Arturs Nīmanis. Ar mūziku pirkstu galos

Vaicāts par savām pirmajām, apzinātajām bērnības atmiņām, Arturs aizdomājas: “Iespējams, bērnudārzs. Vai nu esmu to nosapņojis, vai arī tiešām atceros, ka gulēju ratiņos un skatījos caur tādiem kā trīsstūrveida lodziņiem. Toreiz dzīvojām pie Raiņa parka - tur, kur Dzelzceļnieku iela un tramvajs griežas, šķiet, ka mamma mani tur vizināja...”
Dzimis, audzis, skolā gājis Liepājā (Liepājas 5.vsk.), trīsdesmit divus gadus nodzīvojis Liepājā, tad pārcēlies uz Paplaku - tuvāk dabai un sev: mierīgāk maizīti pelnīt – programmēt, labāki apstākļi sirds darbam – komponēšanai un aranžēšanai. Šobrīd ceļš atvedis tuvāk galvaspilsētai.
Viņam ir četrdesmit divi. Tas ir laiks, kad cilvēki, bet jo sevišķi radošie, mēdz nopietni izvērtēt paveikto un sasniegto. Drosmīgākie izpleš spārnus jaunam lidojumam – Arturam top dzejas un eseju krājums (kopdarbs ar rakstnieci Daci Judinu) ar viņa meditatīvās mūzikas CD pielikumā.
Par to (un ne tikai) šī saruna.

Vai Tavs bērnības sapnis “kad izaugšu liels, kļūšu par...” ir piepildījies?
Bērnudārza periodā sapņoju kļūt par liela kuģa kapteini. Spilgti iztēlojos, kā es kapteiņa tērpā stāvu uz komandtiltiņa un pārskatu kuģa klāju. Par programmētāju kļuvu pamazām - tā nebija plānots. Strādāju pie drauga - no detaļām konstruēju mazos spēļu datorus, ko slēdza pie televizora un spēlēja ar džoistikiem. Vecāki saviem bērniem tādus pirka. Spēļu dators bija diezgan jaudīgs, lai uz tā darbinātu pat nopietnas programmas. Ja kaut ko nevarēja izdarīt ar esošajām programmām, ķēros apgūt un programmēt pats savas. Toreiz man bija kādi padsmit gadi. Tad nāca laiks, kad kļuva pieejams IBM dators pilsētas domes telpās, draugs parādīja datubāžu sistēmu, un sākās mana ēra. Neatceros, kādi bija nosacījumi, bet tajā telpā tiku pa vakariem un sēdēju līdz pat tumsai. Līdztekus datora apgūšanai pamanījos spēlēt arī tur vienīgo esošo normālo spēli - Formula-1. Interneta toreiz vēl nebija. Programmas un datus pārnēsājām ar lielajām disketēm. Kaut ko programmēju un nēsāju līdzi disketēs. Tas man - kosmosu apguvušajam - bija ļoti svarīgi un nozīmīgi.

Un tad Tu nolēmi šo jomu studēt padziļināti?
Nē, neko nenolēmu un nestudēju. Viss notika pats no sevis. Pēc garajiem vakariem pilsētas domē tas pats draugs sapazīstināja ar Vari Santu, Rietumu tīklu (Latvenergo) datorspeciālistu – viņš meklēja sev kolēģi, jo uzņēmums strauji apguva tehnoloģijas, un datorizācijas jomā darāmā kļuva arvien vairāk. Mani pieņēma darbā par operatoru – vadīju datubāzē elektroenerģijas klientu rēķinu ciparus. Taču es tam nebiju radīts!
Viss saveidojās tā, ka sāku taisīt savu programmu, jo ar esošo, ko bija programmējis cits, neko lāgā nevarēja izdarīt. Ķēros pamatīgi pie programmēšanas, un viss nāca viegli - pētīju, ko un kā var izdarīt, un, kad bija izpētīta jauna nianse, ieviesu savā programmā. Beigās šo programmu pat Rīgā uzskatīja par labu, un tā tika izmantota citos elektriskajos tīklos.
Latvenergo sabiju vienpadsmit gadus, līdz aizgāju, jo, pa vakariem taisot mājas lapas, pelnīju trīsreiz vairāk, nekā pamatdarbā, līdz ar to tas atkrita kā neefektīvs laika izmantojums.

