Purvīša balva 2017. Kandidātu darbu izstāde

Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, instalāciju un videomākslas kopums, ko radījuši piektajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2015. un 2016. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Arturs Bērziņš, Ivars Drulle, Kristaps Epners, Atis Jākobsons, Voldemārs Johansons, Maija Kurševa, Anda Lāce un mākslinieku grupa – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons. Kopumā Purvīša balvas 2017 fināla atlasei tika nominēti 25 mākslinieki / mākslinieku grupas, kuru radošais veikums novērtēts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2014. gada 1. decembra līdz 2016. gada 7. decembrim. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte.

ARTURS BĒRZIŅŠ balvai nominēts par personālizstādi “Attēldarbi” galerijā “Māksla XO” (17.12.2015.–19.01.2016.) un personālizstādi “Attēldarbi II” Olaines vēstures un mākslas muzejā (09.11.–08.12.2016.).
Nominācijas pamatojums: “Arturs Bērziņš analizē, burtiski preparē pa daļām, kāpēc mēs redzam tā, kā mēs redzam. Ar ko atšķiras skatīšanās vakar no skatīšanās šodien, kā atšķiras attēli atkarībā no skatīšanās tehnikas un apstākļiem. Bērziņš grib saprast pasauli. Viņš domā par pasauli caur saviem nelielajiem zīmējumiem uz koka dēlīšiem, kur attēloti Latvijā ierasti ainaviski motīvi. Un, protams, vienkārši tas nav. Par to liecina tas, ka jau pagātnes dižie filozofi, kuru traktātu citātus mākslinieks iekļāvis savos darbos, neatlaidīgi nodarbojušies ar šo problēmu. Izstādes veiksme – ka koncepcija pilnībā sakļaujas ar tās formu. “Pilnīga” ainava tiek pamazām izģērbta līdz koka skeletam, un pārsteidzošā kārtā tas veido perfektas un pareizas pilnības iespaidu,” stāsta ekspertu darba grupas vadītāja, mākslas zinātņu doktore Elita Ansone.

“Arturs Bērziņš šajā izstādē “Attēldarbi” – N.S. jaunā līmenī demonstrē savu tehniku. Tā šoreiz ir salikta, proti, zīmuļa zīmējums uz koka dēlīšiem un – filozofisku tekstu lasīšana un refleksija par tiem. (Tehnikas otro sastāvdaļu, piebildīšu, reti kurš mākslinieks ir apguvis.) Zīmējumi nav ilustrācijas filozofiskām (Platona, Aristoteļa, Vitgenšteina) teorijām – zīmējumi ir filozofiska domāšana ar vizuālās izteiksmes līdzekļu palīdzību. To iespējams pateikt arī ar paradoksa palīdzību: Kants varētu nonākt pie savas teorijas par telpu kā tikai mūsu uzskates jeb vērojuma (Anschauung) formu, skatoties uz vienu no Artura Bērziņa zīmējumiem šajā ekspozīcijā, taču, būdams ģeniāls domātājs, izdarījis to neatkarīgi un pirms Bērziņa,” uzskata Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.

“Mākslinieks pats atzīst, ka – līdzīgi muzikāliem skaņdarbiem – šī izstāde “Attēldarbi” – N.S., kuras partitūra ir attēls, stāsta par interpretācijām un intonācijām. Manuprāt, šai darbībā autors ir sasniedzis apbrīnojamu vieglumu un virtuozitāti, keidžisku asprātību, caur kuru teksti un attēli tiek dekonstruēti un atkal salikti jaunās, intriģējošās skaņu kombinācijās.

Artura Bērziņa “Attēldarbi II” ir it kā par to pašu, par ko tāda paša nosaukuma izstāde pirms gada, un par līdzīgu tēmu, par ko bijušas vēl citas viņa izstādes pirms ilgāka laika, proti, par attiecībām starp attēliem un tekstiem. Lasot dažādu filozofijas klasiķu tekstus, tur fiksēto refleksiju, kas atsaucas uz vizuālo pieredzi, viņš ilustrē ar vienkāršiem – ar parasto zīmuli uz mazām koka plāksnītēm – attēliem. Būtībā šāda atkārtojoša mākslinieka pozīcija ir ļoti riskanta, draudot ar iestrēgušas plates troksni skanīgas kompozīcijas vietā. Taču Bērziņa gadījumā man joprojām ļoti patīk, kā šie darbi skan un kādas vibrācijas un smalku rezonansi tie izraisa,” skaidro lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.

