Kas ir astroloģija?

Astroloģijas “konceptuālais pamats” ir uzskats “kā debesīs, tā arī virs zemes”, proti, ka visuma norises – kā lielās, tā mazās ir savstarpēji saistītas. Astroloģija aplūko cilvēku kā mikrokosmosu (mazo izplatījumu), bet saules sistēmu un zvaigznes kā makrokosmosu (lielo izplatījumu). Astroloģijas praksē tiek izmantots ģeocentriskais pasaules modelis – proti, astrologs uzlūko visumu, izvēloties par atskaites punktu zemi. astroloģijas pirmsākumi rodami jau babilonijas un šumeru kultūrās.

Tas astroloģijas paveids, ko mēs pašlaik dēvējam par “rietumu astroloģiju” (pretstatā indiešu jeb vēdiskajai un citām austrumu izcelsmes skolām), pamatā nāk no senajiem khaldejiem (senās persijas), ietekmējoties no grieķiem un arābu pasaules, kur IX un X gadsimtā bagdādē un kairā bija spēcīgi astroloģijas zinātnes centri. eiropā astroloģijas “zelta laikmets” ilga līdz pat baroka ēras beigām XVII gadsimtā. tolaik katram sevi cienošam eiropas valdniekam – arī romas pāvestiem – bija savi galma astrologi. Astroloģija un astronomija tolaik tika uzskatītas par vienotu zinātni, to nošķirtība un astroloģijas noriets sākās līdz ar reformāciju un rietumu cilvēka tieksmi arvien vairāk aprakstīt pasauli tīri fiziskos terminos. Reformācijas pamatlicējs martins luters (1483–1546) noliedza astroloģiju, un arī katoļu baznīcā sākās līdzīgas tendences: jezuītu ordenis, kurš bija kļuvis par vienu no ietekmīgākajiem kontrreformācijas spēkiem, izturējās pret astroloģiju noraidoši. Sekojošais apgaismības laikmets (XVIII gs.) ar savu tieksmi pēc zinātniskuma un racionālisma vēl vairāk apšaubīja astroloģijas jēgu. astroloģija pamazām tika izstumta no “oficiālo” zinātņu vidus – tā piemēram, vācijā akadēmiskās astroloģijas ēra beidzās 1817. gadā, kad profesors juliuss andreass pfafs nolasīja savu pēdējo astroloģijas mācību kursu erlangenes universitātē. ar neapbruņotu aci neredzamo planētu – urāna (1781) un neptūna (1846) atklāšana šķietami diskreditēja astroloģiju – radās pamatots jautājums, ko “iesākt” ar šīm planētām.

Tomēr XIX gadsimta beigās sākās jauna astroloģijas atdzimšana, kas turpinās arī mūsdienās. Vairāki astronomiskie un ģeogrāfiskie atklājumi, piemēram, laika zonu ieviešana, padarīja līdz tam sarežģīto aprēķinu veikšanu daudzkārt vienkāršāku. astrologi sāka pētīt jaunatklāto planētu ietekmi uz cilvēku likteņiem un sekmīgi integrēja tās astroloģijas uzskatu sistēmā. Līdz ar psiholoģijas kā zinātnes rašanos un uzplaukumu izveidojās arī astropsiholoģijas novirziens. Viens no ievērojamākajiem mūsdienu psiholoģijas pamatlicējiem – Karls Gustavs Jungs, attīstot savu arhetipu teoriju, lielā mērā ietekmējies arī no rietumu “maldu zinātnēm” – alķīmijas un astroloģijas, tādējādi paverot telpu ideju apmaiņai. aptuveni tajā pašā laikā amerikāņu astrologs Deins Radjers sāka izmantot modernās psiholoģijas un psihoanalīzes konceptus astroloģijā, izveidojot savdabīgu astroloģijas skolu.

Tajā pašā laikā astroloģija nezaudēja arī savu prognostikas funkciju. Līdz ar modernās skaitļošanas tehnikas parādīšanos kļuva iespējams veikt plašus statistiskus pētījumus, balstoties uz precīziem datiem. tā, piemēram, krievu st.pēterburgas skolas astrologs sergejs šestopalovs 1989. gadā veica kādas dzimtsarakstu nodaļas datu analīzi, izmantojot datus par tajā noslēgtajām un šķirtajām laulībām, tādējādi precīzi identificējot tos horoskopa faktorus, kas var novest partnerus pie konfliktiem un šķiršanās. bet pats interesantākais – šo pētījumu atbalstīja žukovskas kosmonautu sagatavošanas centrs. Izrādās,mēnešiem ilgajos kosmosa lidojumos starp orbitālajā stacijā dzīvojošajiem kosmonautiem samērā bieži izcēlās konflikti, kas reāli apdraudēja miljoniem rubļu vērto programmu izpildi un neviens psihologs nebija spējīgs ar 100% precizitāti prognozēt šo konfliktu rašanos. tāpēc jautājuma risināšana tika uzticēta astrologam:)

Autore: Rūta Mežavilka
astroloģe
mezhavilka@inbox.lv