Artur, kurā brīdī Tu saprati, ka Tavās asinīs skan mūzika?
Iespējams, savu artavu deva trīs gadi Vaiņodes mūzikas internātskolā. Mamma strādāja tipogrāfijā, uz redakciju bieži nāca šīs internātskolas direktors, - tā mamma uzzināja, ka ir ļoti laba skola, un, tā kā mēs bijām divi vien, mammai bija ērtāk nogādāt mani drošās rokās. Bet ko nozīmē mācīties skolā ar mūzikas novirzienu? Piespiedu brīvprātīgi obligāti - katru dienu klavierspēle, solfedžo, koris... Tāpat kā vēlāk, mācoties Liepājas 5. vidusskolā, vācu valoda...
Līdz ceturtās klases 17. oktobrim mācījos Vaiņodes internātskolā. Taču tur bija puišelis, kurš ar saviem draugiem man nedeva mieru, aiztika, kaitināja. Īpaši daudz pretī papīkstēt nevarēju, tāpēc teicu mammai – viss, gribu projām no turienes! Vidusskolu pabeidzu Liepājā.
Beidzot skolu, mamma lika izvēlēties, ko gribu – motociklu vai sintezatoru. Izvēle krita uz sintezatoru, jo ar to vismaz nevar skriet lielā ātrumā un nosisties. No tā laika viss sākās. Atceros, toreiz par 500 rubļiem nopirku pavisam parastu sintezatoru ar četriem tembriem, studēju to, pētīju, mācījos un mocījos. Draugs parādīja vienu skaņdarbu, to es iemācījos un sāku spēlēt. Tad ar visu smago sintezatoru gāju uz Liepājas Vadugunīm, jauniešu centrā. Tur čaļiem bija ģitāras, kaut kādu grupu uztaisījām, muzicējām... Neko gan vairāk.

Vai atceries, kad, kā un kāpēc uzrakstīji savu pirmo dziesmu?
Tas bija instrumentālais skaņdarbs. Līdz tam, kamēr spēlēju grupā, tās, protams, bija dziesmas, taču – ne manējās. Biju tāds melnais rūķītis – liku akordus, spēlēju, nekādu radošu izpausmju, un tas man nepatika. Taču – ko neizdarīsi labas kompānijas dēļ! Mums visiem patika Depeche Mode un Camouflage, bijām labi draugi, tad jau var neērtības pieciest. Tomēr kādā brīdī man piegriezās, ka esmu tikai pirkstiņu kustinātājs – atskaņotājs. Pašķīrāmies.
Man mājās bija sintezators, nu, elektroniskās ērģeles, tā varētu saukt. Sāku strādāt Liepājas ratiņrūpnīcā, nopirku Ļeļ - divus elektriskos bungu komplektus, nu man bija četras bungas, un ar vienu otru džeku mājās grabinājām – viens sita bungas, otrs spēlēja sintezatoru, kaut kādus tekstiņus-pekstiņus arī sacerējām. Tad viens labs draugs, Aigars Šmits, ieteica sintezatoru Yamaha CS1X, kas toreiz maksāja 430 latu. Nopirku. Un sāku taisīt elektronisko mūziku. Pirms tam jau biju uz datoriem vien kādus 30 skaņdarbus radījis – tāpat, tikai sev un dažiem draugiem, bet ar nopietnāku tehniku sāka rasties arī nopietnāka mūzika.
Pēc tam bija vēl viens mēģinājums spēlēt grupā; divi vecie draugi spēlēja Willow-Farm, pieaicināja mani, lai piespēlēju akordiņus, iespēlītes. Bet viņi bija un ir rokgrupa, un pēc mēneša, pusotra es padevos. Man nepatika, jo atkal nevarēju radoši izpausties, jutos kā marionete, kam ar pirkstu parāda – spied te un šite. Piedalījos pat vienā koncertā, rokas un kājas drebēja, šķiet, kaut ko pat sajaucu. Kādu mēnesi pacīnījos un izdomāju - man tomēr pašam ir savas domas un redzējums. Vēlreiz mēģinājām spēlēt kopā ar Aigaru Šmitu, taču... tas novīta... Gribēju visu darīt pats – būt gan bundzinieks, gan solists, gan taustiņnieks, gan aranžētājs.
Tādas pirmās īstās, paša rakstītās dziesmas bija Divi, Asni un Tuksnesis. Un tā tas aizgāja – biežāk tie bija instrumentālie skaņdarbi, kuriem vārdus nevajadzēja...
Pirmais klausītājs un kritiķis vienmēr bija mamma, vistuvākais cilvēks, kuram kaut ko rādīju. Mammai viss vienmēr patika. Atceros, vēl domāju – vai viņa tā saka tāpēc, ka mamma, vai arī tur tiešām kaut kas ir? Vēlāk jau pieteicās pa kādam draugam, kuriem patika, bet vienalga – nekas tālāk neaizgāja. Spēlēju mājās, sacerēju dziesmas un radīju ilūziju sev, mammai un vēl diviem, trim draugiem. Tā tas gadiem krājās, kādi 13-15 gabali, gan instrumentālie, gan vokālie. Kopā ar Agnesi Kuplēnu ierakstīju dziesmu Putni, aiznesu uz Radio Liepājai, kur tobrīd strādāja mani vecie draugi no pirmās grupas, arī Edijs Šnipke. Atceros, toreiz rādžiņā, nepazīstami puiši, dzirdot to atnesto gabalu, bija prasījuši – vai Jumpravai jauna dziesma? Dažas manas dziesmas aizgāja ēterā – Asni, Tuksnesis – tie toreiz bija jaukākie mirkļi. Nu jau pirms 20 gadiem...

