Ne mušiņas bērniņš biju

Bet, sakaroties ar Barona savāktajiem sējumiem, atklāju varenu skaistuma pasauli ar attiecību smalkumu un citus neaizskarošu pašvērtību. Mana mīļākā tautasdziesma arī ir vēl no tiem laikiem:

Ne mušiņas bērniņš biju
Nenoslīku pieniņā:
Dižu ļaužu, gudra tēva,
No godīgas māmuliņas.

Tālāk pētot ne tikai Latvju Dainas un to iedalījumu, bet arī citu tautu tradicionālo kultūru, saskāros ar tādu parādību kā rituālās vai maģiskās dziesmas. Tās ir dziesmas, kas pavada noteiktus rituālus – varam to saukt arī par maģisku praksi, kas tos, kuri tajā piedalās, padara par dažādu skaisti nomaskētu okultu darbību dalībniekiem. Visbiežāk tās ir dziesmas ar bieži atkārtotiem piedziedājumiem – Līgo, Kaladū, Spīguļo, saulīt! utt. Kā redzat, tās ir gadskārtu ieražu dziesmas, kas saistītas ne tikai ar fakta konstatāciju, ka ilgi gaidītie Ziemassvētki nu atnāca šovakar vai par to, kas tiek likts uz galda, bet ar darbībām, kuru mērķis ir ietekmēt dalībnieku dzīves kvalitāti turpmāk. Un te es nerunāju par tām ētiskajām vērtībām vai darba tikumu, kas ļoti tieši ietekmē dzīves kvalitāti un kas mūsu folklorā tās mantiniekiem uzliek ļoti augstu latiņu:

Neba maize pati nāca
Bagātā`i vietiņā.
Nav saulīte uzlēkusi
Jau sirmīši nosvīduši.

Es šeit domāju tieši vēlēšanos ietekmēt garīgo pasauli sev par labu ar ziedojumiem, dāvanām – Mārtiņam gaili kāvu..., vai Alu, alu, Jāņatēvs, lai aug mieži tīrumā.... Mums tās ir tik pierastas dziesmas, ka tās uztveram kā savas nacionālās identitātes sastāvdaļu – mēs esam latvieši un tādēļ arī dziedam šīs dziesmas un piedalāmies gadskārtu ieražu pasākumos – uguns rituālos kā ziemas, tā vasaras saulgriežos. Tieši tādēļ, lai veicinātu mūsu bērnos nacionālo apziņu, mēs šos rituālus ienesam arī skolu un bērnudārzu pasākumos.

Bet saliekot blakus šos rituālus ar citu tautu tradicionālo kultūru, mēs redzam, ka tajos ir ietverta būtiska maģiska prakse, un līdzīga tai ir daudzām tautām – tiešām tāda prakse, kurai nu mēs savus bērnus atdot negribētu gan. Mēs skaisti varam runāt par miglu vāliem rudeņos kā veļu laika iezīmi, un zinu, ka dažviet skolās pat tiek klāti veļu galdi, lai pabarotu mirušo garus, bet aizmirstam, ka mirušo kults ir nāves dievu pielūgsmes rituālu centrā. Starp citu tik viegli ienākušo un daudzviet pieņemto Halovīna svētku būtība jau arī ir dēmonu pielūgšana.

Mēs smaidām, kad runājam par papardes zieda meklēšanu, bet šis tēls ir tikai eifēmisms tam, ko runājot, piemēram, par tikumiski pagrimušo Bābeli vai Romas impērijas laiku, sauc par rituālo prostitūciju. Jāņu nakts paralēles citās kultūrās ir Valpurģu nakts vai raganu sabati. Mēs nevaram to saukt tikai par izklaidi ģimenes un draugu lokā, ka piedalāmies šādos rituālos – kaut vai tikai dziedot, nemaz nerunājot par daudzajiem ticējumiem un zīlēšanas praksi.

