13 padomi, kā pierakstīt atmiņu stāstus

1. Paturi prātā, ka atmiņas ne vienmēr ļauj uzzināt "kā viss patiesībā notika"

Atmiņas ir interesants, dzīvs avots, kas šķiet viegli pieejams. Daudzi domā, ka pajautāt cilvēkam ir vieglāk nekā pētīt arhīvus. Ja grāmatās nevarat atrast informāciju par pagātni, pietiek atrast liecinieku, kurš pastāstīs, kā viss bija patiesībā. Diemžēl tā nav taisnība.

Atmiņas ļauj ienirt ikdienas dzīvē - parastajā dzīvē, kas notiek katru dienu - cilvēki no rīta pamostas, mazgājas, ēd brokastis, dodas uz darbu. Daļēji tās ļauj nedaudz saklausīt pagātnes emocionālo pasauli, kuru grūti uzzināt no oficiāliem un arhīvu dokumentiem. Ja jāprecizē konkrētu notikumu datumi, vieta vai apstākļi, nepaļaujieties uz atmiņu. Atmiņu vērtība nav tajā, ka ļauj mums rekonstruēt pagātni: tās ļauj saprast, kādu nozīmi pagātne mūsos ieguvusi un kā tos pašus notikumus dažādi cilvēki var atcerēties dažādi.

2. Padomā par savu mērķi

Pirms paņem rokās diktofonu, mēģini formulēt, kāpēc gribi ierakstīt atmiņu stāstus. Vai gribi dzirdēt, kā svarīgi vēsturiskie notikumi atklāsies tos piedzīvojušo stāstos? Vai varbūt vēlies uzzināt kaut ko par ģimenes vēsturi, ko neatradīsi nevienā arhīvā?

Atmiņu uzklausīšana ir iespēja risināt nesteidzīgu, pārdomātu sarunu ar saviem tuviniekiem. Intervija ļauj izveidot uzticēšanās pilnu atmosfēru un vismaz uz laiku aizmirst par iespējamajiem konfliktiem un pretrunām.

3. Padomā, kā izskaidrosi sarunu partnerim intervijas mērķi

Pat ja sarunu biedrs ir tavs vectēvs vai vecmāmiņa, būs nepieciešams paskaidrojums. Dažreiz vecāka gadagājuma cilvēki domā, ka viņu atmiņām nav nekādas nozīmes un tām vispār nav vērts pievērst uzmanību. Daudzi teiks, ka viņiem nav ko stāstīt vai ka neko neatceras. Vairumā gadījumu tas tā nav, vienkārši cilvēki uzskata savu dzīvi par parastu un pārāk nenozīmīgu, lai par to runātu. Tev nāksies pārliecināt, ka katrs stāsts ir svarīgs un katra dzīve ir interesanta.

Jāņem vērā, ka atmiņās cilvēki dalās ar personīgās biogrāfijas un citu cilvēku dzīves detaļām, izsaka savu viedokli un situācijas vērtējumu. Pajautā stāstītājam, vai viņš vai viņa neiebildīs, ja saruna tiks publicēta vai citādi darīta zināma plašākam cilvēku lokam.

4. Atceries, ka esi ceļotājs, nevis kalnracis

Skandināvu psihologs Šteinars Kvāle (Steinar Kvale), kurš uzrakstījis vienu no visnoderīgākajām grāmatām par pētnieciskajām intervijām, tajā izmantoja kalnrača un ceļotāja metaforu. Kad sākam pierakstīt mutvārdu stāstus, dažreiz mums šķiet, ka vissvarīgākais nonākt līdz faktiem. Līdzīgi kā kalnrači, mēs izvēlamies vietu raktuvēm, un tad sākam rakt, atmetot nevajadzīgo un cenšoties nokļūt līdz vērtīgajai iegulai. Tāda stratēģija nav piemērota atmiņu pierakstīšanai. Daudz produktīvāk ir justies kā ceļotājam, kurš kopā ar citu cilvēku dodas negaidītu atklājumu un pārsteigumu pilnā ceļojumā. Ceļotājs precīzi nezina, kurp aizvedīs šis ceļš, bet ir gatavs pa to iet, priecājoties par katru skatu, kas paveras aiz ceļa līkuma.