IVARS DRULLE balvai nominēts par personālizstādi “Manai dzimtenei” galerijā “Alma” (30.11.2016.–20.01.2017.).
Nominācijas pamatojums: “Izstāde ir sāga par izmirstošajiem Latvijas laukiem, vecajām muižu un dzīvojamajām ēkām, kas pēc būtības ir kultūras mantojums, taču neatgriezeniski aizies bojā. 15 km rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju mākslinieks reģistrējis aptuveni 350 pamestu ēku. Fotografējis tās un atzīmējis kartē. Nevar noticēt, cik to ir daudz! Līdzās dokumentālai fiksācijai autors radījis objektus, kuru tēlaino struktūru veido atsevišķu pamesto māju silueti abstraktā telpā, kuru saēd rūsas faktūras. Rūsa kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo materiālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu “Latvija” kā bezgalīgā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā tādā nebeidzamā samsāras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni. Izstādes nosaukumam izmantoto Jāņa Petera / Raimonda Paula dziesmas nosaukumu varētu uztvert kā ironisku, ja vien tas nebūtu tik traģiski,” ekspertu izvēli pamato darba grupas vadītāja Dr. art. Elita Ansone.

“Izstāde, kas savākusi materiālu Latvijas laukos un radījusi no tā atmosfēru un tēlus, kas burtiski satriec, – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments – diapozitīvi un karte – biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar savu izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris,” papildina mākslas zinātniece, kuratore Inga Šteimane.

KRISTAPS EPNERS balvai nominēts par personālizstādi “Vingrinājumi” peldošajā mākslas centrā “Noass” (20.05.–24.07.2016.).
Nominācijas pamatojums: “Izstādē video un instalācijas formātā notikusi iedziļināšanās profesionāla vingrotāja ikdienā. Inscenēts, fragmentēts dokumentālisms kā metode māksliniekam ļauj ne vien bezkaislīgi fiksēt, bet arī apbrīnot specifisko vidi un mērķtiecību, koncentrēšanos, neatlaidību, kas vērojama sportista it kā monotonajā dzīvē, tiecoties pēc skaidri definēta ideāla (šķietami kontrastējoša radošo profesiju pārstāvju dzīvesveidam). Interaktīvais, komunikablais iekārtojums minimālisma estētikā ieturēto ekspozīciju padara saistošu arī jaunākās paaudzes izstāžu apmeklētājiem,” skaidro mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.

“Izvērsts, labi strukturēts un detaļās izstrādāts darbs, kas rāda laikmetīgajai mākslai neērtu vielu – fiziski trenētus un disciplinētus ķermeņus. Kvalitatīvi veidotais video “ievelk”, neļauj atslābt uzmanībai, kā virstēmu izvirzot sportu kā rituālu un meditatīvu, personību izsakošu praksi,” komentē mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

ATIS JĀKOBSONS balvai nominēts par personālizstādi “Dark Matter” Mūkusalas Mākslas salonā (22.05.–27.06.2015.).
Nominācijas pamatojums: “Enerģētiska, fascinējoša izstāde, kurā formas perfekcija tikai vairo satura dziļumu – kā tas funkcionēja mākslā pirms izkopta akadēmisma. Tā kā darbu saturs ir kaut kas ārpus mūsu zināšanu apvāršņiem eksistējošs, atpazīstamo ģeometrisko un ainavisko formu kontrasts, ogles un mašīneļļas materialitāte, ūdens virsmas un dzīvnieka ādas pulsācijas kļūst par vārtiem uz tumsas zemi. Ata Jākobsona vienlaikus romantiski konceptuālā, sensuāli izsmalcinātā un vēsi abstraktā pieeja interesanti sasaucas ar vairākām atšķirīgām mākslas vēsturē pieredzētām utopijām, to skaitā K. Maļeviča, E. Ļisicka projektiem,” stāsta mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.

“Izstāde iezīmē autora oriģinālo rokrakstu, neaizvietojamo vietu Latvijas mūsdienu mākslā. Motīvi, arī atkārtoti, nekļūst vienmuļi, profesionālā un tehniskā kvalitāte šaubas nerada,” piebilst mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

“Jākobsons pievienojies tai mākslinieku strāvai, kurus saista Visuma pētījumi un kuri pēdējā desmitgadē pievēršas fizikas un mistikas krustpunktiem, vēloties atgādināt par to, ka šajā pasaulē ir vairāk nezināmā nekā zināmā. Māksliniekam izdevies radīt viengabalainu, iespaidīgu vizuālo tēlu, kas rosina kā intelektuālās, tā emocionālās maņas,” pauž savu viedokli mākslas zinātniece Elita Ansone.

