Kā atšķirt – plicis vai breksis?
Mūsu zemītes ūdeņos zivju dažādība nav nemaz tik liela. Cik tad ir to zivju, ko mēs visbiežāk ķeram un liekam uz pannas? It kā visas, vai gandrīz visas, vajadzētu pazīt, tomēr vērojumi rāda, ka pat pieredzējuši makšķernieki jauc tādas izplatītas karpu dzimtas zivis kā plicis un breksis jeb plaudis.
Reiz kāds sirms makšķernieks man pilnā pārliecībā stāstīja, ka katrs plicis ar laiku izaug par breksi, bet cits, uz ledus sēžot blakus breksīšu čupiņai, saka, ka ķeras tikai pliči. Pēc maniem novērojumiem, vismaz Jēkabpils pusē, tādas plaukstas lieluma zivis latviešu makšķernieki nešķirojot sauc par pličiem, bet krievu copmaņi par breksēniem (podļeščik). Bieži, neiedziļinoties smalkumos, abas šīs zivis vienkārši dēvē par «plakanajiem» vai «finierīšiem». Un tiešām, pusauga breksis un plicis, kas jau ir pieaudzis, ir līdzīgi gan pēc ķermeņa uzbūves, gan zvīņu krāsas.
Ar lielu, pieaugušu breksi jeb plaudi (bet nopietni makšķernieki uzskata, ka breksis sākas tikai no 2 kg) problēmu nav — bronzas krāsas skaistuli neviens, pat lielākais nejēga iesācējs, par plici nenosauks. Ja jūsu lomā ir sudrabots «plakanais» virs 0,3 kg, tad arī tas par 90% ir brekšu bērniņš nevis plicis, lai gan atšķirībā no saviem vecākiem vēl nav tērpies brūnajā ietērpā. Kāpēc? Vienkārši pliči tik lieli neizaug. Latvijas neoficiālais pliča rekords gan ir 700 gr, tomēr pārsvarā lomos ir krietni pieticīgāka lieluma zivis. Savukārt pieaudzis breksis var sasniegt pat 5 kg svaru.
Plicis
Kā jau teicu, problēmas ar sugas noteikšanu rodas nelielām zivtiņām. Kā tad atšķirt plici no breksēna jeb pusbrekša (tā brīžam makšķernieki dēvē dzimumgatavību nesasniegušos brekšus pēc analoģijas ar krievu «podļeščik»)?
Pastiepjot apakšlūpu, šāda «trubiņa» veidojas tikai breksim.
Pirmā pazīme — spuras. Plicim krūšu, vēdera un anālās spuras pamatnes, bieži arī vēdera spuru lielākā daļa ir sarkanīga. Savukārt breksim jeb plaudim spuras ir pelēkas, daļēji melnas.
Otrā pazīme — mute. Lai gan abām sugām tā vērsta nedaudz uz leju, pastiepjot brekša (plauža) lūpu, izveidojas tāda kā noliekta trubiņa, jo tas barojas no grunts. Plicim neko izstiept neizdosies.
Ar šīm divām pazīmēm vajadzētu pietikt, jo nākamās ir piņķerīgākas.
Trešā pazīme — zobi. Plicim rīkles zobi ir divās rindās, breksim — vienā. Tomēr diez vai līdīsim zivtiņai mutē, lai redzētu, cik rindās tai ir zobi.
Ceturtā pazīme — zvīņu skaits sānu līnijā. Plicim to ir 44 līdz 50, breksēnam — no 51 līdz 57. Samērā sarežģīta pazīme, sevišķi, ja labi ķeras. Ej nu katram saskaiti zvīņas un paturi prātā cik to jābūt!
Piektā pazīme – stari anālajā spurā. Plicim to ir tikai 19 – 24, breksim 25-29. Atkal jāskaita! Pa kuru laiku tad lai copē!?
Protams, šīs ir tikai galvenās pazīmes. Ja salīdzina divus izmērā vienādus īpatņus, tad plicim ir mazāka galva, bet lielāks kūkums un acis nekā plaudim. Savukārt plaudim ir vairāk gļotu. Ja zivis nonāks līdz jūsu pannai, ievērosiet, ka kulināri breksis ir pārāks par savu attālo radinieku. Neviens copmanis neiet speciāli ķert pličus, bet pusbrekši ziemā ir iecienīta mērķzivs.
It kā vienkārši, bet arī šeit ir savi zemūdens akmeņi. Izrādās, ka abas šīs sugas veido hibrīdus — savā starpā, ar raudām, vīķēm, ruduļiem un citām zivīm. Ej nu sazini, kā tad tās pazīmes strādā! Literatūrā rakstīts, ka brekša un pliča hibrīds (tādi gan sastopami reti, jo abas sugas nārsto dažādos laikos) vairāk izskatās pēc pliča. Makšķernieki gan var būt mierīgi — tā kā hibrīdiem nav pēcnācēju, zivju sugu skaits Latvijā, vismaz šī iemesla dēļ, tuvākajā nākotnē nepalielināsies.
Plicis (mauris, plīte) (Blicca bjoerkna) – angliski: silver bream; vāciski: Güster; zviedru: björkna; igauņu: nurg; lietuviešu: plakis; krievu: густера.
Plaudis (breksis) (Abramis brama) – angliski: bream; vāciski: Brachsen, Blei; zviedru: braxen; igauņu: latikas; lietuviešu: karšis; krievu: лещ.
Interesanti, ka latvieši vārdu breksis pārņēmuši no vācu valodas Brachsen, kamēr krievi no tās aizguvuši pliča nosaukumu Güster – густера.
Raksta autors: Juris Šteinbergs
https://neasakas.wordpress.com
