Nozares eksperti: Latvijā ir jāveido multi disciplināra onkorehabilitācijas un paliatīvās aprūpes sistēma vēža pacientiem
Vēža ārstniecība ir komplekss process, kurā būtiska loma ir pacientu rehabilitācijai. Brīžos, kad slimība nav radikāli ārstējama, svarīga ir kvalitatīva pacientu paliatīvā aprūpe. Lai pacientiem nodrošinātu dzīvildzi un labāku dzīves kvalitāti, ir nepieciešams nodrošināt augstas kvalitātes rehabilitāciju un paliatīvo aprūpi, kas Latvijā šobrīd nav iespējams gan finansiālo, gan organizatorisko trūkumu dēļ – tā šodien Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas organizētajā diskusijā „Rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes iespējas vēža pacientiem Latvijā” norādīja nozares eksperti.
Rehabilitācija un paliatīvā aprūpe ir obligāts ārstēšanās turpinājums
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Asoc. prof. Gunta Purkalne diskusijas sākumā uzsvēra, ka pēc aktīvās ārstēšanas pabeigšanas, pacientam ir obligāti nepieciešama kvalitatīva un pareizi piemeklēta rehabilitācija vai paliatīvā aprūpe. Pēc Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas domām, iesaistītajiem speciālistiem ir jāstrādā ciešā sadarbībā ne tikai vēža ārstēšanas laikā, bet arī rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes procesos. „Lai vēža pacientam pēc ārstēšanās procesa varētu nodrošināt labāku dzīves kvalitāti un dzīvildzi, kā papildinājums ārstēšanai nepieciešama kvalitatīva un efektīvi organizēta rehabilitācija, vai brīžos, kad slimība nav izārstējama, kvalitatīva paliatīvā aprūpe dzīves kvalitātes uzlabošanai. Šobrīd Latvijā grūtības sagādā tieši organizatoriskā puse, proti, savstarpējā ārstu komandas darbība. Mēs uzskatām, ka Latvijā ir jāveido vienota sistēma, kā organizēt pacienta tālāko rehabilitāciju un paliatīvās aprūpes procesus. Ģimenes ārsts ir vienīgais speciālists, kas redz kopainu par pacienta veselības stāvokli un sadarbībā ar onkologu un citiem speciālistiem var izvēlēties atbilstošāko rehabilitāciju vai paliatīvo aprūpi pacientam.”
Arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Inese Kokare norādīja, ka savlaicīga rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes speciālistu iesaiste onkoloģisko pacientu visaptverošās rehabilitācijas programmās veicina pacientu veselību kopumā, gan uzlabo pacientu un viņa ģimenes locekļu dzīves kvalitāti, ilgtermiņā samazinot arī finanšu slogu veselības problēmu risināšanā.
Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe norādīja, ka psihoemocionālais atbalsts vēža pacientiem ir svarīgs jau no diagnozes uzstādīšanas brīža. Vairāk nekā 40% pacientu paši nespēj tiks galā ar vēža radīto psihoemocionālo traumu, tāpēc psihosociālā rehabilitācija ir primāra nepieciešamība, lai vēža pacienti spētu atgriezties normālā sociālā un ekonomiskā dzīvē.
Latvijā praktiski nav pieejami Eiropas vadlīnijām atbilstoši rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes pakalpojumi
Gan ārstējošie ārsti, gan citi iesaistītie speciālisti iestājas par to, lai rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes programmas pēc iespējas labāk ietekmē pacienta dzīvildzi un dzīves kvalitāti, izprotot viņu vajadzības. Diemžēl esošās situācijas analīze Latvijā liecina, ka vēža pacientiem praktiski nav pieejami Eiropas valstu klīnisko vadlīniju rekomendācijām atbilstoši rehabilitācijas pakalpojumi. Kā uzsvēra Dr. med. Inese Kokare, tad galvenie iemesli tam ir valsts finansējuma trūkums, speciālistu trūkums, kā arī ārstu zināšanu un tālākizglītības iespēju trūkums. “Ir būtiski, ka ārstniecības pakalpojumu organizētāji un sniedzēji izprot pacientu vajadzības, tāpēc ir jāuzsāk darbs pie onkoloģisko pacientu rehabilitācijas sistēmas izveides Latvijā ar mērķi rehabilitāciju uzsākt iespējami agrīni pēc vēža diagnozes uzstādīšanas. Paliatīvās aprūpes un onkorehabilitācijas sistēma jāveido pēc multi disciplināras komandas darba, sadarbojoties valsts institūcijām, dažādām profesionālajām un sabiedriskām institūcijām un pacientiem.”
