Ņujorkas balss – Alans Hariss. Intervija

Vai var teikt, ka tavs jaunais mūzikas projekts, pie kā tu šobrīd strādā, ir veltīts pavasarim Ņujorkā?
Es strādāju pie Bobam Dilanam (Bob Dylan) veltīta mūzikas projekta, būs vairāki koncerti - WBGO, “Smoke” (populārs džeza klubs Ņujorkā)… Varam to saukt par pavasarim veltītu projektu, kāpēc ne!

Kādas ievirzes koncerti tie būs – vairāk džezs vai roks?
Pilnīgs džezs. Būs arī programma, kas balstīta uz mana jaunā CD “Black Bar Jukebox” dziesmām. Tad es došos uz Pitsburgu, lai uzstātots Billija Streihorna (Billy Strayhorn, jau tai saulē aizgājis amerikāņu džeza komponists, pianists, dziesmu autors un aranžētājs) daiļradei veltītā tūrē kopā ar Ēriku Rīdu (Eric Reed) pie klavierēm un kvartetu. Un sākšu nelielu tūri Eiropā ar savu jauno programmu.

Apsveikumi jaunā albuma sakarā! Tas lieliski attaino Hārlemas džeza bāru atmosfēru. Bet Rīgā tu izpildīsi Netam Kingam Kolam veltītu progammu kopā ar bigbendu.
O, es esmu ļoti satraukts! Tas būs lielisks koncerts. Tu nevari nošaut garām ar Netu Kingu Kolu, vai ne? Ikviens zinās gandrīz katru dziesmu, ko izpildīšu.

Kuras ir tavas mīļākās dziesmas?
Ak, dievs! “Walkin’ My Baby Back Home”… To ir tik daudz! Viņam bija tik daudz brīnišķīgu dziesmu, ka ir grūti izvēlēties, kuras izpildīt. Ļauj man padomāt, ko mēs ar vīriem izpildīsim. “A Blossom Fell”, “Unforgettable”, “(I Love You) For Sentimental Reasons”, “I Wish You Love”, “Mona Lisa”, “Nature Boy”, “It’s Only a Paper Moon”. “Pretend you’re happy when you’re blue…” (dzied). Zini šo, “Pretend”. “Stardust”, “Too Young”. Vai arī šo: “They try to tell us we’re too young…” (atkal dzied). Pilns ar viņa hitiem!

Kad tu izpildi Neta Kinga Kola dziesmas, vai ir sajūta, ka dziedi dziesmas, kuras ir kopā ar tevi visu dzīvi, nevis tikai jaunu programmu, ko centies izpildīt pēc iespējas labāk?
Tas ir labs jautājums! Tās IR dziesmas, ar kurām esmu izdaudzis kopš bērnības. Mana ģimene, mana tante tās vienmēr atskaņoja. Es tiešām izaugu, klausoties šīs dziesmas. Man tās dziedāt ir dabiska lieta tāpēc, ka visuprims es mīlu viņa balsi. Man patīk orķestrācijas. Viņš bija neticami labs džeza pianists, tādēļ es vēlos, lai tad, kad izpildām šo programmu, mani klavieru spēlētāji spēlē ar mīlestību.

Kad tu dziedi Neta dziesmas, tiešām izklausās, ka tas ir organisks veids, kā izpaust emocijas.
Tieši tā! Tas ir labi teikts. Es cenšos cieši pieturēties pie viņa aranžējumiem. Bet dažām dziesmām es cenšos pievienot jaunu elpu. Pievienot, kā tu saki, organisku sajūtu. Un, kas ar šiem skaņdarbiem ir jauki, ikviens tos zina, tādēļ varu atļauties dažas vaļības un nepazaudēt auditoriju.

Ir arī tādi džeza mūziķi, kuri saka, ka patiesībā spēlēt standartus ir grūti, jo ikviens zina it kā pareizo veidu, kā tiem vajadzētu skanēt. Kad tu centies tos izpildīt citādāk, tas var arī nestrādāt.
Tā ir taisnība. Tādēļ ir jāspēlē kopā ar brīnišķīgiem vīriem un arī jāpieturas pie melodijas. Un jāievieš jauna elpa. Es domāju, ka nedrīkst aiziet pārāk tālu prom no oriģināla. Dziesmai jābūt atpazīstamai. Tādēļ jau tu izpildi Netu Kingu Kolu. Es izpildīšu citādāku “Nature Boy” versiju, kurā nedaudz paimprovizēšu. Pievienošu tai nedaudz bop un swing sajūtu.

