Pašlaik Liepājas muzejā skatāmo Jāņa Gaiļa gleznu muzejs saņēmis dāvinājumā no atraitnes
Jāņa Gaiļa glezna „Mierīgs vakars”, kas pašlaik skatāma izstādē „Liepājas māksla. 100 gadi” un piesaistījusi apmeklētāju uzmanību, Liepājas muzejā nonāca 1976.-1977. gadu mijā. Gleznu muzejam dāvināja mākslinieka dzīvesbiedre Rasma jau pēc gleznotāja nāves.
Otrā saules kara notikumu virpulī liktenis mākslinieku aiznesa tālu no Liepājas. Dzīvojot un strādājot Amerikas Savienotajās valstīs, Jānis Gailis uzturēja saraksti ar Liepājas muzeja dibinātāju un ilggadējo direktoru Jāni Sudmali.
Pirmā vēstule bija ar lūgumu meklēt viņa dzimtajās Pērkones pagasta “Kroģeru” mājās kara izskaņā atstātās gleznas. Tā rakstīta 1968. gadā. Sarakste turpinājās līdz Jāņa Gaiļa aiziešanai mūžībā 1975. gadā. Liepājas muzeja krājumā glabājas pavisam 57 vēstules, ko mākslinieks rakstījis Jānim Sudmalim. Tās atklāj Jāņa Gaiļa dzīves gājumu, ceļu mākslā un personības nianses.
Jānis Gailis dzimis 1903. gada 19. oktobrī, mācījās Skatres skolā. 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitas ģimeni noveda Pēterburgā, vēlāk Somijā.
1918. gadā ģimene atgriežas Latvijā, un Jānis sāk mācīties Liepājas ģimnāzijā: „Uz skolu Liepājā 10 kilometrus negāju pa ceļu, bet vienmēr gar jūras malu.” Zīmēšanas skolotājs – Augusts Annuss, kas pirmais ievēro jaunā Gaiļa spējas, mācīja un iedrošināja.
Kad Liepājas teātris gatavojās iestudēt Annas Brigaderes „Princesi Gundegu un karali Brusubārdu”, Annuss, veidojot dekorācijas, paaicina palīgā Jāni Gaili.
1925. gadā Jānis Gailis kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas studentu.
1932. gadā ar diplomdarbu „Pie jūras” („Labrags”) viņš pabeidza akadēmiju. Glezna, uzklausot Jāņa Sudmaļa aicinājumu, nonāca Liepājas muzejā, bet par jaunā gleznotāja mūža pavadoni kļuva jūra.
Otrā pasaules kara notikumi mākslinieku aizveda līdz Vācijai. Viņš dzīvoja Badvimpfenā, Bavārijā, un gleznoja. 1950. gadā Jānis Gailis nonāca Amerikas Savienotajās Valstīs: „..ka esmu šeit, ir vairāk gadījums, kā paša griba./../ Es bēgu no viena cilvēka – Staļina.” Pirmie desmit gadi – darbs būvēs. Taču krāsu pasaule nav aizmirsta.
1970. gadā Gailis Sudmalim raksta: „Īsts mākslinieks ir tas, kas veidojas, meklē līdz kapa malai. Vienmēr ir jātur sevi trauksmes stāvoklī. /../ Man vajadzētu vēl 5 gadus, lai pateiktu, kas man sakāms.”
Mākslinieks ieguva starptautisku atzinību. 1973. gadā viņam piešķīra Beļģijas karalienes Fabiolas dibināts Zelta palmas ordeni – par sasniegumiem mākslā.” Drīz vien Jāni Gaili uzņēma franču mākslinieku organizācijā Association Artisti Que les surindepenants.
1974. gadā viņa vārds turpināja savu skanējumu. Gailis kļuva par Pasaules pasta federācijas (Universal Postal Union) 100. jubilejas aploksnes attēla autoru. Pirms viņa bijuši Dalī, Šagāls, Pikaso. 1975. gada 2. jūlijā Jānis Gailis mira ar sirdstrieku. Viņa atdusas vieta atrodas Evergrīnas (Evergreen) kapsēta Ņujorkā.