VOLDEMĀRS JOHANSONS balvai nominēts par videoinstalāciju “Slāpes” starptautiskā Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička” (04.–10.09.2015.).
Nominācijas pamatojums: “Autors mērķtiecīgi interesējas par skaņas, kā arī citu viļņu kustību dabā un, izejot no uzkrātajām zināšanām un prasmēm, rada monumentālu mākslas tēlu – okeāna vētras pieminekli. Meditatīvi noraugoties tajā, var labi sajust šausmu atblāzmu, kas vienā mirklī pārņemtu vērotāju, ja tas atrastos tiešā kontaktā ar dabisko, nevis mākslas valodā tulkoto stihiju.

Johansona darbs ir novatorisks, aktuāls, 21. gadsimta uztveres specifikai adekvāts mākslas vēsturē aprobētā žanra – marīnas risinājums ar trāpīgu un dziļu iedarbību. Tā jēga ir pārdzīvojums – stihijas sajūtas tvērums un ģenerēšana skatītājos (kuru dvēselēs, zināms, arī ik pa laikam mēdz plosīties stihijas), savukārt lielākā veiksme – spēja atteikties no visa liekā.

Šāds tehnoloģiju laikmeta mākslas darba radīts pārdzīvojums nebūtu iespējams, ja tam trūktu izpildījuma perfekcijas, ko nodrošinājuši operatori Andrejs Rudzāts, Māris Pilāts un skaņas redaktors Ernests Ansons,” ekspertu izvēli pamato mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.

“Dabas stihiskums un varenība kā klasiska romantisma laikmeta tēma Voldemāra Johansona grandiozajā videodarbā ar vētrā bangojošo okeāna virsmu kļūst par jaunu, mūsdienu tehniskās bāzes nodrošinātu, vizuālu un emocionālu pieredzi. Projekcijas izmērs, kvalitatīvais optiskais izpildījums un skaņas pavadījums fascinē ar iespēju neklātienē un drošībā vērot force majeure iekšējo struktūru un estētiku,” papildina mākslas zinātniece Daina Auziņa.

MAIJA KURŠEVA balvai nominēta par darbu “Dzīvesprieks” izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (07.10.–15.11.2015.).
Nominācijas pamatojums: “Kustīga attēla siena, kuras priekšā vēl citi kustīgi un statiski attēli. Realitātes fragmenti un formu spēles, kuru kustība nekur tā arī nevirzās. It kā kaut kas vispārīgs, abstrakts vai tieši otrādi – detalizēts, pārāk konkrēts. Pārstāstīt (pat prātā), kas tieši tas ir, šķiet vai nu neiespējami vai muļķīgi. Vai paskaidrot racionāli, ko redzamais nozīmē, – vēl nejēdzīgāk. Tomēr par spīti – vai tieši otrādi, šīs nenotveramības dēļ – dotais darbs manā uztverē nostrādā ar magnētisku reakciju. Arī savā ziņā kustību, kurā ir kaut kas pievelkošs un atgrūdošs vienlaikus. Mēģinājumā šo “kaut ko” noformulēt izpalīdz autores pašas komentārs darba anotācijā, ka tas ir par nemieru kā eksistences stāvokli. Droši vien tāpēc, ka tik personīgs, tas spēj pietuvināti norezonēt arī manī kā skatītājā,” uzskata mākslas kritiķe Ieva Astahovska.

ANDA LĀCE balvai nominēta par performanci “Atindēšana” izstādes “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” ietvaros laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas (10.06.2016.).
Nominācijas pamatojums: “Latvijas performanču mākslā ir viena spilgta autore, un tā ir Anda Lāce. Viņas pēdējā performance “Atindēšana” ir kā daudzpakāpju ekoloģiski femīna raķete (Dišāna un Brūsa Naumana “strūklakas”, citāti, muzikāli čuksti, indivīds un sabiedrība, mākslinieks un publika...), kas piezemējusies “uz mākslas jumta” (tiešā un pārnestā nozīmē). Šo darbu nevar atstāt neievērotu, lai arī tas bija aplūkojams tikai dažas stundas,” ekspertu viedokli pamato filozofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.

