Volfganga Dārziņa un Paulas Jēgeres-Freimanes "Dialogs Blombergā" jeb "Sarunas pēc izrādes"

Scenārija autors Jānis Liepiņš.
Piedalās: Paula Jēgere-Freimane – Zane Jančevska, Volfgangs Dārziņš – Juris Hiršs, pianists – Imants Zemzaris.
Jāņa Liepiņa spēle ir iecerēta kā atgādinājums par divām personībām, kam ir sava īpaša, neatkārtojama, bet diemžēl vēl īsti neapzināta un nenovērtēta loma latviešu kultūrā.

„Mēģinot stāstīt par Volfgangu Dārziņu, neatstāj sajūta, ka jāiepazīstina lasītājs gandrīz vai ar kādu jaunu parādību latviešu mūzikā,” secina Arnolds Klotiņš.
„Būdams saprātīgs, viņš atteicās konkurēt ar savu tēvu Emīlu Dārziņu kora un solo dziesmas jomā. Par viņa tribīni kļuva klavieres. Izmantojot latviešu tradicionālās mūzikas tehniskos un emocionālos paņēmienus, Volfgangam Dārziņam izdevās izveidot savu neatkārtojamu izteiksmes veidu, kas no izpratnes (starp citu, arī no tehniskā) viedokļa ne katram pianistam būs pa kaulam,” – tā Orests Silabriedis. „Volfgangu Dārziņu stila ziņā nevar sajaukt ne ar vienu. Var vilkt paralēles ar Belu Bartoku. Tomēr Dārziņš bija attīstījis savu konsekventu, skaidru un īpatnēju stilu. Volfganga Dārziņa mūziku XXI gadsimta cilvēks uztver itin kā svaigu vēsmu, jo viņa mūzikā nav nekā nepatiesa, sadomāta,” atzīst pianists Ventis Zilberts.

Komponists, pianists un publicists Volfgangs Dārziņš dzimis 1906. gada 25. septembrī Rīgā komponista Emīla Dārziņa ģimenē. 1929. gadā ar savu Pirmo klavierkoncertu viņš pabeidz Latvijas konservatorijas Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, 1934. gadā – Nadeždas Kārkliņas klavieru klasi. 1933. gadā Volfgangs Dārziņš debitē VIII Dziesmu svētkos, kur svētku kompozīciju konkursā iegūst četras godalgas par tautasdziesmu apdarēm korim. Kopumā veidojis apdares 200 tautasdziesmām. Strādājis arī par mūzikas kritiķi laikrakstos: Latvis, Rīts, Tēvija.
1939. gadā apprecas ar gleznotāju Annu Ozoliņu. 1944. gadā ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc sešiem gadiem pārceļas uz dzīvi ASV. Trimdā Dārziņš daudz koncertē, strādā Spokanas konservatorijā, pasniedz privātstundas, ir allaž sabiedrībā gaidīts cilvēks. To veicināja viņa vispusīgās intereses, aizraušanās, pat vājības (makšķerēšana, slēpošana, bridžs, nīkšana kafejnīcās, pīpes kūpināšana). Tomēr vispusība nenomāca galveno – mūziķa sūtību un domas un rīcības neatkarību.

Paula Jēgere-Freimane ir viena no izcilākajām drāmas kritiķēm, kas līdzās Robertam Kroderam, Kārlim Strautam u.c. Latvijā aizsāka teātra zinātni. Paulu Jēgeri-Freimani laikabiedri atceras kā ļoti vitālu personību ar lielu gara možumu un intensīvām radošuma spējām. Visu savu dzīvi kritiķe aktīvi interesējās par mākslu un kultūras dzīvi, sevišķu uzmanību veltot teātrim kā Latvijas, tā arī pasaules mērogā. Pateicoties viņas lielajai sirdsdegsmei par augstvērtīgu un tīru teātra mākslu, viņas erudīcijai un zināšanām, Paulu Jēgeri-Freimani dēvē par latviešu teātra sirdsapziņu, ar kuras viedokli rēķinājās toreiz – 20. gs. 20.–40. gados – un ko akceptē arī vēl šodien.

Jāņa Liepiņa DIALOGĀ BLOMBERGĀ Volfgangs Dārziņš un Paula Jēgere-Freimane atklājas kā spoži latviešu un pasaules kultūras pārzinātāji, katrs ar savu pieredzi, dzīves uztveri un raksturu savdabību, kas viņus dara dziļi cilvēciskus un tuvus.

Pasākuma kuratore Ruta Cimdiņa.