„Venozā katastrofa” – dziļo vēnu tromboze
Ļoti lēnām un pamazām sabiedrībā veidojas izpratne par to, ka vēnu problēmas nav tikai kosmētisks defekts un to ignorēšanai var būt nopietnas sekas. Visbiežāk cilvēki ir dzirdējuši kaut ko par trombiem, kas var nosprostot vēnas, bet tā drīzāk šķiet tāda hipotētiska situācija, kas pašu nevar skart. Tāpēc, parādoties pazīmēm, kas liecina, ka nekavējoties jāsteidzas pie ārsta, daudzi nolemj nogaidīt vai sāk nodarboties ar pašārstēšanos.
„Katram cilvēkam būtu jāzina, ka pēkšņi radies pietūkums un stipras sāpes vienā kājā ir trauksmes signāls, kas nozīmē, ka, iespējams, ir notikusi venozā katastrofa – virspusējo un vai dziļo vēnu tromboze,” saka asinsvadu ķirurgs, flebologs Juris Rīts (Dr. Mauriņa Vēnu centrs)
„Pacients parasti arī norāda, ka viņam ir grūti stāvēt, bet kļūst nedaudz vieglāk apguļoties un paceļot kāju augšup. Šajā situācijā ir nekavējoties jāmeklē speciālista palīdzība.”
Uzziņai
Dr. Juris Rīts
• asinsvadu ķirurgs, flebologs
• absolvējis Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti
• specializējies venozās un limfātiskās sistēmas slimību diagnostikā un ārstēšanā
• Baltijas Fleboloģijas biedrības, Latvijas Fleboloģijas biedrības un Latvijas asinsvadu ķirurģijas asociācijas biedrs
Maksimāli ātri jālikvidē
„Vienkāršiem vārdiem skaidrojot, trombs ir asins receklis, kurš kaut kādu apstākļu sakritības dēļ izveidojies vēnā, izraisot tās slimību,” stāsta J. Rīts. „Trombs vēnā izveido nosprostojumu, pacients to jūt kā sāpes, tūsku kājā. Reizēm tromba izveidošanās saistīta ar situāciju, kad cilvēks zaudējis daudz šķidruma, tā var gadīties uz paģirām; kādreiz tas ir pavadošs simptoms kādai onkoloģiskai slimībai, provocējošs faktors var būt neārstēta virspusējo vēnu slimība, grūtniecība, arī trauma, bet nereti viss notiek it kā bez redzama iemesla. Dziļo vēnu tromboze var būt dzīvībai bīstama – ja tromboze progresē t.i. trombi „aug” lielāki, slēdzot plašākus vēnu segmentus, palielinās risks, ka tie atrausies un ar asins straumi nonāks plaušu artērijās, radot to nosprostojumu jeb tromboemboliju, kas var beigties ar nāvi.
Mūsu uzdevums ir maksimāli ātri noteikt diagnozi un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu, lai trombu likvidētu. Ja terapiju uzsāk novēloti, nākotnē pieaug dziļo vēnu mazspējas attīstības risks, cilvēks cieš no tā sauktā posttrombotiskā sindroma, kas savukārt nozīmē ievērojami pazeminātu dzīves kvalitāti nākotnē. Trombi sabojā vēnu vārstulītes, kam ir izšķiroša loma, nodrošinot venozo asiņu plūsmu no kājām atpakaļ uz sirdi.”
Ārstēšanas metodes
„Pamatārstēšana mūsdienās ir balstīta uz kompresijas terapiju kombinācijā ar medikamentozu terapiju,” turpina J. Rīts. „Slimā kāja sākumā tiek saitēta ar speciālām īsa iestiepuma elastīgajām saitēm, vēlāk kompresiju nodrošina medicīniska kompresijas zeķe. Paralēli uzsāk medikamentozu ārstēšanu, izmantojot tiešos un netiešos antikoagulantus – tas notiek ambulatori speciālistu uzraudzībā. Pacientam, kurš saņem pareizu ārstēšanu, jābūt fiziski aktīvam, tādējādi tiek novērsts jaunu trombu veidošanās risks. Ārstēties jāsāk maksimāli ātri, jo trombs, kurš ir svaigs, labi padodas medikamentu iedarbībai, nereti to var izšķīdināt bez pēdām un cilvēks dzīvo tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Diemžēl gadās, ka cilvēki nav ārstējušies vai arī ir izmantojuši neadekvātas metodes un „brīnumlīdzekļus no brīnumzemēm”, tāpēc nonāk pie flebologa ar ielaistu patoloģiju. Šāds ilgstošs trombs atstāj vēnā rētas, kas izraisa dziļo vēnu mazspēju, tā savukārt noved pie posttrombotiskā sindroma: kājas tūska, vielmaiņas traucējumi, hiperpigmentācija, sīki sadzīviski apakšstilba savainojumi var novest pie trofiskās čūlas, jo brūces dzīst slikti. Venozo asiņu sastrēguma dēļ rodas lokāls audu iekaisums, kas aptver arvien plašākus audu slāņus, cilvēks cenšas pēc iespējas mazāk kustināt kāju, līdz ar to netiek nodarbināti muskuļi, kas palīdz asinīm virzīties pa kāju vēnām uz augšu, mazkustīgums veicina arī locītavu problēmas un citas kaites – rodas apburtais loks, no kura tikt ārā ir ļoti grūti. Tātad ir vajadzīga savlaicīga vēnu slimību ārstēšana, lai pēc tam vairs nebūtu jācīnās ar sekām, kas vienmēr ir grūtāk.”