Mūsu gadskārtu ieražas ir tas, kas saglabājies no auglības kultiem, kādi ir vērojami daudzās pasaules tautās – un to galējās izpausmes ir izvērsta tempļa prostitūcija, bērnu ziedošana uz uguns altāra (sadedzināšana) vai rituālas pašnāvības. Varam jau attaisnoties, ka mūsu jaukajās ieražās tik baigi noziegumi sveši, bet palūkosimies plašāk – par ko liecina lielais abortu skaits un arvien jauni fakti rubrikā Bērni vienaldzībā? Par ko liecina uztvere, ka prostitūcija un pornogrāfijas industrija ir normāls naudas pelnīšanas veids? Par ko liecina Latvijas izcelšanās pašnāvību skaita ziņā? Arī šie fakti ir minēto rituālu sastāvdaļa, jo auglības kulti ir vērsti uz kopienas ekonomisko uzplaukumu. Tajos virzošā doma ir nopirkt labklājību. Tiek sēta sēkla prostitūtā, lai zeme vairāk dod ražas, tiek upurēs pirmdzimtais ļaunajiem gariem vai zemes/kara u.c dievībām (kas būtībā ir tas pats), lai viņi darbus netraucētu vai dotu uzvaru karā. Tā pamazām tomēr tiekam pārvērsti par „mušiņas bērniņiem” – atbalstot šādas izdarības, mēs sevī nojaucam iekšējo barjeru nenoslīkt pieniņā, iekšējo vajadzību redzēt tālāk par pilnu vēderu šovakar, tā nolemjot sevi ne izdzīvošanai, ar ko parasti attaisnojam itin visu, bet tieši noslīkšanai, iznīcībai.

Ikvienai mūs darbībai ir sava garīgā nozīme – vai nu mēs to apzināmies, vai ne. Zinām, ka juridiski mēs katrs esam pakļauti principam, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības. Tieši tāds pats princips valda arī garīgi – mēs varam nezināt, kur piedalāmies, bet sekas jau tādēļ negaidīs laiku, kad būsim kaut ko iemācījušies. Gluži otrādi - tā garīgās pasaules daļa, kuru auglības kultos pielūdz, ir ieinteresēta, lai mēs tā arī par to dziļāk nedomātu. Jo tad būs daudz vieglāk cilvēkā iesēt atraidījumu pret paša bērnu, paša tikumisko vērtību, paša dzīvību.
Garīgie likumi ir tikpat reāli un neatkarīgi no mūs gribēšanas vai zināšanām, kā likumi fiziskajā pasaulē. Bērns neko nezin par gravitāciju – vai tādēļ viņš var lidot? Viņš tāpat krīt – un sāpīgi sasitas, ja mēs viņu neesam pasargājuši. Ne velti viena no pamatlietām, kas jāiemāca jau pavisam mazam bērnam, ir tas, ka viņš apstājas, kad vecāki saka stop (vai kādu citu apstādināšanas vārdu), jo tā mēs varam viņu atturēt no briesmām, kuras viņš pats vēl neredz un neapzinās.

Stop ir ārkārtīgi būtisks arī attiecībā uz mūsu rīcības garīgo saturu. Jo, piedaloties noteiktos rituālos, kurus uztveram tikai kā mūsu senču tradīcijas vai sākam skaidrot tikai ar materiāliem iemesliem, mēs varam nonākt paši un arī savus bērnus novest tajā, ko saucam par garīgām saistībām, kas ļoti bieži ir par pamatu depresijām (kādēļ gan pēdējā laikā tās ir tik izplatītas????), pašnāvības domām, biežiem spontāniem abortiem, vardarbībai, nespējai veidot ilgstošas attiecības u.c..