“Andas Lāces performance saistīja ar tās vizuālo un emocionālo slāņainību, ko veidoja gan savstarpēju kontrastu, gan saplūstoši pavedieni-motīvi. Tie reizē bija ļoti konkrēti, bet arī trausli un nenoteikti, dadaistiski melanholiskai poētikai mijoties ar gotisku monotoniju. Šie pavedieni bija, piemēram, paša notikuma un tā publikas neskaidrā sapulcēšanās naksnīgajā pilsētas vidē, mākslinieces romantiskais tēls ledus bruņās, no kurām plūst nebeidzama tumša viela, garāmstaigājošo runātāju-dziedātāju rečitatīvie tekstu fragmenti no Bībeles, ūdens ķīmijas aprakstiem, mitoloģijas un ārstniecības augu rokasgrāmatām u.tml., dziedinošie sūkļi, kas tikai šķietami var dziedināt jeb mazināt indi. Kad performances noslēgumā tumšā viela mirdzošajās bruņās izsīkst, runātāju nosacīti absurdie teksti pārvēršas muzikālos čukstos, bet blīvais, uzsūcošo tēlu-elementu paklājs no stikla jumta / grīdas ir pārvietots un kļuvis par izlietotu, amorfu masu, atsedzas banāls attēls – kaķis. Tajā ir kaut kas, kas atlaiž melanholiski monotono spriedzi. Siltums un maigums,” stāsta lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.

Noskatīties Andas Lāces performances “Atindēšana” video ierakstu iespējams vietnē: https://www.youtube.com/watch?v=kLB...

KRIŠS SALMANIS, ANNA SALMANE un KRISTAPS PĒTERSONS balvai nominēti par izstādi “Dziesma” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles ARSENĀLS Radošajā darbnīcā (19.06.–26.07.2015.).
Nominācijas pamatojums: “Mākslinieki, izpētot Latvijas 1990.–2013. gadu Vispārējo latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncertu repertuāru dziesmu vārdus, tās statistiski saskaitot, konstatē, ka tekstos visbiežāk lietotais vārds ir “saule”, tad seko “meita”, bet trešajā vietā ir “Dievs”. Izstādei izvēlēts vārds “Dievs”, un Kristaps Pētersons veidojis kolāžu “Dievzemīte I” no 184 dziesmu fragmentiem. Izstādē skan kompozīcija, kas tapusi no Dziesmu svētku ierakstiem. Lai arī skaniski mūzika neveidojas, sanāk kakofonija, tomēr īso fragmentu skanējums izsauc tās pašas Dziesmu svētku eksaltētās emocijas,” izstādi raksturo darba grupas vadītāja Elita Ansone.

“Lielisks starpmediju mākslas darbs, kas tikpat labi nominējams kādai mūzikas balvai,” komentē Latvijas Mākslas akadēmijas asoc. profesors Jānis Taurens.

Purvīša balvas 2017 ieguvēju noteiks žūrija, izvērtējot minēto astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Piektā Purvīša balva tiks pasniegta 2017. gada 17. februārī plkst. 18:00, atklājot Purvīša balvas kandidātu darbu izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā izstāžu zālē.

PURVĪŠA BALVA
Purvīša balva dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.

Balva nosaukta latviešu glezniecības vecmeistara Vilhelma Purvīša (1872–1945) vārdā, kurš bija izcils sava laika mākslinieks un mākslas pedagogs un guvis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī. Būdams gudrs un tālredzīgs kultūrpolitiķis, Vilhelms Purvītis aktīvi atbalstīja jaunos māksliniekus un atklāja daudzus turpmākajos gados Latvijas mākslā īpašu vietu ieguvušus talantus. Vilhelma Purvīša vārds Latvijas mākslas vēsturē un plašākas sabiedrības apziņā kļuvis par nacionālās identitātes zīmi.

Purvīša balva tiek pasniegta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir EUR 28 500 (ieskaitot nodokļus). Purvīša balva ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.

Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”.

Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas biedrība “Mākslas platforma”, SIA “Kultūras projektu aģentūra “INDIE”“ un aģentūra “P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”.

Purvīša balvas 2017 sadarbības partneri ir mākslas un kultūras portāls “Arterritory.com”, “Gallery Park Hotel Riga”, kur Purvīša balvas nedēļas laikā būs skatāma Purvīša balvas 2013 kandidāta Gļeba Panteļejeva darbi, viesnīca “Neiburgs”, vadošais ziņu portāls Latvijā “DELFI”, kā arī Latvijas Radio 5.

Projektu atbalsta: SIA “Alfor”