Arsenālā būs skatāma izstāde "Saules sistēmas perspektīva"

Izstāde tiecas parādīt mūžsenos cilvēka centienus izprast sevi attiecībā pret Universu. Debesis un debesu spīdekļi interesējuši visas tautas visos laikmetos, astrālie mīti pasaulē izveidojušies viena un tā paša ideju kompleksa difūzijas gaitā, bet attīstīta astronomiska izziņa raksturīga jau kopš 4. g.t. p.m.ē., kad Rietumeiropā un Vidusjūras baseinā radās megalītu celtnes, ko traktē arī kā senas observatorijas. Mākslā Visuma izpratne parādās no sena mitoloģiska pasaules skatījuma līdz zinātnes faktu apcerei un jaunu tehnoloģiju izgudrojumu izmantošanai. Reliģija, zinātne, astronomija, kosmosa apguve, science fiction ir visbiežāk izmantotie instrumenti, lai mākslā interpretētu to, ko mēs savā Saules sistēmā varam saskatīt debesīs un redzēt aiz Saules sistēmas, bet dažkārt vērojams, ka mākslinieki pasaules mikroprocesus vizualizē tēlainās līdzībās ar Visuma makro procesiem.

Tāpat zinātnieki visos laikmetos meklējuši atbildi uz jautājumu „kāda veida Universā mēs dzīvojam”. Šī problēma fascinē arī māksliniekus – tas ir „realitātes dabas” noslēpums, kura atminējums bieži tiek meklēts izplatījumā. Tā ir vajadzība izprast – kāds ir viss esošais, tikai māksla, atšķirībā no zinātnes, drīkst būt neticama, fantastiska, vizionāra. Virkne evolūcijas teoriju, teoloģiskas kosmoloģijas, Lielais sprādziens, Einšteina relativitāte, kosmoss, zinātnes pūles atklāt „Dieva daļiņu” subatomārajā bozonu pasaulē – par to visu stāsta izstādē „Saules sistēmas perspektīva” eksponētie darbi.

Tam, kā latviešu mākslinieki pievērsušies Visuma procesu izziņai, ir sava dialektika. Līdz mūsdienām dzīvotspējīgi izrādījušies romantisma laika noskaņu piesātinātie mēnesnīcas ainavu skati. Saule kā mitoloģisks spēks, kas bieži redzams simbolisma laika eksaltētajā mākslā, piemēram, Rūdolfa Pērles gleznās, māksliniekus interesē arī mūsdienās. Tomēr 20.–21. gadsimta zinātnes teorijas un tehnoloģiju attīstība daudz ko mainījušas kosmosa tēlu interpretācijā, tā lielā mērā kļuvusi abstrakta. Izstādē šos abstraktās mākslas sākumus iezīmē latviešu izcelsmes krievu avangarda pārstāvis Gustavs Klucis, kura daiļrades agrīnais posms veidojās saskarē ar Kazimiru Maļeviču – krievu kosmisma filozofijas paudēju savā supremātisma teorijā.

Kosmosa tēmas „sprādziens” mākslā, protams, notika 20. gadsimta sešdesmitajos gados, kad PSRS un ASV kosmosa izpētes programmas tika mobilizētas kā aukstā kara blakusprodukts. Sākotnējais patoss, kas bija ideoloģiskās stratēģijas ierocis, vēlāk transformējās zinātniskās fantastikas virzienā un kļuva arvien sirreālāks. Universs ir būtisks temats Zentas Loginas, Visvalža Ziediņa, Genādija Suhanova, Valda Celma, Artūra Riņķa mākslā.

80. gados, spēkā pieņemoties nacionālajai atmodai, kā sakrāla ziņojuma pieraksts tika interpretēta Lielvārdes josta, un ar latvju rakstu kosmoloģijas veidošanu turpināja nodarboties Valdis Celms. 90. gadus raksturo reliģiozitātes uzplūdi, kas mākslā savu attīstību ieguva Māra Subača un Aijas Zariņas darbos. Pēdējā dekādē pārliecinoši sevi pieteikusi mākslas un zinātnes sintēze Ginta Gabrāna un Voldemāra Johansona darbos.

Izstādē „Saules sistēmas perspektīva” eksponēti vairāk nekā 70 mākslinieku darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, autoru personīgajām kolekcijām, privātkolekcijām. Izstādei top arī jauni kosmosa tēmai veltīti darbi.