Būs skatāma Dainas Riņķes gleznu izstāde no LNMM kolekcijas

Daina Riņķe ar savu lakonisko izteiksmes stilu pievērsa kritikas uzmanību jau darbības sākumposmā 1960. gadu beigās. Autores gleznu tēmas bija pateicīgs materiāls 70.–80. gadu tematiskajām Latvijas Republikas un Vissavienības mākslas izstādēm. Darbi tika pieņemti izstādēs un saņēma apbalvojumus, taču novitāte 1950. gadu skarbā stila figurālajām kompozīcijām bija pats tēmas risinājums – lauku dzīves un pilsētas motīvi bez cilvēka aktīvas klātbūtnes. Atteikšanās no darba procesa attēlojuma ienesa savdabīgi atsvešinātu, metafizisku noskaņu, un gleznotājas reālisma traktējumam mākslas kritika meklēja apzīmējumu, saskatot šajās vīzijās hiperreālisma un socreālisma tendences saplūsmi. Ja toreiz Dainas Riņķes darbi bija jauninājums formālajā valodā un apliecinājums tam, ka vienkārša vide var būt skaista, un šim pašsaprotami esošajam piemīt vērtība, tad šodien autores audeklos nolasāms mājiens par kādu zūdošu laiku un vietām. Līdzīgi kā ar atcerēšanos – atmiņas visuma nekurienē izgaismojas kādas dzīves ainas – tīras, bez liekiem skaidrojumiem.

Māksliniece apzināti vai nē, bet prasmīgi manipulē ar cilvēka spēju uztvert kustīgu attēlu – tas, ko viņa glezno, ir ikdienišķa dienas notikuma stopkadrs (“Darba diena tramvaju un trolejbusu trestā”, 1980), kas vērotājam ļauj pakāpeniski nonākt pie atziņas par notiekošā pārlaicīgo dabu.

Daina Riņķe savas gleznas būvē no dažādu lielumu ģeometriskām struktūrām, kurās iekapsulētā enerģija vienlaikus ir arī eksplozīva kustība. Tuvais un pazīstamais atklājas kā bezgalīgi atvērtas telpas daļa. Vai tā būtu lauku sēta, ūdens cisterna, smagā tehnika, skrejošs suns, zirgs uz lauka vai cilvēks pēc darba dienas – attēlotais savā pabeigtībā ir pilnīgs un noslēgts, bez turpinājuma, kā reminiscence par to, kā tas ir bijis. Mākslinieces darbu skatītājs it kā netiek nekur apzināti virzīts, nenotiek arī nekas sarežģīts, taču priekšmetu un dzīvo būtņu miglainie, gaistošie apveidi, automašīnu norasojušie logi ir tāda kā slēpšanās, kas sēj nemieru. Neskaidrajā gaismā kā no attāluma aplūkotā realitāte vilina joprojām un raisa filozofiskas pārdomas.

Daina Riņķe (1941) ir gleznotāja. 1965. gadā beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar diplomdarbu pie profesora Eduarda Kalniņa. Izstādēs piedalās kopš 1966. gada. Bijusi VEF Kultūras pils Glezniecības studijas vadītāja un pedagoģe Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Autores darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā, kā arī privātkolekcijās.
Teksts: Ilze Putniņa

PAR IZSTĀŽU CIKLU “PAAUDZE”
Ikviena paaudze pieder kādam laikmetam. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu ciklā “Paaudze” uzmanība fokusējas uz 20. gadsimta otrās puses mākslu. Cikla programma, kas realizēsies no 2016. līdz 2020. gadam LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs, iekļauj atsevišķas ekspozīcijas, veltītas tādām ievērojamām Latvijas mākslas personībām kā Felicita Pauļuka, Biruta Baumane, Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Gunārs Cīlītis, Rita Valnere, Aleksandrs Stankēvičs, Rūsiņš Rozīte un Gunārs Krollis.

Tā ir mākslinieku paaudze, kas piedzima Latvijas brīvvalsts laikā 20. gadsimta 20.–30. gados un piedzīvoja dramatiskus laikmeta griežus. Pēc brīvās, bet autoritatīvās Ulmaņa Latvijas sekoja viena okupācija, tad otra, karš, atkal okupācija un sociālistiskā reālisma ieviešana mākslā. Taču tieši šai paaudzei totalitārisma periodā piederēja jaunība, spēks un enerģija. No vienas puses – komunisma ideoloģija, no otras – mākslinieku bohēma, ko caurauda arī ideālistiskas cerības.

Jaunības entuziasmā ne viens vien gribēja radīt “jaunu mākslu” vai pat “brīvu mākslu”. 1956. gadā pacilājošā atkušņa noskaņā notika Latvijas Mākslinieku savienības 3. kongress. Tajā sevi pieteica jaunie mākslinieki, viņi norādīja uz vajadzību nodibināt atsevišķu Jauno mākslinieku sekciju un organizēt tieši jauno mākslinieku izstādes. 1. Jauno mākslinieku darbu izstāde tika sarīkota 1956. gadā, un turpmāk ik gadu šīs skates kļuva par nozīmīgu mākslas dzīves notikumu. To laiku jaunie mākslinieki bija aktīvi izstāžu dalībnieki.

20. gadsimta 50.–60. gadu jaunajiem veltītu izstāžu ciklu “Paaudze” aizsākusi Felicitas Pauļukas darbu izstāde. Otrā izstāde bija veltījums Birutas Baumanes piemiņai. Trešā izstāde sērijā iepazīstina ar gleznotājas Dainas Riņķes daiļradi.