Pēdējoreiz uz skatuves „Lūša stundā” un „Stikla zvērnīca”
Decembrī Valmieras teātrī pēdējo reizi tiks spēlētas divas smalkas cilvēkpētniecības izrādes. 13. decembrī Apaļajā zālē notiks Tenesija Viljamsa „Stikla zvērnīca”, bet 26. decembrī LMT Mansardā Pēra Ūlova Enkvista „Lūša stundā”.
Abām izrādēm ir daudz kas kopīgs. Tās ir tuvplāna darbi, kas ietiecas varoņu psiholoģijas niansēs un prasa smalku un detalizētu aktierspēli, abas skar smagas sociālas un ģimenes problēmas.
Jaunākās paaudzes režisors Dmitrijs Petrenko T. Viljamsa lugu iestudējis kā varoņa skatienu pagātnē pašam uz sevi un reiz izdarītu izvēli. Nu jau pieaudzis rakstnieks Toms Vingfīlds (Arnolds Osis), kurā saskatāma līdzība ar pašu dramaturgu, atceras savu agrīno jaunību, ko nepanesamu padarījusi mātes Amandas nepiepildītā dzīve un mēģinājumi pēc sava prāta vadīt bērnu likteņus. Šim ceļojumam laikā režisors izvēlējies savdabīgu aktieru atlases principu: pagātnē iestrēgušo māti spēlē jaunā aktrise Rūta Dišlere, savukārt viņas meitu, jauniņo, bet jau dzīves samalto Lauru – pieredzējusī Skaidrīte Putniņa, kura radījusi patiesi satriecošu tēlu. Pārējās lomās Rihards Rudāks un Kristaps Ķeselis.
Mārtiņa Eihes izrāde „Lūša stundā” vēsta par pusaudzi (Aigars Apinis), kurš, citu nesaprasts un no sabiedrības izraidīts, meklē Dievu un saskata to.... savā kaķī. P.Ū. Enkvists allaž savā daiļradē pētījis tos, kas ir citādie un pārējiem nepieņemamie, saskatot viņos visdziļāko traģēdiju. Sastapšanās ar zēnu, kas citiem šķiet pats ļaunuma iemiesojums, maina gan sociālās darbinieces (Inga Apine), gan mācītājas (Inese Ramute) dzīvi. Neskatoties uz smago saturu, izrāde ir stāsts par piedošanas meklējumiem, un tās radīto katarsi novērtējusi arī „Spēlmaņu nakts” žūrija, nominējot šo darbu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”.