Cik svarīgi Tev ir, lai tas, ko raksti, kādam patiktu un lai to saprastu?
Kad radu, saceru vai spēlēju, pilnībā atslēdzos no visas pasaules, man neeksistē nekas un neviens, esmu tikai es, ritms, skaņa un tās sajūtas, ko tas viss dod. Nu, pilnīgi kā eiforija, varbūt to var salīdzināt ar afrikāņu dejām, transu, meditācijām. Tādos brīžos es pilnīgi nedomāju par to, kam patiks, kam nepatiks. Ir jau tādi skaņdarbi, kuros ir tikai dažas notis, taču tās izsaka ļoti daudz... Vēlāk, kad skaņdarbs gatavs un esmu to noklausījies simts reižu, izbaudot veikumu, tad, jā, gribas to atskaņot vienam, otram, trešajam, lai redzētu reakciju. Ir draugi, par kuriem zinu - apēdīs uzreiz, jo viņiem patīk tas, ko daru; teiks - o, tu esi vislabākais, tūlīt pēc depešiem!

Vai šo gadu laikā, dažādos dzīves posmos ir mainījušies Tavi muzikālie favorīti, no kuriem esi ietekmējies un turpini mācīties?
Pilnīgi nav mainījušies. Kā sākām ar Depeche Mode, Jean Michel Jarre, Kraftwerk, Camouflage, A-ha, tā joprojām klausos viņu mūziku. Patīk arī Mike Oldfield, Vangelis. Noteikti Jumprava, pēdējā laikā arī Instrumenti – viņi gan vairāk kalpo kā impulsa avots, ka kaut kas ir jādara.

Tu raksti dzeju un esejas. Kā pie Tevis atnāk vārdi?
Spontāni. Nekas netiek plānots. Nereti ir tā, ka trīs rindiņas atnāk momentā, bet ceturtās nav, nenāk vai nāk grūti, tad atliekas uz vienu, divām dienām. Savukārt citai dziesmai, piemēram, Ar spārniem, teksts bija gatavs pusstundas laikā. Tad ir tā, kā saka mans draugs, kuiļa skrējienā. Nereti gadās – sēžu, programmēju, pelnu naudiņu, fonā skan kaut kas no pēdējā laikā sacerētā, te pēkšņi atnāk teksts. Fiksi metu programmēšanu pie malas un pievēršos mūzai, kas beidzot uzradusies pēc ilgas atpūtas. Iespējams, pēdējā laikā tapušie dzejoļi un teksti ir asociatīvāki, agrīnie bija ironiskāki, kalambūriskāki.
Tas pats ir ar mūziku. Pēdējā laikā it sevišķi – ja neesmu nedēļu vai divas spēlējis sintezatoru, tas ir gandrīz kā narkomānam lomkas, - vajag ieslēgt un kaut vai stundu paspēlēt tos pašus vecos meldiņus, un pietiek. Citreiz uzrodas jauns motīvs, un tad aiziet lavīna no kalna...

