„Mammīt, dzen to veci prom?” Intervija ar dramaturģi Leldi Stumbri

Starp citu, Lelde Stumbre nav tikai dramaturģe, teātrī „Austrumu robeža” veiksmīgi spēkus iemēģinājusi kā aktrise savā lugā „Plīvuris ar punktiņiem” un darbojusies kā režisore savai lugai „Sestdienas vakars”. Iesaku. Dzirdēt tik pilnasinīgu un sulīgu latviešu valodu iespējams reti kur. Jā un vēl viena nozīmīga Leldes Stumbres sirdslieta – vides aizsardzība, ilgstoši darbojoties Vides aizsardzības klubā un pilnīgi brīvprātīgi (bez samaksas) veidojot saturu vietnei, kas veltīta dabas aizsardzībai Pienotava | Vides aizsardzības kluba žurnāls
Es personīgi vēlētos dēvēt Leldi Stumbri par pirmo profesionālo dramaturģi, jo izglītība iegūta savulaik Maskavas Literārajā institūtā specializētajā dramaturgu kursā. Tā bija spēcīga skola, kuru grūti salīdzināt ar šobrīd pieejamo izglītību.

Kā tas ir – uzrakstīt lugu? Kā iespējams tikai ar dialogiem „izstāstīt” notikumu gaitu, turklāt tik saprotami, lai to uztveru lasītāji vai skatītāju pilnas zāles?

Padomā par savu dzīvi. Elementāri. Tavā dzīvē ir dažādi notikumi. Kāpēc tie ir? Tamdēļ, ka Tu sarunājies ar cilvēkiem. Piemēram, tu satiec kādu un viņš saka: „Es tevi mīlu”, bet tu atbildi: „Es tevi nemīlu,”, tev atbild: „Nekas, iemīlēsi.” Un notikums sāk veidoties. Pieņemsim, tālākā notikumu gaitā ienāk tava meita un saka: „Mammu, dzen to veci prom,”, tu atbildi, lai nejaucas sarunā, savukārt vīrietis ir sašutis: „Kāpēc neteici, ka tev ir meita!”. Un tā tālāk. Tāda īsa un primitīva pamācība, kā sākt rakstīt lugu. Mūsu notikumi veidojas tikai kontaktējoties ar cilvēkiem.

Dramaturģija ir oriģināla ar to, ka neviens neko neatstāsta, bet viss notiek šajā brīdī. Ja tu sāc kaut ko stāstīt – vakar bija tas, viņš atnāca - tā ir slikta dramaturģija. Parādi, kas notika un kādas sarunas rezultātā notika kaut kas traģisks vai labs.

Tad jau lugu par askētiem un vientuļniekiem nevar uzrakstīt?

Kāpēc ne? Tā būs mono luga un mono izrāde – viena cilvēka dialogs pašam ar sevi. Simto reizi vakar skatījos filmu Pamestais (Cast away) ar Tomu Henku galvenajā lomā, kur viņam jātēlo uz vientuļas salas nonācis avarējušas lidmašīnas pasažieris. Tiek pavadīti 4 gadi pilnīgā vientulībā. Bet nevar jau cilvēks bez sabiedrības, izstumtais par sarunu biedru pārvērš firmas „Wilson” sporta bumbu, iezīmējot sejas vaibstus un mīļi to dēvējot par Vilsonu. Amizanti - filmas notikumus mēs uztveram no izstumtā „sarunām” ar Vilsonu.

Kā var iemācīties uzrakstīt labu lugu?

Vienu brīdi pasniedzu dramaturģiju Rakstnieku savienības organizētajos kursos. Kaut kādai kripatai talanta tomēr ir jābūt, lai uzrakstītu labu lugu. Ir kas raksta lugas piepaceltā stilā, bet patiesībā visu vajadzētu radoši piezemēt – nu aptuveni, kā mēs ar tevi tagad sarunājamies. Piemēram, kursa dalībniekiem liku veidot 2 tēlus ar raksturiem, izštukot, ko tēli viens no otra varētu vēlēties, vai arī jau iedevu gatavu situāciju – pēc 20 gadiem satiekas 2 draugi - un liku to risināt.

Kāpēc cilvēkam jāiet uz teātri? Kino tomēr rada efektīgāku kairinājumu – skaņa, bilde, platformāts „iebelž” pa smadzenēm un šķiet esi saņēmis daudz, daudz kultūras.

Teātris sniedz lielāku klātbūtnes sajūtu, ir cilvēcīgāks. Es gan pati eju reti uz teātri, jo nav vēlmes vilties. Man gribas, lai izrāde ir – „uh”! Nesen biju uz izrādi, kuras fonu veidoja 60 gadu Rīgas bohēmiskā uzdzīve. To visu varēja kolosāli uztaisīt, bet man tika „iebarots” amerikāņu mūzikls. Es pati esmu bijusi bohēmiste, man mājās ir miljoniem foto no tā laika uzdzīves. Nu nedejoja meitenes toreiz sarkanās, skaistās kleitiņās ar pieskaņotām kurpītēm kājās. Valdīja pilnīgi cits fīlings. Turklāt izrādes galvenais varonis tika nostumts maliņā. Ja jaunā paaudze skatās šo izrādi, tad rodas aplams priekšstats par 60-to gadu radošo atmosfēru.