5. Rūpīgi apdomā intervijas vietu un laiku

Izvēloties sarunas vietu, koncentrējies uz diviem galvenajiem faktoriem: klusumu un nošķirtību. Jebkuras skaņas - pat mūzika fonā vai ieslēgts televizors - var traucēt gan pašu sarunu, gan pēc tam – tās atšifrēšanu. Svarīgi, lai apkārt nebūtu citu cilvēku, jo tiem esot, var neizveidoties uzticēšanās pilna sarunas atmosfēra. Ideāla telpa ir istaba ar aizvērtām durvīm, kur nav neviena cita, izņemot tevi un sarunu biedru. Ja nevarat satikties klātienē, var izmantot tiešsaistes platformas, taču atceries, ka virtuālā intervija (pat ar kameru) nekad nevar aizstāt personisko kontaktu. Vienojoties par sarunu, atvēliet tai vismaz divas stundas un mēģiniet izvēlēties laiku, lai nevienam no jums nebūtu pēc tam kaut kur jāsteidzas.

6. Sagatavo tehniku

Interviju var ierakstīt diktofonā vai viedtālrunī. Ja gatavojies rakstīt tālrunī, neaizmirsti pārbaudīt, vai tas ir uzlādēts un vai tajā ir brīva atmiņa. Ja izmanto diktofonu, paņem papildu baterijas. Skaņas ierakstītājs jānovieto blakus stāstītājam, nevis galda otrā galā.

Ja intervija notiek attālināti, var izmantot Skype vai Zoom iebūvētās ierakstīšanas iespējas vai citu mesendžeru papildu lietojumprogrammas. Ja tev ir laba kamera un statīvs, interviju var ierakstīt video. Tomēr tad var būt grūtāk radīt privātu sarunas atmosfēru. Ieslēgta kamera bieži vien mulsina cilvēku un liek pārāk rūpīgi izvēlēties vārdus.

7. Sagatavo jautājumu sarakstu un uzdod tos pa vienam

Jautājumi var būt slēgti un atvērti. Slēgtu jautājumu piemēri: "Vai jūs dzīvojāt šajā mājā?", "Kurā gadā tu devies uz fronti?" Dažreiz šādi jautājumi ir noderīgi, taču, ierakstot atmiņas, vislabāk ir uzdot atvērtus jautājumus, kas mudina cilvēku stāstīt. Piemēram: “Pastāsti par to, kā tu sāki iet pirmajā klasē”, “Vai atceries, kad pārcēlies uz šo pilsētu? Pastāsti par to."

Sagatavo jautājumu sarakstu. Ja uzmanīgi klausīsies, tad, visticamāk, sarunas gaitā radīsies daudz jaunu, papildu jautājumu.

Atceries: ja sarunu biedram uzdosi vairākus jautājumus pēc kārtas, visticamāk, viņš atbildēs tikai uz pēdējo. Tāpēc jautājumi jāuzdod pa vienam.

Katrai tēmai var būt savi atsevišķi jautājumi, taču ir arī vispārīgi, universāli. Tie visi formulēti kā ieteikumi - lūgumi: “Pastāsti par savām visagrākajām atmiņām”, “Pastāsti par savu bērnību”, “Kā tu domā, kad tava bērnība beidzās? Pastāsti par to", "Pastāsti par savām bēdīgākajām atmiņām", "Pastāsti par savām gaišākajām atmiņām".

8. Nenovērtē par zemu visacīmredzamāko jautājumu: "Vai vari pastāstīt par savu dzīvi?"

Lūgums pastāstīt par savu dzīvi ir vienkāršākais, ērtākais un efektīvākais veids, kā pierakstīt interesantas atmiņas. Tādu interviju sauc par biogrāfisku. Lielākajai daļai cilvēku ir vispārējs priekšstats par to, kā vajag stāstīt par dzīvi. Tā ir gan biogrāfiju priekšrocība, gan trūkums. Būdams attapīgs, spītīgs un, izrādot patiesu interesi, vari ikvienu pierunāt pastāstīt par savu dzīvi. Ikviens varēs pateikt vismaz pāris vārdus, un šie vārdi tiks sakārtoti kā stāsts ar sižetu un notikumu attīstību. Turklāt stāsts par dzīvi ļaus pamanīt nosauktās detaļas, lai vēlāk varētu par tām iztaujāt sīkāk. Tā ir priekšrocība. Trūkums ir tāds, ka cilvēki, kuri lasījuši slavenību biogrāfijas, parasti neuzskata savu dzīvi par interesantu un stāsta par to īsi un shematiski. Šajā gadījumā sarunu biedrs būs jāmotivē ar papildu jautājumiem.