Te laikam vietā piemērs par dažu stundu laikā tapušo dziesmu – no rīta ieraudzīji tekstu, vakarā jau dziesma bija gatava un gaisā?
- Nu ja, Dace (Judina – aut.) no rīta ielika Draugos jaunu dzejoli, es divpadsmitos dienā iegāju, pamanīju, un piecos jau bija gatava dziesma Kad... (Smejas.) Otrs gadījums bija ar Ziedlapām – tās tapa trijās stundās.

Romantiski un strauji. Tajā pašā laikā – Tu vēl atrod arī laiku būt kursā par sabiedriski politiskajiem notikumiem un paust savu attieksmi asos blogos un komentāros.

Tas tāpēc, ka man ir, ko teikt. Mani aizķer cilvēku neizpratne, netaisnība, lai gan - taisnība katram sava. Bet, ja man ir, ko teikt, tad es izklāstu savu viedokli, un ļoti bieži izrādās tā, ka daudzi cilvēki tieši gaidījuši, lai kāds skaļi pasaka to, ko viņi domā, gaida un grib dzirdēt. Gadās jau visādi, bet visbiežāk man liek plusiņus, kas nozīmē - domā tāpat vai vismaz cer tā domāt.

Tu esi viens no tiem blogeriem, kuru sociālajos kontos lasāmi visnotaļ asi viedokļi par baltu vēsturi, latviskumu un pret globalizāciju. Tā ir Tava dzīves pozīcija?
Jā, pozicionēju sevi kā īstu latvieti, cik nu tas iespējams. Daudz esmu lasījis, daudz filozofējis gan pie sevis, gan draugu lokā. Arī sociālajos portālos neskaitāmos strīdos apjaustais ar katru dienu apstiprina aizdomas par mūsu senču baltu ļoti (socportālos to pierakstītu šādi: “ļooooooti”) seno vēsturi – ne tikai 13700 gadu, bet vēl senāku.
Šobrīd ārējie spēki dara visu, lai maldinātu mūs – latviešus. Starp tādiem maldinātājiem ir, piemēram, krievu pētnieki. Es pat teiktu - pseidopētnieki. Manuprāt, tiek maksāts, lai viņi samurgotu jebko, ko pieprasa valdība, lai tikai celtu lielvalsts patriotismu. Viņi cenšas pierādīt, ka latvieši pirms kristietības dzīvojuši alās... Rīgā ir dzimis interesants cilvēks ar ļoti spītīgu pētnieka garu – Mihails Zadornovs. Man vienmēr patikuši viņa humora iznācieni līdz brīdim, kad viņš, pamatojoties uz “neapgāžamiem faktiem”, visu baltu vēsturi sasaistīja tikai ar “seno” krievu tautu, lai gan patiesībā “krievu tautas” kā tādas nemaz nav, bet tas, kas mīt aiz mūsu austrumu robežas, ir dažādu tautu kokteilis, valsts statusu ieguvis tikai apmēram pirms 300 gadiem. Tad par kādu autoritatīvu pētījumu var būt runa, ja mūsu padsmittūkstošgadu senatnei tiek pārvilkta trekna strīpa, lai ar meliem izceltu nenosakāmas tautības mikšļa svarīgumu uz kopējā seno tautu fona? Tas ir temats, par kuru diskusijas sit karstu vilni pat pašu latviešu starpā. Vieni pēta, rok dziļāk un restaurē latviešu senatni, otri nostaļģiski slimi gaudo padomijas hipnotisko “Široka strana moja rodnaja”. Es šādus latviešus nespēju cienīt. Te nebūs nekāda medicīniskā tolerance.