Patiesībā labs piemērs ir “My Funky Valentine” (atsauce uz Alana jauno versijiu standartam “My Funny Valentine”). Tas ir labs veids, kā apieties ar standartu.
Tas man patīk - “My Funky Valentine”! Izmantošu to nākotnē. Tas ir labs veids, ko darīt ar standartu tāpēc, ka to dziesmu ir izpildījuši tiiik daudzi cilvēki. Tev ir tam jāpievieno jauna elpa. Tas ir diezgan garlaicīgi, izpildīt to tā, kā tas darīts jau tūkstošiem un tūkstošiem reižu.

Tomēr ļaudis joprojām to dara. Tu arī izpildīsi veltījuma programmu Netam Kingam Kolam. Vai tā ir cieņas izrādīšana lieliskām dziesmām, lieliskiem māksliniekiem vai arī tas ir drošs veids, kā izpaust savas emocijas zināmās dziesmās?
Te ir divas daļas. Viena – man patīk izrādīt šāda veida cieņu Netam Kingam Kolam, jo mana balss skan līdzīgi viņējai. Mums balsī ir vienāda piesātinātība. Un otra – viss atkarīgs no grupas. Es būšu Rīgā dažas dienas pirms koncerta. Kopā labi pavadīsim laiku un sapratīsim, kur varam atļauties dažas vaļības. Koncerta vidū es arī izpildīšu dažas dziesmas ar kvartetu. Un ar to es noteikti paimprovizēšu. Ar basistu, bundzinieku un pianistu. Pievienosim dažām dziesmām funky sajūtu.

Ir daudzas labas recenzijas, kurās pamanīta tava skatuves harisma, komunikācija ar cilvēkiem auditorijā. Vai tu to esi kaut kā speciāli mācījies?
Daudz kas no tā rodas jūtoties komfortabli ar materiālu, ko izpildi, un aicinot cilvēkus savā stāstā. Es vēlos teikt, ka tu nevari tēlot pārāk daudz. Tāpēc, ka tad, kad tu tēlosi pārāk daudz, cilvēki var saprast, ka esi neīsts. Es vēlos, lai cilvēki saprot, ka šajās dziesmās, ko dziedu, es ielieku savu sirdi. Un stāstu viņiem stāstu, ko viņi var paņemt līdzi. Ar jaunu ideju par šīm dziesmām un atceroties, kā es tās dziedu. Tādēļ tad, kad esmu uz skatuves, es cenšos pēc iespējas mazāk tēlot un aicinu viņus kļūt par daļu no mana stāsta.

Tu arī esi sarakstījis “Izdzīvošanas rokasgrāmatu skatuves dziedātājam” (“The Survival Handbook for the Performing Vocalist”).
Jā, esmu. Un es to tagad pārrakstu. Mana sieva, kura ir arī mana menedžere, arī palīdz man pārrakstīt dažas lietas. Es to aktualizēju, jo ir tik daudzas lietas, ko vēlos pievienot. Grāmata balstīta manā vokālista pieredzē un sēdēšanā pie kājām dažiem dižākajiem kā Tonijs Benets (Tony Bennett) un tāda kalibra ļaudīm. Viņi man iemācīja lietas, ko izmantoju uz skatuves. Un es cenšos to nodot tālāk jaunākiem vokālistiem.