Attiecībā uz paliatīvo aprūpi, Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Rita Rindža arī uzsvēra, ka šobrīd tikai nosacīti ir iespējams runāt par paliatīvās aprūpes sistēmu valstī, jo tā nav pietiekami pieejama, palīdzības saņemšana ir ilgstoši jāgaida, izteikti trūkst nepieciešamo speciālistu, kā arī valsts līdzfinansējums ir ierobežots: “Paliatīvās aprūpes palīdzība pacientiem ir nepieciešama tad, kad tā ir nepieciešama, nevis pierakstoties rindā un pēc vairākiem mēnešiem saņemot vairāku dienu aprūpi, kas bijusi nepieciešama ātrāk un ir vajadzīga regulāri arī turpmāk.”
Lai būtu iespējams izveidot sakārtotu un pacientiem piemērotu paliatīvās aprūpes un onkorehabilitācijas sistēmu, būtiski ir nepieciešams papildus valsts finansiālais atbalsts, kuru šobrīd onkoloģijas ārstniecībā iesaistītie speciālisti neizjūt.
„Ir jāapzinās, ka eiropeiskas un, jo vairāk, sociāli atbildīgas valsts pazīme ir nenogurstoša savas veselības aprūpes politikas un izmaksu iespēju stratēģijas nepārtraukta salāgošana ar patstāvīgi pieaugošām savu pilsoņu veselības vajadzībām, it īpaši hronisko, invalidizēto un paliatīvo pacientu aprūpē. Raugoties no šāda aspekta, Latvijā nav pieņemama situācija, kurā smagi slimnieki paliek vieni patstāvīgi pieaugošo vajadzību un veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu priekšā, padarot šos pakalpojumus par nepietiekami efektīviem vai vispār nepieejamiem,” uzsvēra Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Pauls Princis.
Uzklausot nozares speciālistu viedokli par situāciju rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes procesu īstenošanā vēža pacientiem Latvijā, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis skaidroja, ka medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus pēc fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta vai rehabilitologa nosūtījuma pacients var saņemt ambulatorā ārstniecības iestādē, tai skaitā dienas stacionārā, stacionārā ārstniecības iestādē un mājās. Onkoloģiskie pacienti netiek izdalīti īpašā kārtībā, tāpēc rehabilitācijas pakalpojumus saņem vispārējā kārtībā. Attiecībā uz paliatīvo aprūpi, onkoloģiskiem pacientiem no veselības aprūpes valsts budžeta tā tiek apmaksāta gan primārās palīdzības līmenī, gan ambulatori paliatīvās aprūpes kabinetos. Miķītis uzsvēra, ka paliatīvās aprūpes un rehabilitācijas nodrošināšana nav vienkārši risināms jautājums, un sistēmas sakārtošanā būtu nepieciešams papildus finansējums, taču diemžēl darbs ir jāplāno ar to naudas daudzumu, kas šobrīd ir piešķirts veselības aprūpei.
Apkopojot diskusijā izskanējušos viedokļus, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Asoc. prof. Gunta Purkalne diskusijas noslēgumā uzsvēra, ka ir svarīgi apzināties, ka vēža pacientu rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes procesu plānošanā un īstenošanā ir nepieciešama daudzprofilu ārstu piedalīšanās, un ir jāstrādā pie efektīvas multi disciplināras sistēmas izveides, kura arī tiktu atbalstīta finansiāli no valsts puses.
