Starp pelēkiem toņiem
Vai kādreiz esat domājuši par to, cik vērta ir cilvēka dzīvība? Torīt mana brāļa dzīvība bija kabatas pulksteņa vērtībā.
1941. gadā piecpadsmitgadīgo Līnu gaida iestāšanās mākslas skolā, pirmās satikšanās un viss, ko spēj dāvāt vasara. Taču kādu nakti Līnas mājās ielaužas čekisti, lai viņu kopā ar māti un jaunāko brāli deportētu uz Sibīriju. Līnas tēvs ir nošķirts no ģimenes, notiesāts uz nāvi un ieslodzīts cietumā. Viss ir zaudēts.
Līna bezbailīgi cīnās par izdzīvošanu un cieši apņemas: ja paliks dzīva, tad par godu savai ģimenei un neskaitāmiem tūkstošiem citu deportēto iemūžinās visu pieredzēto zīmējumos un atmiņu pierakstos. Viņa ļoti riskē, nododama tālāk savus zīmējumus, cerēdama, ka tie, iedami no rokas rokā, sasniegs viņas tēvu un aiznesīs viņam ziņu, ka sieva un bērni vēl ir dzīvi.
Moku ceļš Sibīrijā ir garš, un Līnai, tāpat kā citiem, dienu pēc dienas palīdz izturēt neticams gribasspēks, mīlestība un cerība. Taču – vai ar mīlestību pietiks, lai izdzīvotu?
Romāns “Starp pelēkiem toņiem” liek aizrauties elpai, saviļņo līdz sirds dziļumiem un parāda, cik brīnumains var būt cilvēku gara spēks.
Rūta Šepetis (Ruta Sepetys) ir dzimusi un augusi Mičiganā, ASV. Viņas tēvs ir lietuvietis, kopā ar saviem vecākiem atstājis Lietuvu Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas. 1941. gadā Baltijas valstis Lietuva, Latvija un Igaunija nozuda no pasaules kartes un atkal parādījās tajā tikai 1990. gadā. Par to tiek stāstīts reti, un Rūta savā grāmatā ir vēlējusies runāt to simttūkstošu baltiešu vārdā, kuriem Staļina represijas atņēma visu.
Fragments no grāmatas:
22. marts marts . Mana sešpadsmitā dzimšanas diena. Aizmirstā dzimšanas diena. Māte un Jons atstāja būdu, lai dotos uz darbu. Neviens neatcerējās manu dzimšanas dienu. Ko tad es biju gaidījusi – svinības? Mums tikpat kā nebija, ko ēst. Māte visu beidzamo apmainīja pret markām, lai sūtītu vēstules tētim. Mātei es neko neteicu. Viņa šausmīgi pārdzīvotu, ka aizmirsusi. Iepriekšējā mēnesī biju viņai atgādinājusi, ka ir vecmāmiņas dzimšanas diena. Viņa dienām ilgi mocījās vainas apziņā. Galu galā – kā viņa varēja aizmirst savas miesīgās mātes dzimšanas dienu?
Visu dienu es krāvu malku, iztēlodamās balli, kādu sarīkotu, ja mēs vēl būtu Lietuvā. Skolasbiedri vēlētu man laimes. Visa ģimene sapostos labākajās drēbēs. Tēta draugs fotografētu. Mēs dotos uz smalku Kauņas restorānu. Diena būtu īpaša, atšķirīga. Joana atsūtītu dāvanu.
Domāju par savu iepriekšējo dzimšanas dienu. Tētis atnāca uz restorānu ar nokavēšanos. Pastāstīju viņam, ka neko neesmu saņēmusi no Joanas. Ievēroju, ka viņš saspringst, izdzirdis mani pieminam māsīcu. “Joana varbūt vienkārši ir aizņemta,” viņš noteica.
Staļins bija atņēmis man mājas un tēvu. Un tagad arī dzimšanas dienu. Pēc darba bridu pa sniegu, smagi vilkdama kājas. Iegriezos saņemt maizes devu. Rindā stāvēja Jons.
“Pasteidzies!” viņš sacīja. “Rima kundzei pienākusi vēstule no Lietuvas. Bieza!”
“Šodien?” es jautāju.
“Jā! Nāc ātri! Satiksimies plikgalvja būdā.”
Rinda kustējās gausi. Domāju par pēdējo reizi, kad Rima kundze bija saņēmusi vēstuli. Viņas būdā bija pilns
ar cilvēkiem un silti. Prātoju, vai šodien atnāks arī Andrjus.
Saņēmusi maizi, pa sniegu skrēju uz plikgalvja būdu. Tur jau drūzmējās visi. Pamanīju Jonu un nostājos viņam aiz muguras.
“Ko esmu palaidusi garām?” es pačukstēju.
“Tikai šo,” viņš atbildēja.
Burzma pašķīrās. Es ieraudzīju māti.
“Daudz laimes dzimšanas dienā!” visi vienā mutē iesaucās.
Man aizžņaudzās kakls.
“Daudz laimes dzimšanas dienā, mīlulīt!” sacīja māte, apskaudama mani.
“Daudz laimes, Līna,” piebalsoja Jons. “Vai tu domāji, ka mums aizmirsies?”
“Jā. Tā es nodomāju.”
“Nē, mums nav aizmirsies,” māte sacīja, apkampdama mani vēl ciešāk.
Ar acīm meklēju Andrju. Viņa nebija.
Visi nodziedāja apsveikuma dziesmu. Mēs apsēdāmies un kopīgi ēdām maizi. Vīrs ar pulksteni pastāstīja par
savu sešpadsmito dzimšanas dienu, Rima kundze – par krējuma glazūru, ko gatavojusi kūkām. Viņa piecēlās un parādīja, kā piespiedusi bļodu pie sāna un putojusi ar menti. Glazūra. Atcerējos, cik tā krēmīga un salda.
“Mums ir tev dāvana,” sacīja Jons.
“Dāvana?”
“Nav gan skaisti iesaiņota, tomēr tā ir dāvana,” teica māte.
Rima kundze sniedza man sainīti. Tajā bija piezīmju bloks un strups zīmulītis.
“Paldies! Kur jūs tos ņēmāt?” es jautāju.
“Mēs nedrīkstam izpaust savus noslēpumus,” māte atbildēja. “Papīrs ir ar līnijām, bet citu mēs nevarējām atrast.”
“Tas ir brīnišķīgs!” es iesaucos. “Nav svarīgi, ka tam ir līniju lapas.”
“Tā tu zīmēsi vēl taisnāk.” Jons pasmaidīja.
“Tev jāuzzīmē kaut kas, lai atcerētos šo dzimšanas dienu. Tā ir unikāla. Drīz šis viss paliks tikai atmiņās,” māte sacīja.
“Atmiņās, kā tad! Pietiek svinēt. Ejiet prom. Es esmu noguris,” kurnēja plikgalvis.
“Paldies, ka atļāvāt šeit rīkot manu balli,” es teicu.
Viņš novaibstījās un plivināja rokas, raidīdams mūs laukā pa durvīm.
Mēs trīs ieķērāmies cits citam elkonī un devāmies uz Uļuškas būdu. Paraudzījos saltajās, pelēkajās debesīs. Atkal bija gaidāms sniegs.
Intervija ar romāna "Starp pelēkiem toņiem" autori Rūtu Šepetis
