Pierādīts, ka augi ir ne tikai dzīvi, bet arī saprātīgi. Iespējams, saprātīgāki par dzīvniekiem
Kā atklājies dažādu pētījumu rezultātā, augi ir ne tikai dzīvas, bet arī saprātīgas Dieva radības. To redzot zinātnieki ne tik daudz priecājas par atklājumu, cik jūtas samulsuši un apjukuši. Jā, mums tik tiešām ir daudz vieglāk pieņemt suņu, kaķu un delfīnu zināmas prāta spējas, nekā piedēvēt šīs īpašības kokam vai puķei. Taču daudzskaitlīgus faktus ir grūti apstrīdēt.
Jau vairākus gadu desmitus daudzās valstīs policija izmanto melu detektoru un tā kādu reizi amerikāņu speciālistam Klaivam Baksteram, kas strādā šajā jomā, ienāca neprātīga doma pievienot šo ierīci auga lapām, kas zaļoja laboratorijā uz palodzes.
Ilgu laiku augs klusēja un nekas nenotika. Tā tas turpinājās, līdz kādu reizi netālu no atrodošās auga (starp citu uz palodzes zaļojošais augs bija filodendrs) kāds sasita jēlu olu. Tajā pašā brīdī melu detektora pašrakstītājs uzzīmēja asu pīķi. Tādējādi augs reaģēja uz dzīvības bojāeju. Kad laboratorijas darbinieki sāka gatavot pusdienas un vārošā ūdenī ielika svaigas garneles, augs atkal noreaģēja uz notiekošo. Lai pārbaudītu vai tā nav vienkārša sakritība, garneles sāka likt ūdenī, ieturot noteiktas pauzes, un katru reizi, kad katlā tika likta nākamā garnele, melu detektora pašrakstītājs uzzīmēja jaunu pīķi.
Tikpat ātri un nemaldīgi augs reaģē, ja kaut kas notiek ar cilvēku, īpaši, ja šis cilvēks augam nav vienaldzīgs- tas kopj un laista to. Kad jau iepriekš pieminētais Baksters sagrieza pirkstu un apstrādāja rētu ar jodu, pašrakstītājs tūlīt sāka darboties.
Augiem nav acu, taču neskatoties uz to, visparastākais apinis, lauka tītenis, pupas vai zirņi mums nesaprotamā veidā spēj uztvert un atšķirt dažādus priekšmetus jau no attāluma. Tie nedzen savas atvases uz labu laimi. Augi "redz" pareizo virzienu un tiklīdz viņu ceļā pagadās kāds izcilnis, nagla vai kas cits, aiz kā var aizķerties, viņi tūlīt pat virza savus dzinumus tieši šīpriekšmeta virzienā. Pie kam augi nekad nekļūdās un trāpa tieši tur, kur vajag.
Augi lieliski atšķir objektus, kas atrodas viņu uztveršanas diapazonā. Purvos sastopamā kukaiņēdāju rasene, kuras smalkās lapas, kas noklātas ar lipīgiem dziedzermatiņiem matiņiem, vienmēr ir gatavībā noķert pusdienām kādu neuzmanīgu odu vai vabolīti. Atliek tikai augam pietuvināt 4-5 cm attālumā uz adatas gala uzliktu mušu, kā rasenes lapas sāk griezties vajadzīgajā virzienā un matiņi stiepjas pretī laupījumam. Taču, ja adatas galā uzdursiet un tuvināsiet kaut ko rasenes pusdienām nepieņemamu, augs jūs vienkārši ignorēs. Apmānīt viņu nav iespējams. Radībai, kurai nav nedz acis, nedz deguns, tāds jutīgums ir apbrīnojams un neizskaidrojams.
Izrādās, augi spēj uztvert arī to, kas atrodas zem zemes. Stepes krūmāji valgmes meklējumos stiepj savas saknes uz visām pusēm, cik vien tiem ir spēka, taču, ja savā ceļā tie satiek citu krūmu, tad tūlīt pat pārstāj sakņu virzīšanu pretī viens otram. Viņiem svešu mantu nevajag. Saknes atpazīst viena otru jau no attāluma, pat nesaskaroties.
Angļu biologa L. Vatsona eksperimenta laikā kāds no laboratorijas darbiniekiem katru dienu laistīja ģerānijas, uzirdināja zemi un slaucīja putekļus no lapiņām. Savukārt, cits laboratorijas darbinieks dažādi kaitēja augam; lauza ziedus, durstīja ar adatu lapas un svilināja tās.
"Labdara" klātbūtnē pašrakstītājs vienmēr zīmēja taisnu līniju, taču atlika vien istabā ienākt "ļaundarim", kā ģerānija tūlīt viņu pazina- pašrakstītājs tajā pašā mirklī sāka zīmēt asus pīķus. Ja reizē ar "ļaundari" istabā ienāca arī "labdaris", asos pīķus nomainīja taisna līnija- tas nozīmēja, ka auga satraukums pazuda, jo labais taču viņu var pasargāt no ļaunā.
