Kas ir emocijas un kur tās rodas
Emocijas ir jūtas, kas padara krāsainu mūsu dzīvi, un ļauj mums izbaudīt visus dzīves piedāvātos priekus un bēdas. Neizbaudot prieku ēst karstu sundae (Korejiešu nac. – asinsdesa), neizjūtot nepatiku pret nelaipnu izturēšanos, nepriecājoties satikt senu draugu, neskumstot par mīļota cilvēka zaudējumu, vai neizjūtot Lielā Kanjona varenības izraisīto bijību, mūsu dzīve būtu samēra pelēcīga un pat bezjēdzīga.
Dr. Pols Ekmans (Paul Ekman), kurš pazīstams kā eksperts emociju pētniecības jomā, norāda uz četrām galvenajām vispārzināmajām emocijām: bailēm, dusmām, skumjām, un prieku. Vairums pētnieku uzskata, ka pastāv daudz un dažādu šo pamatemociju dimensiju, variāciju un kombināciju. Piemēram, bēdas, vientulības sajūta, žēlums, nomāktība un izmisums – visi šie emocionālie stāvokļi ir saistīti ar skumjām, savukārt, laime, prieks, sajūsma, apmierinātība un jautrība saistās ar baudu.
Kur rodas emocijas?
Emociju avots ir galvas smadzenēs, īpaši limbiskajā sistēmā. Tas ir neliels smadzeņu segments, kas atrodas starp apakšējo smadzeņu stumbru un augšējo daļu jeb garozu. Iegarenās smadzenes kontrolē modrību un nosūta dažādu maņu un sajūtu informāciju uz garozu ar limbiskās sistēmas palīdzību. Liela daļa mūsu domāšanas un mācīšanās procesu norisinās tieši smadzeņu garozā. Svarīgākā mācīšanās procesa komponente – atmiņa – ir saistīta ar limbisko sistēmu.
Limbiskā sistēma veido un vada emocijas un izturēšanos. Priscilla Veila (Priscilla Vail), eksperte mācību jomā, apraksta emocijas kā slēdzi, kas ieslēdz un izslēdz cilvēka mācīšanās procesu. Saskaņā ar viņas teoriju, kad šis slēdzis ir izslēgts, sistēma atrodas tādā kā pasīvā gatavībā uzņemt zināšanas, taču aktīva darbība sākas brīdī, kad to ieslēdz. Limbiskā sistēma uztver un sašķiro sensoro informāciju, nosaka tās emocionālo toni un tad nosūta uz smadzeņu garozu tālākai apstrādei. Kad limbiskā sistēma ir pozitīvi novērtējusi uztverto informāciju, tā nosūta tālāk ziņu, radot zināmu uzbudinājumu un vada mūsu turpmāko izturēšanos. Šajā brīdī mēs kļūstam motivēti darboties, tiek aktivizētas domas un palielinās jaunu zināšanu uztveres spēja. Savukārt, ja uztvertā informācija tiek interpretēta kā negatīva, slēdzis paliek izslēgts un domāšanas un mācīšanās spējas – bremzētas. Tas, kā sistēma interpretē sensoro informāciju, balstās uz cilvēka atmiņām un tūlītēju reakciju uz pašreizējo notikumu. Jo pozitīvākas būs apmācāmā atmiņas un reakcija uz notikumu (emocionālais stāvoklis), jo sekmīgāk notiks zināšanu apguve. Pētījumi liecina, ka prieka sajūtai ir pozitīva ietekme uz mācīšanās spējām, atmiņu un sociālo uzvedību. Pretēji tam, ir pierādīts, ka negatīvam emocionālajam stāvoklim, kā, piemēram, dusmām vai skumjām, ir negatīva ietekme uz mācīšanās spēju un motivāciju.
Tā kā limbiskā sistēma ir starpnieks starp domām un sajūtām, tad ir saprotama emociju lielā nozīme pozitīvu, pareizu lēmumu pieņemšanā un skaidrā domāšanā. Emocijas var būt arī tās, kas traucē domāšanu un zināšanu apguvi. Kad esam priecīgi, mums ir “skaidrs prāts”, bet būdami sarūgtināti, nespējam domāt sakarīgi. Pozitīvās emocijas, tādas, kā prieks, apmierinātība, uzticība, paļāvība spēj būtiski veicināt mācīšanās procesu. No otras puses, ilgstošs emocionālais distress var graujoši iedarboties uz to. Visi taču zinām, cik grūti ir kaut ko iemācīties vai atcerēties, kad esam noraizējušies, dusmīgi vai nomākti.
Autors: Filozofijas zinātņu doktors Kendijs Lousons (Candy Lawson)