Izvērtējot cēloņus un risku
Trombu veidošanās risks nav visiem cilvēkiem vienāds. „Ir tādas slimības, ko sauc par trombofilijām,” stāsta J. Rīts. „Tās var būt iedzimtas, bet var būt arī dzīves laikā iegūti trombofili stāvokļi, kad trombu veidošanās risks ir stipri paaugstināts. Šie riska faktori tiek izvērtēti cilvēkiem, kuriem ir bijusi kāda dziļo vēnu trombozes epizode. Kad veikti neatliekamie ārstniecības pasākumi, mēs ķeramies pie slimības cēloņa noskaidrošanas, šajā darbā iesaistās arī ģimenes ārsti, vajadzības gadījumā – imunologi un hematologi un citi speciālisti. Ir gadījumi, kad nosūtām pacientu arī uz gēnu testiem, lai konstatētu mutācijas, kas atbildīgas par paaugstinātu venozās trombozes risku. Ja cilvēkam atklāj iedzimtu trombofiliju, tad viņam patiešām ir nopietns pamats pārskatīt savu dzīves un darba veidu un reizēm nākas pieņemt lēmumu par profesijas maiņu, jo, piemēram, tālbraucēja šofera darbs var izrādīties viņa veselībai pārāk riskants. Izskaidrojam arī, ka turpmāk ikdienā būs jāvalkā kompresijas zeķes, ka lielas slodzes gadījumā profilaktiskās devās ir jālieto medikamenti. Mēs daudz nodarbojamies ar pacientu izglītošanu, jo tas ir visai svarīgi. Ja cilvēks aiziet pie ārsta un jūt, ka dakterim nav intereses, ka viņa attieksme ir „ņem recepti un ātrāk ej projām”, tad es ieteiktu meklēt citu ārstu. Kad pacients ir nokļuvis pie laba, ieinteresēta speciālista, viņam rodas vēlme izzināt savu problēmu, uzdot daudz jautājumu, un ārsts par to tikai priecājas. Ja cilvēks grib izprast, kas notiek un interesējas, kā un kāpēc jārīkojas, tad arī ārstam ir vieglāk strādāt un kopā var sasniegt vislabākos rezultātus.”
Nē – pašdiagnostikai, jā – profesionālai konsultācijai
Var rasties jautājums: vai ir vērts doties pie flebologa arī tad, ja nekādu problēmu nav, bet, piemēram, ir zināms, ka vēnu tromboze reiz bijusi kādam no vecākiem vai vecvecākiem? „Ja ir kaut kādas aizdomas vai cilvēks grib atnākt un pārliecināties, kādā stāvoklī ir viņa vēnas – es šādu rīcību noteikti atbalstu,” atbild J. Rīts. „Apsveicama ir situācija, kad atnāk pārbaudīties jauna sieviete un saka: „Pagaidām man nekādu vēnu problēmu nav, bet mammai tādas ir vai bija, un tagad es plānoju grūtniecību – vai man kaut kas jādara, lai problēmas nerastos?” Veicot ultraskaņas diagnostiku, mēs varam atklāt vēnu mazspēju, kura pagaidām nav redzama, vajadzības gadījumā šo problēmu var sekmīgi risināt, un nepieļaut nopietnu slimību rašanos nākotnē. Es neieteiktu nodarboties ar pašdioagnostiku, bet konsultēties pie kvalificēta speciālista, kurš spēj skatīt problēmu kopumā, izvērtēt riskus un ārstēšanas iespējas. Ne velti mēdz teikt, ka daudzas slimības sākas galvā – ja cilvēks visu laiku iedomājas, ka viņam ir slimas vēnas, viņš no tā cieš. Bet, kad viņš atnāk uz ultraskaņas diagnostiku un mēs uz ekrāna varam parādīt, kur ir dziļās vēnas, kur virspusējās, izskaidrot, ka tās darbojas normāli – tad atkrīt šī dziļi apziņā iesēdusies doma par slimajām vēnām. Pēc konsultācijas pacients ir laimīgs un saka: „Kad nācu šurp, man sāpēja kājas, bet tagad, kad jūs izmeklējāt un parādījāt, ka viss ir kārtībā – man vairs nesāp!” Tādi cilvēki ir un viņiem ir ļoti svarīga šī informācija, kas jau pati par sevi ārstē. Cilvēks ir mehānisms, kuram jāatrodas kustībā, nepieciešams veselīgs uzturs, svaigs gaiss – veselīgs dzīvesveids ir galvenais priekšnoteikums kāju vēnu netraucētai darbībai.”