Kas ir galvenie punkti? Ir viegli pateikt jaunam vokālistam – neesi neīsts, uzvedies uz skatuves dabiski. Kad tu pirmoreiz uzkāp uz skatuves, tu esi pārbijies!
Viena lieta, ko ierosinu ikvienam vokālistam, ir – ja tu grasies dziedāt dziesmu, noturi melodiju. Pārliecinies, ka auditorija saprot, ko tu saki. Ir OK atļauties vaļības, ja izpildi melodiju, tiec galā ar dziesmu. Bet, ja tu izpildi amerikāņu dziesmugrāmatu, ar ko lielākā daļa džeza vokālistu arī sāk mācīties, tev jāsaprot, ka vairākums džeza auditorijas zina šīs dziesmas. Viņi ir dzirdējuši, kā cilvēki tās dzied. Pegija Lī (Peggy Lee), Nets Kings Kols (Nat King Cole), Frenks Sinatra (Frank Sinatra). Viņi ir dzirdējuši labākos. Tādēļ necenties atstāt iespaidu uz auditoriju. Viņi vēlas tapt aizkustināti. Un veids, kā viņus aizkustināt, ir saprast tekstu un melodiju pirms tu sāc improvizēt.

Galvenais punkts ir – dziedi dziesmu labi un pareizā veidā un tad vari atļauties tai pievienot dažās vaļības.
Tieši tā! Tev ir tai jāpievieno savs pieskāriens, bet, lai to iemācītos, vajag laiku. Daudziem jauniem vokālistiem pietrūkst iekšējā dzinuļa, lai to izdarītu. Ar to es vēlos teikt, ka viņi var kopēt, bet viņi vēl nav atraduši savu balsi. Tādēļ viņiem ir pastāvīgi jādzied un jāsaprot, ko lielie dziesmu rakstītāji ir sarakstījuši, jāpieturas pie viņu šablona.

Tu pasniegsi meistarklases arī Rīgā. Kādi būs galvenie punkti tajās?
Es viņus nobiedēšu! Nē, es jokoju. Ko es tikko pateicu? Ja nopietni, tad galvenais punkts būs – paklausīties kādu vokālistu dziedam, izvēlēties kādu. Un vienmēr ir kādi divi vai trīs vokālisti, it īpaši jaunie, kuri vēlas celt roku un parādīt sevi. Tad nu es viņus izvēlēšos. Izvēlēšos dziesmu, ko viņi vēlas dziedāt, un mazliet to paklausīsimies. Es viņus nekritizēšu, bet norādīšu pareizo virzienu, parādīšu dažas lietas, kas viņiem jāizdara. Un es ceru, ka viņi to uzķers.
Protams, būs daži vokālisti, kuri domās, ka visu jau zina. Kas būs jautri. Man tas patīk. Es nevēlos viņus aizvainot, es vēlos parādīt viņiem dažus piemērus, kā viņi var pasniegt dziesmu tādā veidā, kas paņems savā varā auditoriju.

Kad tu māci studentus, tu māci viņus par vokālo mākslu, nevis ģitārspēli, vai tomēr ir iesaistīta arī ģitāra?
Tas atkarīgs no apstākļiem. Es cenšos viņiem parādīt, kā tu vari pats sevi pavadīt, ja tev nav neviena, kurš to varētu darīt. Ir svarīgi mācīties arī sadarbību uz skatuves. Tas tev palīdz stāstīt stāstu. Ja viņi ir gatavi visu laiku pa virsu tam, ko tu dari, spēlēt tikai solo, tad tas ir juceklis. Tev jābūt kādam, kurš saprot, ko tu vēlies pateikt. Bet pirms tu izvēlies kādu, kurš to dara, TEV pašam visupirms ir jāsaprot, kas ir tas, ko tu vēlies pateikt. Tad piespēlētāji vai nu nemaisās tev pa kājām, vai kļūst par taviem partneriem.

Kas attiecas uz ģitāru – laiku pa laikam tu arī testē jaunas “Gibson” ģitāras.
O, jā! Es esmu “Gibson” mākslinieks un “Gibson” man šad un tad dod ģitāras. Es varu izvēlēties ģitāru un paņemt to uz uzstāšanos. Man ir savas mīļākās. Ir dažas, kas man ļoti patīk. Es ar tām esmu satuvinājies, bet gluži, kā ikviens cits ģitārists vai instrumentālists, vienmēr meklēju to vismīļāko instrumentu, ko nekad nevar atrast.

Ja vēlies spēlēt kādu citu ģitāru, kontrakts to neļauj?
Ļauj. Es arī spēlēju citas ģitāras. Man patīk “Stratocaster”, man patīk “Fender”. Man patīk “Taylor”. Dažas tādas man ir. “Gibson”, viņi neapvainojas, bet liek man manīt – ja tu dodies uz lielu pasākumu un tevi filmēs kameras, lūdzu, izvēlies “Gibson” ģitāru … Un es cenšos to darīt..