Pēdējā laikā ļoti daudzi cilvēki, sevišķi radošo profesiju pārstāvji, pastiprināti meklē ceļu pie savām saknēm, pēta dzimtu radu rakstus. Cik svarīgi tas ir Tev?
Tas man ir ļoti svarīgi ,un domāju, ka tam jābūt svarīgi ikvienam mūsu senās tautas pārstāvim. Nebaidos no tik skaļiem vārdiem, jo esmu pārliecināts, ka latviešu (letu, baltu) gadu skaitīšanas ciparam jāpieskaita vismaz desmit tūkstoši, lai pietuvotos tai patiesībai, ko lielvaras pacentušās izdzēst no mūsu senču apziņas.
Tāpat esmu pārliecināts - katra cilvēka vārds ir cieši saistīts ar viņa raksturu un piedalās tā veidošanā, bet uzvārds nes līdzi vēl daudz vairāk – milzīgu informatīvo apjomu, kas palīdz ikvienam dzīvot savu dzīvi. Tā ir dzimtas enerģētika, kas iekodēta uzvārdā.
Daļēji tas apjaušams, precoties un jaunajai sievai pārejot vīra uzvārdā, – sieva pieņem vīra dzimtas enerģētiku. Tas izpaužas pamatvērtībās – uzvedībā, attieksmē pret dabu, pret darbu, pret visu; attiecībās savā starpā, ar tuvākiem un tālākiem radiem, kaimiņiem. Tie ir likumi, kas iezīmē dzimtas seju. Jo senāka dzimta, jo autoritatīvāka un viedāka.

Kurp Tevi aizved senču pavedieni?
Nīmaņu zars saplūst ar Ķēniņu zaru, bet viens no Ķēniņiem Vācijā ir simfoniskā orķestra diriģents. Par pašiem Nīmaņiem man vēl daudz jāpēta – jāiet uz baznīcu, kur šie kristīti. Vēl jāpaspēj samīļot un aptaujāt vienīgos dzīvos radus. Praktiski dzimta izdzisa, bet tad uzrados es ar savu tieksmi agrā jaunībā radīt ģimeni. Radīt! Manī iekodēts sens dzimtas spīts. Tā varētu teikt. Un... man ir mazmeita – esmu lepns.

Vai līdzšinējā uzvārda Kiseļovs nomaiņa pret labskanīgāko Nīmanis bija plānots solis vai untums?
Šobrīd tas ir untums, spītība, lai gan, jau padsmitgadnieks būdams, sapņoju par šo uzvārdu. Jā, mani apsaukāja par ķīseli. Toreiz tas bija sāpīgi. Tagad nē, un tas šobrīd noteikti nebūtu par iemeslu uzvārda maiņai.
Starp mums latviešiem ir ne viens vien tāds, kurš, pats būdams ar skanīgu un labu uzvārdu, man saka – kāda tev, krievam, vispār daļa gar latviešu vēsturi? Lūk, šis ir viens no iemesliem. Otrs iemesls, kas pavada pirmo, ir tas, ka Kiseļovs pat nav mana tēva uzvārds. Visu savu dzīvi es nēsāju sveša onkuļa uzvārdu – svešas dzimtas enerģija man nākusi līdzi visos manos darbos, visās izpausmēs. Daļēji tas ir labi, ja atzīstu, ka viss, ko esmu darījis, ir labi. Tomēr līdzās labajiem darbiem bijušas likstas, un ne tās mazākās.
Turklāt – gaiši, viedi cilvēki mūsu senajā dzimtas uzvārdā saskata lielāku atbilstību manai esībai, nekā svešajā. Tā kā šobrīd nav neviena iemesla, lai beidzot neatkratītos no svešām kurpēm. Kiseļovs nav mans tēvs, un es pat nedrīkstētu nest viņa dzimtas uzvārdu. Kāpēc tā noticis? Padomju Savienībā ne tas vien bija iespējams – sava veida vienaldzība. Precējās, šķīrās, neatjaunoja iepriekšējo uzvārdu, samierinājās. Tā taču bija viena liela ģimene – Padomju Savienība. Nebija jēgas uztraukties par uzvārdu. Tagad? Ņemot vērā to, ko krievi dara Ukrainā un ko es daru Latvijā, - ja mani nosauc par krievu, tas sāp vairāk, nekā skolas iesauka ķīselis.

