Kā radušās horoskopa zīmes?

Auns

Auna zvaigznāju pirmo reizi piemin grieķu astronoms Eidokss. Auna zīme simbolizē pavasara ekvinokcijas punktu uz Saules ekliptikas ceļa. Senatnē daudzas tautas ar šo Saules vietu debesīs iesāka visu gadu. Daudzās zemēs – Indijā, Irānā, Turcijā arī šodien astronomiskais gads sākas martā. Senie babilonieši nisana, tas ir, marta mēnesī, upurēja aunu dieviem, lai gads būtu ražīgs un svētīgs. Iespējams, ka tieši tāpēc viņu pirmā zīme zodiaka ciklā ieguva vārdu Auns, bet tās hieroglifiskā zīme – auna ragi. Ir arī skaista leģenda par dievu Zevu, kuram dēls upurējis zelta aunu, kas izglābis viņa dzīvību. Zevs pieņēmis upuri un pārvērtis zelta aunu zvaigznājā.

Vērsis

Aprēķini rāda, ka pirms 4000 gadiem pavasara punkts atradies Vērša zvaigznājā, tāpēc dažām senajām tautām tieši Vērša zīme ievadīja jauno gadu.

Tā, piemēram, senās šumeru tautas mītiskais Saules vērsis Te – Te, iejūdzies savā varenajā arklā, iet visiem zvaigznājiem pa priekšu. Bet romiešu dzejnieks Vergīlijs raksta – sniegbaltais vērsis zeltainiem ragiem tad vaļā ver gadu.

Visā zvaigžņu kopā senie grieķi iemūžināja paša Zeva mīlas dēku. Zevs, iededzies mīlestībā uz jaunavu Eiropu, pārvēršas varenā vērsī un nolaupa iecerēto.

Dvīņi

Dvīņi ir trešā pēdējā pavasara zīme. Dvīņu zīmē redzami divi jaunekļi, bet hieroglifā – vienkārši divas vertikālas svītriņas. Tā ir dīvaina un pretrunīga zīme, jo zodiaka aplī iekļuvuši tikai dzīvnieki, un Dvīņi ir vienīgās cilvēciskās būtnes. Skaidrojums varētu būt šāds:

Babilonijas zodiaka ciklā sākotnējā trešā zīme bijis teiksmainais pūķis Maš – Mašu, ar divām galvām un diviem ķermeņiem. Uz vienu pusi raudzījās lauvas, uz otru – ērgļa galva. Senajiem grieķiem tik briesmīgu pūķi laikam negribējās likt sava Saules dieva Hēlija ceļā, un tie pūķa vietā ielika paša Zeva dvīņu dēlus Kastoru un Polluksu. Savukārt, romieši Dvīņu zīmē saskatīja paša Marsa dēlus – Dvīņus Romulu un Remu.

Vēzis

Vēža zīme ir pirmā vasaras zīme, kas simbolizē Vasaras saulgriežus. Vissenākajos Babilonijas zodiaka cikla variantos Vēža zīmes nemaz nav, tās vietā ir bruņurupucis, ēģiptiešiem skarabejs, bet ķīniešiem zaķis. Tāpēc tiek pieņemts, ka Vēža zīmi ieviesa seno grieķu astronomi.

Paši grieķi to skaidro tā: Zeva sieva Hēra ne acu galā nav varējusi ciest varoni Hēraklu. Kad Hērakls veicis kārtējo no saviem varoņdarbiem – cīnījies ar Lernas hidru, Hēra tam uzsūtījusi Vēzi, lai tas iekniebtu Hēraklam kājā. Bet Hērakls cīņas karstumā kodienu nav jutis un vēzi vēl piedevām saminis. Par to Hēra nabaga vēzi uzcēlusi zvaigznājā.

Lauva

Lauvas zīmes hieroglifs ir visvecākais no zodiaka hieroglifiem un ir kāds no seno persiešu Mitras kulta simboliem.

Iespējams, ka Lauva ir asīriešu eposa varoņa Gilgameša simbols. Kā vēstī teika, viņš nogalinājis tirānu Kumbabu. Šī cīņa simboliski attēlota kā lauvas cīņa ar vērsi. Senās Ēģiptes zodiaka zīmē rādīta lauvas cīņa ar čūsku.

Bet senie grieķi, pārņemot austrumu zodiaka ciklu, Lauvas zīmē viegli ietulkoja sava tautas varoņa Hērakla cīņu ar Nemejas lauvu. Lauvu gan atkal debesīs uzcēlusi Zeva sieva Hēra, kas vienmēr turējusi ļaunu prātu uz Heraklu.

Jaunava

Precīzu Jaunavas izcelsmi mitoloģiskā nosaukuma zvaigznājā ir grūti noteikt. Ir tikai zināms, ka, no vienas puses, vecajā zvaigzne kartē Jaunavu parasti attēlo ar zāles kušķi rokā, un, no otras puses, kas ir raksturīgs vairākiem mītiem - mūžīgā Jaunava, auglības dieviete, piemēram, Grieķijas Dēmetra. Nedaudz vēlāk šis simbols parasti tika interpretēts arī kā monogramma, kas ir balstīta uz trīs grieķu burtiem, kas nozīmē “Virgin”, vai kā monogramma, kas sastāv no burtiem “M” un “V” (“Mala Jaunava” - “Jaunava Marija”). Jāpiemin, ka Jaunava ir viena no sarežģītākajām zodiaka zīmēm.

Svari

Seno grieķu astronomi Eidokss un Hiparhs min tikai 11 zodiaka zīmes, jo viņi liek Skorpionam pildīt divas lomas, aizņemt gan 7., gan 8. vietu uz Saules ceļa. Tikai daudz vēlāk romiešu enciklopēdists Varrons min Svarus kā 7. zīmi. Šai zīmei nav mitoloģiskas cilmes, bet tā tikai vienkārši simbolizē septembra ekvinokciju, kad dienas un nakts svaru kausi nostājas vienā līmenī.