Ja tu strādā studijā, arī tad “Gibson” ģitārām jābūt priekšplānā?
Nuuu… Tas atkarīgs no dziesmas, vai ne? Katram ģitāristam ir dziesmu garša. No r’n’b līdz funk improvizācijai – šo es spēlētu ar “Fender Stratocaster”. Bet pamatā, kad spēlēju r’n’b, izvēlos “Les Paul” (“Gibson” ģitāra). Bet man patīk “Fender” brīvais skanējums. Ja tu spēlē funk, tad “Fender” ir īstā ģitāra.

Vai taisnība, ka tavs nākamais ieraksts būs veltījums Hārlemai regeja stilā?
Nu, tas vēl karājas gaisā. Es cenšos palikt pie savām saknēm tāpēc, ka esmu izaudzis šajā rajonā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Tas patiesībā būs “Black Bar Jukebox” turpinājums. Nedaudz papletīšu plašāku to sajūtu. Ar to es vēlos teikt, ka centīšos izpildīt nedaudz vairāk oriģinālmateriāla, būs daudz vairāk ģitāru un pievienotas funk sajūtas. Bet arī palikšu pie saknēm, pie, kā es tos saucu, pseidostandartiem tāpēc, ka nevēlos pārāk attālināties no savām džeza saknēm. Es varētu tam pievienot nedaudz regeja, man ir dažas dziesmas, kas ir tuvākas Karību stila mūzikai. Tas viss nebūs regejs, bet ietvers daudzus mūzikas stilus no tādām salām kā Trinidada un Jamaika. Salu mūzika pakļaujas funky ritmam. Es centīšos nezagt no tās, bet aizņemties dažus paraugus savām nākamā albuma dziesmām.

Šī ir laba lieta, ko teikt jaunam māksliniekam – ceļo, kamēr esi jauns, un spēlē ar ļoti dažādiem mūziķiem. Tāpēc, ka tavā stilā var just, kā savienojas Hārlemas funky/r’n’b stils ar Maiami pavadītajiem gadiem, kad tu daudz spēlēji ar latīņamerikāņu mūziķiem. Tas pēc tam izveido tavu stilu.
Tā ir viena no galvenajām lietām mūzikas spēlēšanas sakarā! Kamēr esi jauns, esi piespēlētājs. Un ceļo, kas ir ļoti svarīgi. Protams, tam ir blakusefekti, kļūsti par pasaules pilsoni, bet vari spēlēt kopā ar tik daudziem dažādiem cilvēkiem, kuri liek galdā savu kultūru. Un tev jābūt karotei. Ir jauki, ja tev ir džeza pamati, jo tas dod pārliecību. Bet ir svarīgi ceļot un meklēt jaunus piedzīvojumus ar dažādiem māksliniekiem. Tā ir viena no lieliskajām mūzikas īpašībām – nav tādu robežu. Nav likuma, kurš noteiktu, ka vari spēlēt tikai vienā stilā. Un tā tu audz.

Runājot par vēl vienu tavas karjeras šķautni, tu esi arī mūzikas izdevējs. Tā ir vēl viena lieta, ko teikt jaunam māksliniekam – tu patiesībā vari būt ne tikai mūziķis, kā tas bija pagājušos laikos. Mūsdienās labāk esi arī izdevējs un tā tālāk!
Jā, pasaule mainās. Iedomājies lielos vakardienas džeza vīrus ar pieeju internetam! Agrāk tu varēji tikai paļauties uz sava menedžera un ierakstu kompānijas žēlastību. Un ierakstu kompānija nevēlējās dalīties noslēpumos ar mākslinieku, jo tā viņi pelnīja naudu. Tagad jaunie mākslinieki veido filmas, savus ierakstus, dibina savas kompānijas, visu dara no savām guļamistabām, izmantojot “ProTools” un “MacBook”. Tas ir neticami. Mūzikas industrijas zināšanas ir tik plašas. Bet es tomēr iebildīšu, ka vienalga vajag ceļot tāpēc, ka nekas nav organiskāks un labāks, kā sasēst ar kādu un uzspēlēt mūziku. Dators un internets tev nevar to sniegt.

