Pieci domāšanas likumi

Runājot par darba efektivitāti, ļoti liela uzmanība bieži tiek pievērsta prasmēm un iemaņām, taču diemžēl bieži tiek piemirsts cits efektivitātes aspekts: cilvēka uzskati. Interesanti, ka tieši uzskati ir tā neredzamā programma, kas nosaka mūsu efektivitāti. Ja cilvēka uzskati viņu bremzē, nevis virza, tad diemžēl nekāds iemaņu treniņš nelīdzēs, lai celtu viņa efektivitāti.

Ja cilvēks uzskata, ka “es jau neesmu nekas”, tad ļoti bieži efektivitāte būs būtiski zemāka nekā cilvēkam, kuram ir absolūta pārliecība “es esmu īstajā vietā”, “es zinu, ko vēlos sasniegt.” Interesants ir fakts, ka, izmainot tikai šo vienu uzskatu – cilvēkam pašam apzināti sākot domāt, ka “es esmu īstais cilvēks”, viņa efektivitāte pieaug un konkrētās iemaņas uzlabojas pat tad, ja netiek apzināti trenētas.

Šajā rakstā autors vēlas izcelt piecus būtiskus efektīva cilvēka uzskatus. Tie ir kritiskie uzskati, kurus izmainot iespējams celt personisko efektivitāti. Labā ziņa ir tā, ka katrs var izvēlēties savus uzskatus – tos, tāpat kā cepures, var uzvilkt un noņemt. Līdz ar to, ja gribas sevī attīstīt kādu uzskatu, nav jāgaida, kamēr “izmainīsies mūsu personība” – mēs varam sākt rīkoties tā, it kā šis uzskats mums jau būtu, un mūsu efektivitāte uzreiz uzlabojas.

Tāds jēdziens kā neveiksme nepastāv. Eksistē tikai atgriezeniskā saite.

Efektīviem cilvēkiem neveiksmes neeksistē. Ja mēs kādā dzīves situācijā negūstam vēlamo rezultātu, tad tas nozīmē, ka kaut kas ir jādara savādāk un varbūt ar pavisam savādāku pieeju. Ja mazs bērns, kurš mācās staigāt, pēc pirmā vai otrā kritiena paliktu guļot, atmestu visam ar roku un teiktu: “Es nokritu! Tā ir neveiksme un nevajag man nekādu jūsu sasodīto staigāšanu, nestaigāšu...”, tad viņš nekad neiemācītos staigāt...

Ja Edisons, kurš, kā mēs zinām, izgudroja 1054 “kļūdainas” spuldzītes, kas nestrādāja, pēc trešā mēģinājuma atmestu visam ar roku un teiktu: “Neveiksme. Neko vairāk nedarīšu!”, pilnīgi iespējams, ka mēs arī tagad sēdētu sveču gaismā, vai arī spuldzīti būtu izgudrojis kāds cits.
Ja negatīvos notikumus uztveram kā neveiksmes, tad mums nolaižas rokas un mēs nemēģinām neko darīt tālāk. Uztverot tos kā atgriezenisko saiti, mēs koriģējam savu uzvedību un rīkojamies. Dzīvē pilnīgi noteikti ilgtermiņā uzvar tas, kurš rīkojas.

Uzskati “esmu savas dzīves autors” un “es esmu atbildīgs par itin visu, ko dzīvē sasniedzu”.

Ja mēs kaut ko saņemam no dzīves, tas ir pateicoties mums pašiem, nevis tam, ka mums paveicās. Ja mēs kaut ko nesaņemam no dzīves, arī tas ir pateicoties mums, nevis tam, ka mums nepaveicās.

Šo uzskatu būtība ir tāda, ka katrs cilvēks pats nes pilnu atbildību par to, kas ar viņu dzīvē notiek. Tas nozīmē, ka tās ir mūsu darbības (vai bezdarbības) sekas, kas ir novedušas pie konkrētā rezultāta. Upura pozīcija, kas koncentrējas uz vainīgā (vai vainojamo faktoru) atrašanu, lai attaisnotu savus rezultātus, ir zaudētāja pozīcija. Pretstatā domai “klienti no manis nepērk”, šis uzskats paredz domāšanu “es klientiem pārdodu tā, ka tas nenes rezultātus”. Pretstatā “mans vadītājs mani nenovērtē”, ir domāšana “es nepasniedzu savas labās īpašības tā, lai vadītājs tās novērtētu”. Pretstatā notika X, tāpēc es nevarēju sasniegt nepieciešamo rezultātu”, ir domāšana “es atļāvu X novirzīt mani no nepieciešamā rezultāta sasniegšanas”.

