Izstāde „Slāpētā keramika podos un bildēs”

Šī ir Lindas Romanovskas pirmā personālizstāde, kurā māksliniece sevi piesaka kā keramiķe. Linda sevi nemēdz dēvēt par mākslinieci vai keramiķi, viņa saka: „Es drīzāk esmu mākslinieciski radošs cilvēks”.
Izstādē apskatāmi dažādi praktiski priekšmeti no slāpētās keramikas - krūzes, grīdas vāzes, zupas terīnes, podiņi... ”Izstādē vēlējos parādīt, cik jaukas lietas var izgatavot izmantojot tikai rokas, cik skaists un eksperimentāls ir apdedzināšanas process. Sākot ar to, ka māls ir jāsarok, jāsamīca, jāizveido trauka forma, jāizrotā, jānopulē, jānožāvē, jādedzina daudzas stundas malkas krāsnī un kad pats meistars izņem karstu darbu no cepļa un ievasko, tikai tad tas ir unikāls un vienīgais eksemplārs pasaulē. Lai labāk saprastu slāpētās keramikas tehnoloģiju, mazliet iegrimtu tās šarmā, esmu papildinājusi izstādi ar savu draugu, kolēģu fotogrāfijām, no dažādiem keramikas darbu tapšanas procesiem - sākot no māla mīcīšanas, trauku būvēšanas procesiem, beidzot ar apdedzināšanu un podnieku pirtī iešanu...”, stāsta māksliniece.

Linda nāk no Limbažu rajona, vēlāk pārcēlusies uz Rīgu, mācījusies Rīgas Dizaina un Mākslas koledžā keramikas dizainu, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā studējusi grafiku. Nu jau vairāk kā divus gadus Linda ir pārcēlusies no galvaspilsētas uz Kandavu, audzina dēliņu, tikusi pie sava cepļa un darbojas Kandavas Mākslas galerijā un Amatniecības centrā. Rīko dažādas izstādes, pasākumus, radošās darbnīcas, plenērus. Linda aicina interesentus pie sevis ciemos! Viņa pastāstīs par slāpēto keramiku, parādīs cepli un, ja būs vēlēšanās, iemācīs arī uztaisīt kādu darbiņu.

Keramiķe savu amatu apguvusi pirms astoņiem gadiem Latgalē pie podnieka Evalda Vasilevska. „Evalds ir mans skolotājs, guru. Tieši viņš bija tas, kas man iemācīja mīlestību pret mālu, pret darbu, lika aizdomāties par labajām mūsu senču tradīcijām, par to, cik jauki ir būt saskaņā ar dabu utt. Par to viņam esmu ļoti pateicīga. Ar keramiku nodarbojos, jo man ir mīļa tieši slāpētā keramika un tas, ka katru darbiņu izgatavoju ar rokām, bez mehāniskām ierīcēm, glazūrām. Lai izgatavotu mazu krūzīti vai lielu podu man ir vajadzīga tikai māla pika un rokas. Patīk, tas, ka apdedzinu darbus malkas ceplī. Uguntiņa darbiem piedot īpašu šarmu, vienmēr tas ir kā mazs pārsteigums. Strādājot ar mālu, es daru to, kas man patīk un sagādā lielu gandarījumu”, par savu radošo darbību stāsta Linda.