9. Iemācies klausīties

Visdabiskākā divu cilvēku saziņas forma ir dialogs, nevis monologs. Taču intervijas laikā tev jāatceras, ka uzdevums ir pierakstīt stāstu, vēstījumu. Galvenais mērķis - izdarīt tā, lai cilvēks vēlētos un spētu izstāstīt. Tev jāiemācās ne tikai uzdot atvērtus jautājumus, bet arī klausīties. Esi vērīgs pret sarunu biedra teikto, nepārtrauc un, dzirdot atbildi uz jautājumu, nesteidzies, ieturi pauzi. Pat ja šķiet, ka cilvēks pateica visu, ko vēlējās, pagaidi vēl pāris sekundes. Tas var būt grūti: parastajā dzīvē mēs daudz runājam, pārtraucam un nenoklausāmies līdz galam. Tagad uzdevums ir sadzirdēt sarunu biedru, nevis pašam runāt.

10. Izvairies no novērtējuma un spriedumiem

Intervija nav strīds vai viedokļu apmaiņa. Intervētājs cenšas noskaidrot, ko domā otrs cilvēks, nevis pierādīt savu viedokli. Protams, var būt arī izņēmumi. Bet intervētājs ir gatavs tam, ka viņa viedoklis var atšķirties no sarunu biedra viedokļa. Šīs atšķirības var būt pat ļoti nopietnas. Taču, ja esam nolēmuši klausīties citu cilvēku, jādod viņam iespēja runāt brīvi, neliekot klausīties intervētāja domās par dzirdēto.

11. Runā vienkārši

Izvairies no zinātniskiem terminiem, gramatiskām konstrukcijām un abstraktiem jēdzieniem. Intervijas laikā tev nav jāpierāda, cik esi gudrs un labi izglītots. Uzdod konkrētus, skaidrus jautājumus.

12. Neaizraujies ar psihoterapeita lomu

Ja biji pietiekami uzmanīgs un gādīgs, izrādīji interesi, radīji komfortablu un drošu komunikācijas atmosfēru, atturējies no nevajadzīgiem jautājumiem un spriedumiem, klausījies un ieturēji pauzes, ļaujot cilvēkam patiesi un brīvi izteikties, tu neizbēgami nedaudz sajuties kā psihoterapeits. To jutīs arī sarunu biedrs: lai cik saruna būtu grūta, tās psihoterapeitiskais efekts ir neizbēgams. Šādas sarunas laikā cilvēks jūtas kāda uzmanības centrā, izsaka nepateikto un nebaidās, ka viņa vārdi tiks izvērtēti. Tāpēc diezgan bieži pētniekam pēc stundām ilgām intervijām iztaujātie izsaka lielu pateicību.

Ļoti svarīgi atcerēties, ka tu neesi psihoterapeits un tev nevajadzētu risināt citu cilvēku problēmas.

13. Nevilcinies ar intervijas apstrādi

Intervija ir beigusies. Tu pateicies sarunu biedram, pārdomā dzirdēto, viedtālrunī vai diktofonā ir parādījies jauns audiofails. Šajā brīdī neapstājies. Ja nepārliksi failu datorā un nepiešķirsi tam vārdu, jau pēc mēneša nevarēsi to atrast. Vari to nejauši izdzēst vai pazaudēt starp citiem ierakstiem. Tādēļ labāk nekavējoties nokopē audiofailu piemērotā mapē un atšifrē interviju. Tas ir ne tikai ērti, bet arī noderīgi, jo atšifrēšanas laikā noteikti pamanīsi ko tādu, ko palaidi garām sarunas laikā.