Tomēr teātri ir pilni un tas ir labi. Internets mazina cilvēciskā kontakta iespējamību, mēs esam pēc tā izslāpuši un ejam to meklēt arī uz teātri.

Bet ja saki, tev bail vilties teātrī, vai tas nozīmē, ka režijas līmenis nav pārāk augsts?

Nav gluži iespējams tā apgalvot, jo aktieri mums ir forši. Režisori? Nu neviens tāds spožs ģēnijs nav, izrādes izdodas kā kura – ir ļoti labas, ir sliktākas, arī pavisam sliktas. Gribētu teikt – līmenis nav vienmērīgs, bet ļoti mainīgs.

Tavu lugu skaits mērāms vairākos desmitos, arī uzvedumu skaits ir līdzīgs. Kurš no tiem ir bijis veiksmīgs?

Indras Rogas režija lugai „Smiltāju mantinieki” izdevās ļoti labi. Lieliski tika apdzīvota visa skatuves telpa, spēlē bija emocijas, pareizās vietās salikti akcenti plus – ļoti labs muzikālais noformējums. Arī vairāki citi uzvedumi ir izdevušies. Savā laikā Dailes teātrī „ Spalvas”, esmu redzējusi arī pirmšķirīgus uzvedumus Latvijas Tautas teātros. Tos neveiksmīgos es negribētu pieminēt.

Vai iejaucies režisora darbā?

Nekad to nedaru. Tā nav mana darīšana. Es esmu rakstniece, viņš ir režisors – mums ir dažādi uzdevumi. Cits piegājiens ir Amerikā – tur dramaturgs dzīvo teātrī, kopā ar režisoru veido izrādi, meklējot labāko iespēju izspēlēt situācijas. Kā ir pareizāk, es nezinu.

Toties publika gan mēdz iejaukties uz skatuves notiekošajā?

Jā. Tagad piedzīvoju to pati uz savas ādas teātrī „Austrumu robeža”. Saikne ar publiku ir tik cieša, tik ļoti tiek līdzpārdzīvots, ka rada virkni kuriozu un smieklīgu situāciju, piemēram, izrādē „Plīvuris ar punktiņiem”. Izrādes laikā ir jāsaņem komentāri, norādes, padomi, kā būtu jārīkojas mūsu spēlētajiem varoņiem. Piemēram, Inta Teterovska un Annas Šteinas spēlētie varoņi stāv pie durvīm un mēģina kautrīgi viens otram atzīties mīlestībā un vēlmē dzīvot kopā. Publika nevar nociesties – no zāles atskan izjusti labu vēloši saucieni: „Ņem taču viņu ciet!” Mani tas uzjautrina, no otras puses liek arī norūdīties, jo, lai kas arī notiktu publikā, mums ir jāspēlē tālāk. Arī mana varone vienā no ainām nevar atcerēties nosaukumu ierīcei zem izlietnes – kāds lādzīgs un izpalīdzīgs skatītājs vienmēr atrodas, sakot skaļi priekšā - sifons, sifons!

Publikas reakcija pieklājības robežās ir vērtīga. Mēdz būt arī tāda publika, kas klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Nevarēju labu brīdi saprast – patīk, nepatīk, vienalga? Aivars Siliņš man paskaidroja – ir tāda publika, kas ļoti uzmanīgi klausās.

Tavs radošais darbs tev liek dzīvot dialogos – tos radīt, rakstīt, apstrādāt. Vai tas kaut kādā mērā palīdz veidot dialogus arī personīgajās attiecībās ar cilvēkiem?

Es sevi uzskatu par diezgan sliktu oratoru (aut.– esmu pārliecināta, ka Lelde ir labs orators). Dažkārt man ir grūtības izteikties īsi, lakoniski, emocionāli un konkrēti. Taču attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem esmu mācējusi viņus „apstrādāt”, ja bijusi vajadzība pārliecināt par kaut kādu taisnību vai arī rast atbildes dzīves būtiskākos brīžos. Ar vecāko meitu Emīliju (aut. - Emīlija pēc smagas slimības ir aizgājusi aizsaulē) es pēdējos gados daudz runāju par ļoti nopietnām tēmām - viņa vienmēr man uzdeva jautājums, kurus vajadzēja izrunāt, saprast. Nevis uzspiest, bet pārliecināt – tāds ir mans mērķis.

Kā lielāko cilvēcisko attiecību ienaidnieku tu pieminēji greizsirdību – vai esi iepazinusies ar šīm postošajām jūtām?

Un kā vēl! Jaunībā tas mums visiem dots. Ar gadiem greizsirdība mazinās, vietu dodot loģiskam secinājumam – ja attiecības pavada greizsirdība, tās nav attiecības un ir izbeidzamas tūdaļ un tagad. Bet man nācās ilgi to mācīties.

