2. decembrī aicina uz tikšanos ar Atmodas laika personībām izstādē “Daugavai būt”
Sestdien, 2. decembrī, plkst. 12.00, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (Brīvības bulvārī 32, Rīgā) paredzēta interesentu tikšanās ar izstādes “Daugavai būt” veidotājiem Daini Īvānu un Aleksandru Mirlinu. Pasākumu ieskandinās dziedātāja Ieva Akurātere ar Atmodas laika dziesmām, bet rakstnieks, scenārists un mākslinieks Māris Putniņš pastāstīs par savulaik aizliegtās dziesmas “Staburags” tapšanu.
Turpinājumā dalībnieki varēs apskatīt izstādi “Daugavai būt” tās veidotāju vadībā.
Izstādē vēstīts par to, kā sabiedrības aktivitātes pagājušā gadsimta vidū un nogalē ietekmēja Daugavas likteni, reaģējot uz padomju varas plāniem celt apjomīgus industriālus objektus, un kā šīs aktivitātes uzjundīja Trešo atmodu. Izstāde aplūkojama tikai līdz šā gada 17. decembrim.
Tās pamatā ir notikumi, kas Latvijas sociālajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu un ievadīja Trešo atmodu: 1958.–1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES), un 1986.–1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas. Abos gadījumos sabiedrību uzdrīkstējās uzrunāt laikraksts “Literatūra un Māksla”.
50. gadu beigās toreizējās Latvijas PSR vadības, ievērojamu latviešu zinātnieku, kultūras darbinieku un mākslinieku nostāja pret Pļaviņu HES celtniecību īsajā padomju varas atkušņa periodā spēlēja īpašu lomu tā saukto nacionālkomunistu centienos kaut nedaudz atraisīties no Maskavas diktāta gan Latvijas saimnieciskajā dzīvē, gan nacionālajā un kultūras politikā. Šie protesti diemžēl beidzās ar neveiksmi.
Cīņa par Daugavu ievadīja arī Trešo atmodu. Laikraksts “Literatūra un Māksla” 1986. gada 17. oktobrī publicēja Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, kas sabiedrībā izraisīja protestus pret Daugavpils HES būvniecību – kopumā tika savākts vairāk nekā 30 000 parakstu.
Nozīmīga vieta izstādē ir vairāk nekā 80 latviešu mākslinieku radītām gleznām, kurās atainota Daugava un tās reiz skaistākās vietas – Staburags, Oliņkalns, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilskalns. Liela daļa gleznu deponētas no privātām kolekcijām.
Izstāde ”Daugavai būt” ir par iznīcināto un zaudēto, par cīņu un uzvaru. Par latvju likteņupi, kas bija, ir un kam vajadzētu būt arī nākotnē. Par latviešu kultūras un sociālās atmiņas “Debesu Daugavu”. Par ainavām, kas veido nācijas estētiskos uzskatus, un ainavām, kas tos degradē. Par cilvēku grēcību un grēku nožēlu mūžības tecējumā. Par dabu un mākslu, kas izrādījušās noturīgākas par „lētu kilovatu” un patērēšanas iegribām.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, Daugavas muzeju, Voldemāra Jākobsona memoriālo muzeju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, galeriju “Jēkabs”, Latvijas Valsts arhīvu, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Jāni Ivaru Padedzi, Andreju Verhoustinski, Arvīdu Barševski, privātiem mākslas kolekcionāriem.