Daudzreiz pierādīts arī fakts, ka augi spēj uztvert tiem raidītus vārdus. Vēl pagājušajā gadsimtā pazīstamais amerikāņu botāniķis L. Burbanks, veidojot jaunas šķirnes, ilgstoši runājās ar augiem. Piemēram, lai izveidotu nedurstīga kaktusa šķirni, viņš daudzas reizes atkārtoja augam: "Adatas jums nav vajadzīgas, baidīties nav no kā. Es jūs aizsargāšu". Pie kam šī bija viņa vienīgā metode jaunu šķirņu veidošanā, neko citu botāniķis nedarīja. Var jau tam neticēt, uzskatīt to par brīnumu, taču kaktusu šķirne, kas līdz šim bija augusi tikai un vienīgi adataina, sāka augt bez adatām un šo savu īpašību nodeva tālāk pēctečiem.
Ar šīs pašas metodes palīdzību Burbanks izaudzēja jaunu kartupeļu šķirni, ātraudzīgas plūmes, dažādas puķes un augļu kokus, no kuriem daudzi vēl šodien nes viņa vārdu. Un to visu viņš panāca vienkārši sarunājoties ar augiem, kontaktējoties ar tiem kā ar saprātīgām būtnēm. Kāds šo faktu var uzskatīt par fantastisku, taču fakts ir un paliek fakts.
Apstāklī, ka augiem piemīt atmiņa, pārliecinājās Klermontas (Francija) universitātes biologi, veicot eksperimentu, kuru, ja vēlas, var izmēģināt katrs no mums. Kad no zemes parādījās asns ar pirmajām divām simetriski izvietotām lapiņām, vienu no tām vairākas reizes caurdūra ar adatu.
Augam it kā lika saprast, ka šajā pusē, no kuras nāca dūrieni, ir kaut kas slikts un tur slēpjas briesmas. Uzreiz pēc tam (pēc dažām minūtēm) abas lapas noplūca. Tātad augam nepalika bojāti audi, kas atgādinātu par to, no kuras puses nāca uzbrukums. Asns turpināja augt, tam parādījās jaunas lapiņas, taču to izkārtojumā izveidojās savdabīga asimetrija- gan auga stumbrs, gan lapas tiecās prom no tās puses, kurā kaut kad agrāk tika veikti dūrieni. Pat ziedi plauka tikai "drošajā" pusē. Acīmredzami, ka pat pēc vairākiem mēnešiem augs atcerējās visu, kas iepriekš noticis un no kuras puses nācis ļaunums...
Vēl 1959.gadā PSRS Zinātņu Akadēmijas ziņojumos tika publicēts V. Karmanova raksts ar visai prozaisku nosaukumu "Automātikas un kibernētikas izmantošana lauksaimniecībā". Rakstā bija stāstīts par PSRS Zinātņu akadēmijas Agrofizikas institūta biokibernētikas laboratorijas eksperimentiem. Institūta siltumnīcā tika uzstādītas jūtīgas ierīces, kas brīžos, kad zeme bija pārāk izžuvusi, fiksēja, ka pupas, kas tur auga, zemo frekvenču līmenī sāka izdot impulsus. Zinātnieki centās šo acīmredzamo sakaru nostiprināt ar faktiem. Tikko kā ierīces uztvēra šādu signālu, speciāla iekārta tūlīt pat sāka laistīt augsni. Spriežot pēc rezultātiem, augiem izstrādājas sava veida nosacīts reflekss: tikko kā tiem bija nepieciešams ūdens, augi momentāni raidīja signālu. Pie kam drīzumā bez cilvēka palīdzības augi paši izstrādāja sev piemērotu laistīšanas režīmu. Vienas bagātīgas laistīšanas vietā viņi izvēlējās visoptimālāko variantu un iedarbināja laistīšanas iekārtu reizi stundā uz divām minūtēm.
Vai esat dzirdējuši par eksperimentiem ar nosacījuma refleksiem, kurus veica krievu akadēmiķis Pavlovs? Alma- Atas universitātes biologi izdarīja analogu eksperimentu ar augu. Caur filodendra stiebru viņi izlaida elektrisko strāvu.
Rādītāji piefiksēja, ka augs uz to reaģēja visai aktīvi. Var pieņemt, ka viņam tas nepatika. Katru reizi, ieslēdzot strāvu, blakus augam vienā un tajā pašā vietā novietoja vienu un to pašu akmeni. Eksperiments tika vairākkārtīgi atkārtots. Un pienāca reize, kad pietika tikai novietot ierastajā vietā akmeni, kā filodendrs tūlīt reaģēja uz to tā, it kā viņš būtu saņēmis kārtējo elektrisko šoku. Augam bija izstrādājusies noturīga asociācija: blakus nolikts akmens, kam seko sitiens ar strāvu jeb citiem vārdiem sakot,- nosacījuma reflekss.
Lūk tā! Secinājumus izdariet paši!
Starp citu, krievu zinātnieks Pavlovs nosacījuma refleksu uzskatīja par augstākās nervu sistēmas darbības refleksu....