Greizsirdība nozīmē, ka neesi drošs par sevi – visu laiku ir vēlme būt kaujas gatavībā. Un tie iekšējie dialogi, tie ir briesmīgi, aptuveni tā – tas otrs/otra gatavojas izdarīt kaut ko sūdīgu, bet varbūt jau izdarījis, man ir jāzina ko, un, ja izdarījis, tad ir cūka un tā tālāk. Droši vien daudzi atpazīst šīs melnās, ātri skrejošās domas.
Par to pārliecinājos, dzīvodama ar savu otro vīru, kurš pats bija neprātā greizsirdīgs. Man nācās stundām skaidrot, cik tā ir nepamatota. Turklāt krieviski. Jā, protams, šīs attiecības sevi izsmēla un mēs izšķīrāmies.

Vieds padoms – mēs paši esam sava likteņa noteicēji. Ja attiecībās parādās meli, greizsirdība, agresija, katrs pats izlemj – ciest vai iet. Tos, kas izlemj iet, varu apsveikt ar pieaugšanu.

Bohēma toreiz un tagad – vai ir kas mainījies?

Mēs noteikti bijām krietni naivāki. Un romantiskāki. Un vairāk riskējām. Toreiz uz ielas milicija varēja savākt arī tikai par to, ka bija pārāk gari mati, pārāk augstas platformenes, pārāk plati bikšu gali. Žmiedza ne pa jokam. Visu laiku bija jāuzmanās. Un mēs mukām. Daudz ceļojām ar stopiem, domājām par mīlestību, jūtām, ārpus materiālās pasaules esošām vērtībām, stundām varējām sēdēt pie kādām drupām, matiem plīvojot vējā, sūcot vīniņus, pīpējot un runājot, runājot, runājot.

Tagad ir iespējams viss. Vakar Latvijā, rīt Kanādā, mājinieki saņem ziņu, ka esi dzīvs un vesels. Toreiz katrs ceļojums bija NOTIKUMS.

Romantismu joprojām kopju savā draugu un domubiedru lokā – Vides aizsardzības klubā. Mēs patiešām „degam” par savām idejām bez kādas materiālisma piesaistes. Zaļais dzīves veids rada iespēju sakopt cilvēcību un rada tādu jauku sargājošu attieksmi pret būtni (dabu, koku,upi...), kas ir ļoti neaizsargāta.

Kas būtu jāizlasa kārtīgam latviešu jaunietim, kas ir tā vērtīgā esence, turklāt rēķinoties, ka jaunieši nemīl lasīt?

Lai vismaz nedaudz apjēgtu, kas ir latviešu literatūra, noteikti jāizlasa pāris R.Blaumaņa lugas vai cilvēcisko kaislību pilnās noveles. „Raudupiete” vien ir ko vērts. Vajadzētu izlasīt vienu Raiņa lugu, es ieteiktu „Spēlēju, dancoju” – dīvains, interesants darbs, kur pasaka mijas ar realitātes elementiem. Labs ir Z.Skujiņa romāns „Fornarīna” – viens no pirmajiem, kas „izlauzās” no padomju trulības. Tas ir romāns par mīlestību, kur galvenie personāži ir mākslinieki un celtnieki. No dzejniekiem varēt ieteikt palasīt U.Bērziņa, A.Aizpurietes, A.Rancānes liriku.

Kas notiek ar latviešu valodu?

Ja tu palasītu latviešu izcilā gleznotāja J.Rozentāla (1866-1916) vēstules sievai, kas apkopotas grāmatā, tad izsauktos – ārprāts, vieni vienīgi vācismi. Latviešu valoda vienmēr ir bijusi pakļauta ietekmēm – vācismiem, rusicismiem, tagad anglicismiem. No vienas puses tas ir šausmīgi, kā mēs mačkājam to valodu, no otras puses – ja jau tik daudz ir pārdzīvots, pārdzīvosim arī šo. Valoda ir dzīvs organisms un kā to izmantojam, atkarīgs no mums pašiem. Es rīkojos vienkārši – cenšos daudz lasīt labu literatūru. (Atceros, kā Lelde man vienmēr aizrādīja, lai rusicisma kurtka vietā lietoju latviešu vārdu vējjaka.)

Lelde smejas, kad nolasu iespējamos variantus krējuma izstrādājuma pārdēvēšanai. Nē, viņa nav par tiem dzirdējusi un tāpēc nevar komentēt.

Un sarunas noslēgumā pāris interesanti fakti par dažiem latviešu valodas vārdiem:

Mīlestība – tas ir jaunvārds, ko savulaik ieviesa Rainis. Pirms tam latvieši nezināja kas ir mīlestība, jo tika izmantots tikai vārds mīla (mihla – tā tas tika rakstīts).

Tālrāde – jaunvārds, ko vēlējās televizora vieta ieviest rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Bet vārds neguva popularitāti.

Trejacis – šādi kāds cerēja pārdēvēt luksoforu, bet jaunvārds cieta fiasko.

Dators – eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izgudrots jaunvārds, kas tiek aktīvi lietots sarunvalodā. Vārda cēlies no jēdziena dati. Dators ir lielisks jaunvārda piemērs, tāds skaidrs un apaļš un visiem saprotams.

Pierakstīja Agrita Lūse