Bet kā lai pasakām stop, ja paši par to neko nezinām?
Mums ir liela priekšrocība – Dievs, kurš šo pasauli radīja, kurš radīja visus tās likumus – gan fiziskos, gan garīgos – ir devis mums arī šīs pasaules lietošanas rokasgrāmatu – Bībeli. Vai esam padomājuši, ka Bībelē izlasāmie 10 baušļi ir par pamatu civilajam un kriminālkodeksam ne jau tikai tajās zemēs, kur Viņu atzīst? Jo tie ir universāli likumi, kas notur stabilitātē jebkuru sabiedrību.
Bībele par attieksmi pret auglības kultu izdarībām un sekām, kādas iestājas to cilvēku dzīvē, kuri tajos piedalās, runā ļoti skarbi:

Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. (5. Moz. 18:10-12)

Reizēm – pētot vēsturi, pārņem izbrīna, kādēļ plaukstošas ekonomikas un dižas valstis sabrūk tik strauji un nenovēršami. Vai tā būtu Senā Ēģipte, Bābele, Medo-Persija, Maiju valsts vai Senās Romas impērija. Šajā citātā ir atbilde – visu veidu maģiskā prakse – gan it kā nevainīgā svina laimīšu liešana, gan tā, kuras galējā izpausme ir cilvēku upurēšana – un arī šodienas Latvijā tāda notiek, tikai „civilizētākā” veidā – ir tā, kas mūs atšķeļ no iespējas saņemt Dieva svētību. Gan kā indivīdiem, gan – valstij kopumā. Mums nopietni – un vēl jo vairāk situācijā, kurā šobrīd atrodamies – vajadzētu ieklausīties vārdos, kurus Dievs saka savai tautai brīvības ceļā:
Nezemojies viņu dievu priekšā, nekalpo viņiem un nedari tā, kā viņi mēdz darīt, ..
Bet tev būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni; un Es novērsīšu visas tavas slimības. Un tev nebūs sievu tavā zemē, kas nelaikā dzemdē vai ir neauglīgas; Es darīšu pilnu tavu dienu skaitu. (2. Moz. 23:24-26)

Domās jau dzirdu tik pierasto atrunu – šie vārdi nav rakstīti mums, tie ir ceļavārdi citai tautai un citai kultūrai. Mūsu Vecā Derība ir Latvju Dainas. Pazīstot gan Latvju Dainas, gan Veco Derību, šai atrunai nu nekādi nevaru piekrist. Jo Vecās Derības centrālā persona – tieši tāpat kā Jaunajā Derībā – ir Jēzus Kristus. Viņa misija, Viņa nākšana, viņa upuris. Itin viss norāda uz Jēzu – tai skaitā arī tas, ka Jēzus nāk pie visām tautām ir daudzkārt uzsvērts jau Vecās Derības pašā pirmajā grāmatā. Un ja gribam atgriezties pie saknēm, tad tiešām – vērsīsimies pie savas kultūras saknēm – un palūkosim, ko Ernsts Gliks mūsu tautai licis pie sirds paša pirmā Bībeles latviešu izdevuma priekšvārdā: „Mīļais Latvieti, ...Celies un topi gaišs, jo Tavs gaišums nāk un Tā Kunga godība uzlec pār tevi, nepalieci ilgāki iekš tās pirmās neziņas.....

Es rosinu ikvienu sākt domāt par šiem jautājumiem. Nevis aizstāvoties meklēt pretargumentus, lai atspēkotu šeit pausto viedokli – jo tas būtu velti zemē nosviests laiks, kas ir tik vērtīga dāvana no mūsu Debestēva – bet meklēt atbildes Rakstos. Un mācīties svētkus nevis svinēt, bet – kā kādreiz teica – svētīt. Tas nozīmē – dot godu Tam, kas Svēts, dot godu Dievam. Un, saglabājot to pasakaino skaistumu, kas ir mūsu tautas folklorā, pasargāt sevi un savus bērnus no garīgi destruktīvas prakses. Dzīvot tā, lai Dievs varētu svētīt Latviju!

Ilze Eris, četru bērnu māmiņa