatus, un ainavām, kas tos degradē. Par cilvēku grēcību un grēku nožēlu mūžības tecējumā. Par dabu un mākslu, kas izrādījušās noturīgākas par „lētu kilovatu” un patērēšanas iegribām.
Tās veidotāji – Dainis Īvāns, Aleksandrs Mirlins un Liene Andrejsone – uzdod mūžsenos jautājumus: vai cīņa ir galā? Vai Daugavu nekas vairs neapdraud?
Izstādē būs aplūkojami Kokneses, Sēlpils un Aizkraukles arheoloģisko izrakumu laikā iegūtie priekšmeti, atklājot tos dažus objektus, kuros šādi izrakumi tika veikti, kā arī Daugavas zvejnieku un plostnieku darbarīki, kādus upes krastos dzīvojošie lietoja pirms Daugavas HES celtniecības. Varēs apskatīt Daugavpils Universitātes rektora profesora Arvīda Barševska izraudzītus herbārijus, kukaiņu kolekcijas un fotogrāfijas ar izglābtajām augu sugām un ainavām no neapplūdinātajām Augšdaugavas teritorijām. Būs eksponētas arī pret Daugavpils HES celtniecību vērstās sabiedrības protesta vēstules un mūsdienu fotogrāfijas, kurās redzama 80. gados izglābtā Daugava.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, Daugavas muzeju, Voldemāra Jākobsona memoriālo muzeju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, galeriju “Jēkabs”, Latvijas Valsts arhīvu, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, Latvijas Valsts vēstures arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Jāni Ivaru Padedzi, Andreju Verhoustinski, Arvīdu Barševski.
Tā būs apskatāma līdz š. g. 17. decembrim.