Senajā Divupē Svaru zīmes attēls vēl joprojām nav atrasts, seno ķīniešu zodiakā arī nav Svaru. Mūsu ēras gadsimtos neskaidrības pastāvēja vēl ilgu laiku, līdz tika atrasts kompromiss, kad abas zīmes tika apvienotas Skorpionā, kas tur savās spīlēs Svarus. Šobrīd, kā zināms, Svari tomēr ieņem atsevišķu vietu zodiaka aplī.

Skorpions

Sākotnēji Skorpions aizņēmis divas vietas uz Saules ceļa ekliptikas – savu un Svaru zīmes vietu. Senie grieķi Skorpionu izskaidroja ar savu teiku par lielo mednieku Orionu, kas kādreiz pārgalvīgi lielījies, ka izmedīs visus zvēru sargātājas Artemīdas mīluļus. Dieviete sadusmojusies un sūtījusi indīgo skorpionu, kas medniekam iedzēlis kājā. Artemīda par to uzcēlusi skorpionu debesīs kā zvaigznāju. Seno šumeru zodiaka ciklā skorpions atainoja teiksmainā varoņa Gilgameša cīņu ar puscilvēkiem, pusskorpioniem, kas apsargāja saullēkta un saulrieta vārtus. Kādā no vecākajiem seno ēģiptiešu zodiaka variantiem skorpions aizstāts ar čūsku, bet Denderas tempļa variantā redzams skorpions. Hieroglifs, kuru lieto, lai apzīmētu Skorpiona zīmi, atrodams manuskriptos, sākot ar mūsu ēras 10. gadsimtu.

Strēlnieks

Asīriešiem gada 9. mēnesis un 9. zodiaka zīme veltīta debesu strēlniekam – dievam Nergalam. Uz veciem robežakmeņiem atrastas senas – ap 1500. g. p.m.ē. – zodiaka zīmes, tai skaitā arī brīnumaina būtne puscilvēks, pusskorpions, kas, bruņojies ar loku un bultu, aizsargā pašu Sauli. Asīriešu valodā kādu zvaigzni sauc par Spārnoto uguns nesēju.

Uz Denderas templī atrastās plāksnes ar zodiaka zīmēm redzams spārnots divgalvains kentaurs ar šaujamloku. Seno grieķu astronomi attēlo šo zīmi kā teiksmaino Kentauru. Seno indiešu zodiakā no Strēlnieka palikusi tikai bulta. Toties ķīniešu astronomiem Strēlnieka vietu zodiakā ieņem Pērtiķis.

Mežāzis

Gada desmitais mēnesis agrāk tika saukts par Āža mēnesi. Senajos austrumos bija izplatīta leģenda, ka saules varoni Gilgamešu kopusi un auklējusi kaza. Arī senās Ēģiptes zodiaka cikla attēlos redzama kaza ar zivs ķermeni. Bet senindiešu attēlos redzams bruņurupucis ar ragiem un spīlēm.

Sengrieķu teikā Mežāzis ir dīvaina būtne Aigokeross – pa pusei āzis, pa pusei zivs. Bargajā laikā, kad titāni bija sacēlušies pret mūžīgajiem dieviem un apdraudēja pašu Olimpu, Aigokeross, savu burvju ragu pūzdams, uzmundrināja dievus. Par to arī viņš tika pārvērsts zvaigznājā.

Ūdensvīrs

Pārņemot senās Babilonijas zodiaka zīmes, katra tauta centās to nosaukumus tulkot atbilstoši savam garam un ticējumiem. Tā, piemēram, senie grieķi to izskaidroja ar savu teiku par Prometeja dēlu Deikalionu, kurš ar savu sievu Piru vienīgie izglābjas no vispasaules plūdiem un ar dievietes Temīdas palīdzību rada jaunu cilvēku cilti. Par to dievi viņam dāvina krūku ar brīnumaino ūdeni un pēc nāves iemūžina viņu, pārvēršot zvaigznājā. Senie grieķi savu zīmi saukuši par ūdenssmēlēju, senie romieši par ūdeņnieku, bet latviešu kalendāros šīs zīmes nosaukums darināts no vācu valodas Wassermann – Ūdensvīrs.

Visām dienvidu tautām janvāris, februāris saistās ar lietusgāzēm, plūdiem, tāpēc arī saprotams, ka Saules vietas apzīmēšanai šajā laikā tās izvēlējušās šādu simbolu.

Zivis

Senie grieķi Zivs zīmi skaidroja ar savu teiku par brīnumaino zivi, kas dzīvojusi ezerā Edesas tuvumā. No Deikaliona krūkas pār zemi gāzies tik daudz ūdens, ka draudējusi aiziet bojā visa Edesa un tās dievība Derketo. Zivs iežēlojusies un aizgūtnēm aprijusi visu ūdeni, par ko arī senie grieķi viņu iecēluši zvaigznāju saimē. Savukārt Mezopotāmijas tautām Zivs valdošā laika mēnesis bijis viņu lunārā gada pēdējais mēnesis, ko ik pa sešiem gadiem vajadzējis pastiept divas reizes garāku, lai ar Mēness gadu tiktu līdzi Saules gaitai. Tāpēc divas zivis, un tāpēc ar kopā sasietām astēm, jo abas kopā tās veidoja divus mēnešus. Bet, kā vēstī babiloniešu eposs, tad varoni Gilgamešu no bojā ejas plūdos glābis zivgalvis Dagons. Lūk, kāpēc Zivs.