Vai tava izdevniecība “Love Productions Records” izdod arī jaunu mākslinieku albumus?
Jā, šo un to esam izdevuši. Izdevām holandiešu dziedātājas Romy albumu (“Unbound”), kas nedaudz izklausās pēc Džonijas Mičelas (Joni Mitchell). Es to ierakstu producēju. Tas aizgāja labi un viņa sāk kļūt populāra. Mēs esam izdevuši vairākus manus ierakstus. Piemēram, “Cross That River”, kas ir bluegrass jazz albums. Esmu sācis vairāk sastrādāties ar citiem ļaudīm tāpēc, ka pēdējos gados biju koncentrējies tikai uz to, ko daru pats. Tagad ir stabilāka situācija. Mūsu kompānija var nedaudz paplesties un pieaicināt pie bāra arī citus ļaudis.

Vai vispār vēl ir vajadzīga ierakstu kompānija? Kā tu teici – internets ir visur. Tu vari izvietot savu mūziku tiešsaistē un gaidīt, kad to kāds nopirks Austrālijā vai Japānā.
Nu, tā šobrīd ir pelēkā zona. Visi šobrīd nogaida. Ierakstu kompānijas, mūziķi, ļaudis, kuri kontrolē internetu. Ir jucekļa stadija. Ar “Spotify” un tamlīdzīgu servisu straumējumu palīdzību nekāda lielā nauda nav nopelnīta. Viņi cenšas to mainīt. Šobrīd mākslinieki cenšas savākt naudu naturālās saimniecības, neatkarīgā veidā. Viņiem ir liela fanu bāze “Facebook”, tiek izsūtītas ziņas, kad būs kāda uzstāšanās. Neredzu, kur tas nonāks tāpēc, ka šobrīd ir liels troksnis. Kā tas nākas, ka mākslinieki, kuru mūziku straumējumā patērē miljoniem cilvēku, saņem tikai penijus? Tur mēs šobrīd esam. Es domāju, ka nākamo trīs gadu laikā būs atbilde uz jautājumu, kurp mēs dosimies.

“Viņi” saka, ka divas vienīgās augšupejošās līknes ir straumēšana un vinila ieraksti. Vai tu arī sajūti jauno vinila ēru?
Esmu patīkami pārsteigts par vinila ierakstu atdzimšanu. Tajā ir stilīguma faktors. Arī skaņas kvalitāte ir nedaudz dabīgāka. Tev gan jābūt labai audiosistēmai, uz kā to klausīties. Bet ir tiešām stilīgi, ja tev ir savs vinils, un es domāju, ka jaunie pie tā atgriežas. Ir pat uzradušies daži ierakstu veikali, kas pārdod tikai vinilu. Un daudzi mākslinieki atvēl daļu budžeta, lai izdotu vinila plati. Tas gan joprojām ir dārgi.

Tajā IR stilīguma faktors. Ja tu iedomājies Neta Kinga Kola ierakstu, viens ir dzert alu un klausīties to “Spotify”, otrs ir malkot kādu lēno dzērienu un klausīties to vinila platē, kura griežas tavu acu prekšā. Tajā pat ir savs kamīna meditācijas efekts!
Lieliska atziņa! Es ceru, ka mūzikas žurnālisti nekad nepazaudēs spēju skatīties uz kaut ko, kamēr klausies mūziku. Skatīties uz noformējumu, aprakstu tajā un lasīt, ko mākslinieks ir teicis, kamēr tu klausies viņa radīto. Es ceru, ka tas nepazudīs tāpēc, ka tam ir liels sakars ar tā cilvēka, kurš raksta par mūziku, interpretāciju. Tajā ir kaut kas maģisks, ko nevar iegūt ar digitālo. Digitālais ir kails.

Bet labākā lieta joprojām ir koncerti. Tādēļ mēs gaidīsim tevi ar dzīvo uzstāšanos Rīgā.
Noteikti! Tiekamies Rīgā!

Video:

Biļetes uz koncertu iespējams iegādāties Biļešu Serviss kasēs un internetā: www.bilesuserviss.lv