Kur ir atšķirība? Atbildībā! Domājot no upura pozīcijas (pirmajā veidā), mēs neapzināti uzskatām, ka kāds cits ir atbildīgs par mūsu rezultātu, tāpēc iekšēji vainojam viņu un NEKO NEDARĀM. Domājot no atbildības pozīcijas, mēs saprotam, ka atbildība ir mūsu laukuma pusē, tāpēc RĪKOJAMIES. Ja situācija neapmierina, tad jebkura darbība, pat ja tā sākotnēji ir nepareiza, būs labāka par bezdarbību. Ar šo domāšanu vienā situācijā mēs sākam domāt, kā uzlabot savas pārdošanas prasmes, otrajā – kā labāk komunicēt, trešajā – kā reaģēt uz neparedzētiem šķēršļiem. Katrā gadījumā tas ir būtiski efektīvāk, nekā meklēt vainīgos un iekšēji “vārīties”.

Pozitīvā nodoma princips.

Pozitīvā nodoma princips ietver sevī uzskatu, ka katrā notikumā, kas notiek ar mums, eksistē kāds pozitīvs nodoms, ko dzīve mums ar to grib parādīt. Dažreiz šis pozitīvais nodoms nav acīmredzams, taču, mazliet piespiežoties, to noteikti var atrast. Ja mēs esam saslimuši – organisms rūpējas par to, lai mēs atpūstos. Ja mūs nolamā neapmierināts klients, viņš īstenībā trenē un audzina mūsu psiholoģisko noturību. Ja vadītājs mums izsaka aizrādījumu, viņš īstenībā, par mums rūpējas un grib, lai mēs attīstītos. Ja kāds svarīgs kompānijas pastāvīgais klients vairs neslēdz līgumu ar mūsu kompāniju, viņš dod ziņu, ka jāpārskata mūsu stratēģija.

Vai šie pozitīvie nodomi ir patiesi? Ko dod šāda veida domāšana? Atbilde ir attieksmē un personiskajā stāvoklī. Parasti, sastopoties ar kādu negatīvu notikumu, mēs bieži vien ieejam sliktā emocionālā stāvoklī un demotivējamies. Mēs neesam spējīgi adekvāti rīkoties un domāt tālāk, mēs atkal un atkal pārdzīvojam negatīvās emocijas. Piespiežot sevi atrast notikuma pozitīvo nodomu (kas dažreiz prasa ilgas pārdomas), mēs izmainām savu emocionālo stāvokli. Tas, kas ir noticis, ir noticis – tas ir fakts un, to vēl vairāk pārdzīvojot, mēs neko neizmainīsim. Tas, ko mēs varam darīt, ir – rīkoties. Un, lai rīkotos, ir nepieciešams labs emocionālais stāvoklis.

Komunikācijas jēga ir tajā atbildē, kuru mēs iegūstam.

Komunikācijas jēga nav izteikto vārdu skaistumā vai izdarītas rīcības pareizumā. Komunikācijas būtība ir saņemtā atbilde vai atbildes reakcija. Ja mēs nesaņemam tādu reakciju, kādu vēlamies, tādā gadījumā mūsu komunikācija, lai cik skaista tā būtu, ir pilnīgi bezjēdzīga. “Es viņam teicu, bet viņš nesaprata... (kāds viņš slikts...)”, izmantojot šo principu, tiek pārformulēts par “es viņam pateicu tā, ka viņš nesaprata”. Pielietojot atbildības principu par katru savas dzīves rezultātu (arī par komunikāciju), sanāk, ka mums ir jāsaka savādāk – tā, lai saprastu.

Pieņemot šo uzskatu, vairs nav sliktu darbinieku – ir darbinieki, kurus mēs neprotam motivēt, līdz ar to mums ir jāmācās to darīt. Nav sliktu klientu – ir klienti, kuriem mēs pārdodam tā, ka mēs nepārdodam – līdz ar to mums ir jārīkojas savādāk nekā līdz šim. Vairs nav cilvēku, kuri nesaprot mūsu ģeniālās domas vai ko mēs gribam, lai viņi darītu – tie esam mēs, kam ir jāuzlabo savas pārliecināšanas prasmes vai jādomā, kā savādāk komunicēt. Un, ja nesanāk, tad jādomā, kā komunicēt atkal savādāk – mainot savu taktiku, līdz sanāk.