Trakākā lieta, ko esi izdarījis?
(Smaida.) Nekas tāds nenāk prātā. Esmu kluss cilvēciņš, kurš savā nodabā rosās, darās un nejaucas citu darīšanās. Līdzcilvēkos visaugstāk vērtēju godīgumu, precizitāti un saskanīgumu.

Vai pastāstīsi par turpmākajām radošajām iecerēm?
(Klusējot domā.) Izsapņots ir viss, ko vien var, - gan lielie koncerti, gan valsts nozīmes pasākumi. Tagad vienkārši notiek virzība uz priekšu ar cerību, ka vienubrīd būs sprādzienveida izklupiens. Nevaru iedomāties brīdi, kad būs skaidrs - tas viss IR noticis...

Esi māņticīgs?
Nē, kas attiecas uz māņticību, tā ir programmējama. Nebūt neuzskatu – ja es tagad par to runāšu, tas sajauks visus providences plānus. Katram cilvēkam tas notiek savādāk, jo katrs pats aktivizē savu programmu. Es vairāk par domāšanu un runāšanu. Pievilkšanās spēki visiem līdzīgi.

Rakstot tik meditatīvu mūziku, kā Tu pats sevī panāc līdzsvaru Es un Pasaule?
Pat nezinu... Neko necenšos panākt, tikai izmantoju sajūtas... Izveidoju ritma grupu - vai tās ir tikai bungas vai citas perkusijas, vai basa sekvence, jebkas, kas liek sakustēties sajūtām, pēc tam pamazām rodas pārējais. Līdzsvaru dod tieši manas sajūtas, jo tajā brīdī es atrodos tikai mūzikā - varu neēst kaut dienu, negulēt un tikai radīt. Laikam tās ir īpašas attiecības ar Dabu, Visumu, ar sevi pašu, saskatot sevī tās stīgas, kuras šobrīd var paraustīt, lai kaut kas sāktu skanēt... Agrāk tā nebija - agrāk tas bija vairāk mehāniski, noklausoties no citām grupām un pielāgojot, izmaļot cauri savām slepenajām dzirnavām, lai tikai neizklausītos dzirdēts.
Gadiem ejot, noslīpējies paša rokraksts mūzikā, mainīt neko netaisos, tikai eksperimentēt ar jaunām skaņām... To ir ārkārtīgi daudz. Ja rokā var apjaust robežas, ko paplašina ģitārspēle un efekti, tad elektroniskajā mūzikā jau pašā saknē iespējas ir bezgalīgas. Man tas ļoti patīk...

Pēdējā gada laikā Tu esi sarakstījis daudz jaunu skaņdarbu, top lielāks māksliniecisks projekts... kāds ir tā kodols un vēstījums?
Pēdējais gads bijis ļoti dzīvs, krāšņs, piepildīts un vētrainu pārmaiņu pilns. Bet tas netraucēja tapt skaņdarbiem, jo mūza, kā zināms, te nāk un iet un ierodas, kad vien ienāk prātā. Tā mēs, radošie, noveļam visu vainu uz kādu mistisku un fantastiski apdāvinātu būtni, kuru neviens nav redzējis, kautrīgi nolikdami sevi nostāk.
Top lielāks projekts kopā ar rakstnieci Daci Judinu. Tajā tiek apkopoti mani un Daces dzejoļi, dažas esejas, un kā papildinājums grāmatas vākā būs kompaktdisks ar manu instrumentālo mūziku meditatīvai noskaņai. Pašā grāmatā dzejoļi sakārtoti tā, kā tas būtu dialogā. Tāpēc arī nosaukums – Divi. Pusnakts sarunas. Tās ir pārdomas par dzīvi, laiku, mīlestību un mums. Ne vienmēr vieglas, ne vienmēr jautras. Tomēr, ja arī kādā dzejolī jaušams kas tumšs vai skumjš, grāmatai ir gaiša izskaņa. Gluži kā vecās, mīļās latviešu pasakas – tās vienmēr beidzas labi!

©Teksts un foto – R/a Pūces Māja.