Iegūstot šo instrumentu – atbildību par komunikācijas rezultātu un ideju par to, ka jebkurā situācijā ir atkal un atkal jāmaina sava uzvedība, kamēr iegūts vēlamais rezultāts, mēs saprotam, ka nepastāv nekas tāds, kas varētu mūs kavēt sasniegt to, ko vēlamies.

Pasaules kartes ideja.

Pasaules kartes ideja apgalvo, ka realitāte un patiesība kā tāda vispār nepastāv. Tas, kas pastāv, ir katra cilvēka individuālā pasaules karte, kurā tiek atspoguļota realitāte. Tāpat, kā vienas pilsētas kartes var atšķirties viena no otras, arī cilvēku pasaules kartes ir atšķirīgas. Kas ir laba atpūta? Vienam cilvēkam viņa pasaules kartē laba atpūta ir divas dienas skriet pa mežu, otram – gulēt pludmalē, trešajam skatīties televizoru, ceturtajam remontēt mašīnu.

Ja mēs pieņemam pasaules kartes ideju, tad strīds par to, kas ir „pareizā” labā atpūta, kļūst bezjēdzīgs. Mēs vienkārši sākam saprast (bet ne obligāti pieņemt), ka var būt vairākas „pareizās” labās atpūtas. Kas ir strīds? Strīds parasti ir viena cilvēka cenšanās pārliecināt otru cilvēku, ka absolūtā patiesība atrodas tieši viņa pasaules kartē, un emocionāla reakcija, ja otrs cilvēks pretojas. Ja mēs pieņemam, ka absolūtās patiesības vispār nav un ka otram cilvēkam var eksistēt viņa (viņaprāt) patiesība, mums otru cilvēku ir vieglāk pieņemt. Uzmanību – nevis piekrist tam, bet pieņemt!

Pieņemot otru cilvēku, mēs saprotam, ka viņš, saskaņā ar viņa pasaules karti, jebkurā brīdī izdara vislabāko izvēli. Ja kāds mūsu ģimenes loceklis kaut ko nav izdarījis mums pa prātam, tad viņš nav to darījis, lai mums iespītētu, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, viņa pasaules kartē tā ir bijusi viņa vislabākā izvēle. Līdz ar to zūd jēga apvainoties – jēga ir tikai diskutēt par vēlamo nākotnes rīcību. Ja kāds kolēģis ir izdarījis kļūdu, tad jāsaprot, ka kļūda tā ir mūsu pasaules kartē – viņš tajā brīdī izdarīja pašu labāko iespējamo izvēli. Varbūt viņš pats tagad atzīst, ka tā bija kļūda, bet tobrīd, tajā stāvoklī, kurā viņš atradās, tā bija labākā izvēle.

Ko dod šāda domāšana? Tā izslēdz apvainošanos, kas savā būtībā ir pilnīgi neefektīva stratēģija. Apvainoties ir bezjēdzīgi – tas neko nemaina, jo notikušais ir fakts. Jēga ir rīcībā un tajā, kas notiks tālāk – tajā rezultātā, ko vēlamies sasniegt. Pieņemot otru cilvēku, saprotot, ka viņam var būt cita pasaules karte, atšķirīga no mūsējās, un to, ka katrā brīdī viņš izdara savu, viņaprāt vislabāko izvēli, mums ir būtiski vieglāk sasniegt savu vēlamo rezultātu.

Ko darīt ar šiem uzskatiem?

Īstenībā arī šie uzskati ir tikai un vienīgi pasaules karte, kas var arī nebūt absolūtā patiesība! Jautājums ir par to, kā šie uzskati STRĀDĀ. Pieņemot, ka šie uzskati strādā, un uz laiku tos kā cepures uzvelkot, tie patiešām sāk strādāt un padarīt mūsu dzīvi vieglāku. Kā to darīt? Vienkārši uz laiku, piemēram, vienu mēnesi pieņemt šos uzskatus par savu patiesību, pilnībā dzīvot ar tiem un paskatīties, kas sanāk. Un pēc tam izvērtēt to, cik efektīvi šie uzskati ir bijuši.